«Novadiņā» aicinājām lasītājus izteikties par dzīvi padomju laikos, jo īpaši par tā laika tirgošanos. Diemžēl atsauksmju vēl nav. Tādēļ publicēju stāstiņu no paša piedzīvojumiem tajā laikā.
“Novadiņā” aicinājām lasītājus izteikties par dzīvi padomju laikos, jo īpaši par tā laika tirgošanos. Diemžēl atsauksmju vēl nav. Tādēļ publicēju stāstiņu no paša piedzīvojumiem tajā laikā.
Atceros savu žurnālista pirmo komandējumu uz Talsu rajonu. Tolaik, septiņdesmito gadu beigās, strādāju laikrakstā “Padomju Jaunatne”, un man vajadzēja aprakstīt kādu skolēnu darba nometni “Lotoss”. Iespaidi bija jauki, vidusskolēni strādāja, turklāt vēl pieredzējuša skolotāja vadībā mācījās braukt ar smago automašīnu. Bet, kad man, atgriežoties redakcijā, kolēģi jautāja: “Kā tad tev tur gāja?”, es uzreiz neattapu, ko sacīt. Pēc nelielas pauzes atbildēju: “Nopirku kurpes.” Savējie pasmaidot saprata, ka, protams, darbs kā jau darbs, bet ir taču ļoti svarīgi, kā jauns cilvēks izskatās. Un todien man tiešām paveicās, ka Talsu universālveikalā bija nopērkamas glītas manam izmēram atbilstošas džinsa kurpes. Jelgavā tādas dabūt nevarēju.
Vēlāk man, studējot Ļeņingradā, reiz gadījās vest uz Rīgu sūtījumu vienam no mūsu universitātes iecienītākajiem pasniedzējiem. Vilcienā nodotais sainis kaut kā pašķiebās, un es nejauši ieraudzīju, kas tad ir tās žurnālistikai vai mākslai svarīgās lietas, ko es no Sanktpēterburgas uz Rīgu vedu. Izrādījās, ka… sviests, biezpiens, desas vēl citi ļoti taustāmi labumi, kurus Rīgā nopirkt bija krietni problemātiskāk.
