Gads apkārt, un klāt atkal Lielā talka, kad esam gatavi ķerties pie tīrīšanas darbiem, lai pāris dienās izmēztu ja ne visu, tad kaut daļu no 12 mēnešos «sastrādātā». Sagādāti maisi un darbarīki, nolūkotas vietas, kur visvairāk prasās pēc lāpstas, grābekļa vai slotas. Arī paši talcinieki apņēmības pilni. Bet skeptiķi, kas skatās pār plecu pēc zīmīgiem aprīļa datumiem un murmina kaut ko par «subotņiku», lai labāk ielūkojas Alantu Viļa 1937. gadā rakstītajā ventiņu «Poēmā par kulšen» un saprot, ka talkošana latviešiem jau izsenis bijusi praktiskas nepieciešamības diktēta sirdslieta: «Zlēkes, Dundage un PopeVisem rīke mašīntalk,Un, kur tik daudz cilvek kope,Es jums saces – tur iet smalk…»Protams, cik «smalk» var sanākt, kad jātīra jau gadiem neiznīdējamās nelegāli legālās atkritumu izgāztuves, jālasa mežā un grāvmalās atstātās pudeles vai dīķu un upju krastmalās jāvelk ārā ūdenī samestās drazas, tas ir cits jautājums. Un arī par veikumu, kad tas izmērīts pūros (vai tonnās), īsti nesaproti – būtu jāpriecājas vai tomēr drīzāk jākaunas. Par to, ka čipsu ēdājs nespēj tukšo papīra turzu ietrāpīt konteinerā. Ka ogotājs vai mežstrādnieks pilno minerālūdens pudeli var vienā virzienā aiznest, bet tukšo atpakaļ nu nekādi. Ka sakoptajās vietās vēlāk slepus, bet tomēr ar apbrīnojamu neatlaidību parādās jauni sadzīves atlikumu pauguri. Vai vēl ļaunāk – ar nevis uz izgāztuvi aizvestu, bet vienkārši mežmalā izgāztu atkritumu kravu kāds pamanās pat nopelnīt.Patiesi – ko gan nevarētu tādā talkas dienā kopīgiem spēkiem izdarīt, ja nebūtu vienkārši jāvāc ikdienas cūcību sekas. Skaidrs – aizvestās kravas būs atkal jāskaita, jo darbs darīts, turklāt gana svētīgs. Tomēr vērtīgāk būtu, ja to maisu sanāktu pēc iespējas mazāk.
