Pērnais gads profesionāli man lielā mērā pagāja zemūdenes «Ronis» komandiera Hugo Legzdiņa manis sastādītās autobiogrāfiskās grāmatas zīmē.
Pērnais gads profesionāli man lielā mērā pagāja zemūdenes «Ronis» komandiera Hugo Legzdiņa manis sastādītās autobiogrāfiskās grāmatas zīmē. Jaunā gadā visbiežāk vēl labu veselību. Varētu būt vietā daži šā jau 99 gadus nodzīvojušā viedā vīra un viņa dažus gadus jaunākās kundzes Elvīras padomi.
Viņš saka tā: «Izsmalcināts ēšanā neesmu. Kad augu, ar pārtiku bija diezgan nabadzīgi. Tā kā mūsu ģimene govi turēt nevarēja, sviestu dabūju reti. Galvenais ēdiens bija kartupelis ar sālītu reņģi, ko tolaik sauca par durteni. Otrs svarīgākais ēdiens – siļķe. Cara laikā tās ieveda no Norvēģijas, Skotijas un Islandes. Trešais, kā jau laukos parasts, – sālīta gaļa. Dzīvē daudz esmu lietojis stipru barību: aukstu gaļu ar sinepēm, svaigus gurķus ar etiķi. Arī tagad tos labprāt uzēstu, bet mūsu mājas dakteris meita Laima (bez kuras profesionālās uzmanības mēs ar sievu jau sen būtu savā beidzamajā lēmuma ostā) to neatļauj. Turklāt sievai ir stingra diēta. Maltīti ieturam ļoti regulāri – pulksten deviņos, divpadsmitos, trijos un sešos. Visvairāk ēdu brokastīs. Galdā liekam kartupeļus ar vārītu gaļu, zivis, svaigus vai skābus gurķīšus un noteikti katru dienu apēdam vienu ķiploka daiviņu (izņēmums ir dienas, kad mums jāpieņem viesi vai kad pašam jādodas uz kādu pieņemšanu, piemēram, franču vēstniecībā). Gatavojam vienkāršus ēdienus, lai mazāk būtu jātērē laiks. Piemēram, šodien ēdām trīs dienas sildītus šķovētus kāpostus un aukstu kartupeli klāt. Mēdz teikt: jo vairāk reižu kāpostus silda, jo tie kļūst garšīgāki. Tas ir pareizi.»
