Jo tuvāk 1. maijs, jo jaušamāka neziņas spriedze, kas valda gan tajās valstīs, kas šajā datumā gatavojas pievienoties ES, gan «vecajās» dalībvalstīs, gan arī tādās, kurām, šķiet, par alianses paplašināšanos nebūtu nekādas daļas.
Jo tuvāk 1. maijs, jo jaušamāka neziņas spriedze, kas valda gan tajās valstīs, kas šajā datumā gatavojas pievienoties ES, gan “vecajās” dalībvalstīs, gan arī tādās, kurām, šķiet, par alianses paplašināšanos nebūtu nekādas daļas. Sevišķi aktīvi visaugstāko rangu diplomātu un pat valstu vadītāju vizītes notiek Maskavā.
Pirms dienām desmit Vācijas kanclers Gerhards Šrēders Maskavā tikās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, lai runātu arī par Krievijas un ES attiecībām. Pēc pāris dienām bija Francijas prezidenta Žaka Širaka kārta. Šo tikšanos varētu nosaukt par vēsturisku: G.Šrēders un Ž.Širaks bija pirmie Eiropas valstu vadītāji, kas ieradās Kremlī pēc vēlēšanām un dāvāja pārliecinošu uzvaru V.Putinam (tiesa, ne Krievijas demokrātijai). Valstu vadītāju pārrunas bija svarīgas galvenokārt konteksta dēļ: pirms pāris dienām NATO savās rindās apsveica septiņas jaunas dalībvalstis, un pēc dažām nedēļām arī ES uzņems jaunus dalībniekus.
Kad Krievijas prezidents 28. martā runāja Sočos, viņš uzsvēra, cik svarīgi esot zināt, ka blakus ir Vācija un Francija. V.Putins žurnālistiem izteicās, ka vāciešu un francūžu pozīcijas iepretī Krievijai esot jāpārņem kā vispārēji saistošas visā ES. Ņemot vērā garo, nepamatoto pārmetumu sarakstu, paštaisno kūdīšanu un tamlīdzīgu nepatīkamu trokšņošanu, ko Maskava pēdējās nedēļās ir adresējusi pašreizējām un nākamajām ES dalībvalstīm, V.Putina sajūsminātie ieteikumi noteikti sagādāja galvassāpēs vācu un franču politiķiem.
Taču norūpējušies ir ne tikai Vācijas un Francijas politiķi. Līdz ar paplašināšanos ES uzņems to Eiropas daļu, kurai līdz šim ir bijusi tiešāka pieredze ar Krieviju nekā pārējam kontinentam. ES iekšienē nostāju pret Krieviju ietekmēs jauni faktori: ar Krieviju saistītās bailes, cerības un ilgas vairs ne tuvu nebūs tik homogēnas kā līdz šim. Tas izraisa lielas bažas kā jaunajās, tā vecajās ES dalībvalstīs.
Šā iemesla dēļ ES ir vajadzīga skaidra un vienota Krievijas politika. Pareizo un kļūdaino vērtējumu spēlē, ko sauc par starptautiskajām attiecībām, ir ļoti svarīgi, lai no Briseles Maskavai tiktu doti viennozīmīgi signāli, ko ES vēlas un ko tai vajag no Krievijas, ko no tās sagaida.
Krievijai nav nekādu grūtību ES darīt zināmas savas intereses. Taču ES kopumā un atsevišķām tās dalībvalstīm būs pagrūti skaidri pateikt Krievijai, ko tās vēlas, turklāt tā, lai tiktu atalgota “laba” izturēšanās un sodīta “slikta”. Diplomāti šajā ziņā ir nopietni noraizējušies, jo dažkārt (ar Krieviju vispār) ir grūti runāt skaidru valodu, tomēr viņi paļaujas, kā paši joko, uz kādā ASV reklāmā pausto: “Labi draugi nepieļaus, lai iedzēris brauktu ar auto.” Tas nozīmē, ka gan jau galu galā ar Krieviju varēs kaut kā vienoties, jo pārējās ES valstis nepieļaus, ka tiks “savārītas ziepes”. Šajā situācijā ES jauno dalībvalstu diplomāti vienprātīgi uzskata, ka ES politikai attiecībā pret Krieviju ir jābūt viengabalainākai, jo līdz šim pārāk bieži dažas dalībvalstis ir paudušas gatavību upurēt to, kas būtu labi ES kopumā, lai tikai ievērotu savus nacionālos mērķus.
Kā vācu presē nupat sacījusi Igaunijas vēstniece Vācijā Rīna Klonka, šādu viengabalainību varētu nodrošināt jaunās ES dalībvalstis, kuru iedzīvotāju vairumam joprojām ir svaigā atmiņā padomju kundzība: “Mums šajā jomā ir diezgan pamatīgas zināšanas un pietiekama pieredze. Pēc dažām nedēļām mēs kļūsim pilntiesīgi ES dalībnieki un varēsim dot ieguldījumu saprātīgas un kopējas ES Krievijas politikas izstrādāšanā,” sacīja diplomāte.
Viņasprāt, pirmām kārtām ES un Krievijas politikai ir jābalstās uz kopējām vērtībām. Pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir pretrunā ar reālajiem apstākļiem: mūsdienu Krievijā ir tik lielā mērā jūtams preses brīvības, personiskās brīvības un pat tiesiskas valsts deficīts, ka tai atkal draud briesmas ieslīgt autoritārismā. Ievērojot saskaņas trūkumu starp ES un Krieviju, satrauc, ka daudzi Eiropas politiskie novērotāji priekšroku dod tam, lai ES valstis attiecību veidošanā ar Krieviju vairāk orientētos pēc kaut kādām nekonkrētām “kopējām interesēm” un mazāk pēc patiesām vērtībām.
Šādai taktikai piemīt divas problēmas: pirmkārt, ja Krievijai “harmonisku politisku interešu vārdā” tiks atļauts dažos punktos apšaubīt ES kompetenci, Brisele riskēs zaudēt ticamību citos punktos un līdz ar to uzticību kopumā. Šāda rīcība ne tikai novājinās valstu organizāciju, bet pamudinās Krieviju ES iekšienē radīt sava veida ietekmes sfēru.
Otrkārt, pāreja no kopējām vērtībām uz kopējām interesēm atstās bez ievērības kādu acīmredzamu spēku: to, ka ES ļoti veicas ar vērtību izplatīšanu un nodošanu tālāk. “Mana valsts ir izcils piemērs tam, kā izredzes uz ciešām attiecībām ar ES var veicināt vērtību maiņu, turklāt ļoti īsā laikā,” uzsver Igaunijas vēstniece. Un viņa secina: “Ja šis aspekts tiks izslēgts no ES un Krievijas attiecībām, tas nenāks par labu ne ES, ne arī Krievijai. Tas, kā šīs attiecības veidojās pirms paplašināšanas, nav “lakmusa tests” Krievijai. Tas drīzāk dod Eiropai izdevību apliecināt savu dzīvotspēju, ticamību un spēju eksportēt savas vīzijas.
