Kopš «Ziņas» raksta par brīvo laiku, vēl gana svaigā rubrika atkal citādi krāso avīzes un, gribas cerēt, arī «Ziņu» lasītāja dzīvi. Īpaši – lasīšanā pavadīto laiku, kas, tiesa, varbūt nemaz īsti nav tas «brīvais».
Kopš «Ziņas» raksta par brīvo laiku, vēl gana svaigā rubrika atkal citādi krāso avīzes un, gribas cerēt, arī «Ziņu» lasītāja dzīvi. Īpaši – lasīšanā pavadīto laiku, kas, tiesa, varbūt nemaz īsti nav tas «brīvais».
Zināmā mērā ar maniem vaļas brīžiem (iztēli vai?) rubrikas varoņu krāsainajās bildēs un stāstos saistītas visnotaļ jēdzieniski stiepjamās laika, brīvības un piederības ūzas, lai gan saprotu, ka vaļasprieks vairāk ir sirds, nevis prāta lieta, par ko vieglāk runāt.
Kad sestdienas vakaros nereti zvanu draugiem, vaicādams: «Ko labu dari?», man parasti atbild: «Ai, tāpat vien – neko». Vēlāk gan mūždien izrādās, ka viens draugs ap šo laiku devies pastaigā gar liedagu, cits kārtējo reizi grasījies kaut kur iet, vēl kāds remontējis vecus datorus vai savā nodabā rakstījis šādas te slejas…
Turpretim darba laikā arī tamlīdzīgus jautājumus, protams, uzdod ne tikai avīžnieki vien. Atbilžu vietā gan domas ved pie mazliet vecišķām, taču ne gluži zemē metamām zinātnieku prātulām – redz, tieši tas laiks, kas arvien vairāk palicis brīvs no barības gādāšanas nodarbēm, pērtiķveidīgu «sabiedrisko dzīvnieku» padarījis par cilvēku. Tāpat arī darbs, kas nezin kāpēc dažreiz labāk sokas «brīvajā» laikā. To, protams, zina arī politiķi, solīdami jaunas darbavietas – taču jau, lai visiem brīvā laika būtu vairāk un darbs labāk veiktos. Bet tas tā solīts jau pārāk sen.
Un tomēr, šķiet, ka kopš Zālamana, izņemot algas un slodzes aprēķinus vai vērtspapīru kursu, pasaulē nav nekā jauna, jaunumu nebūs ne brīvā laika nodarbēs, ne arī tām veltītajā rubrikā. Iespējams, par brīvā laika trūkumu runājam pārāk daudz, katrā ziņā vairāk nekā par tā pavadīšanas iespējām. Un tomēr esmu pārliecināts, ka vaļasprieki vienmēr būs jauni (citi), gan avīzē, gan jo vairāk – dzīvē, kur, tiesa, diemžēl agri vai vēlu atklājas, ka par tiem krietni vien jāpacīnās (tiesa, dažiem laika ir tik daudz, ka nav kur likt). Pēc tam atklājas arī «cīņas» detaļas, par kurām, teiksim, Džeroms Deivids Selindžers aicina padomāt brīvajā laikā, piemēram, vannā, gaidot, kad iztecēs ūdens… Jāatzīst, šādi pavadīts svētīgs brīvbrīdis var rosināt fatālu jautājumu – kam tas viss? (Varbūt tāpēc – kur tie gadi, kad leģendārais Kornišas vientuļnieks rakstot tikai savam priekam.)
Ja godīgi, reizēm vaļas brīžos cenšos nedomāt neko (tas gan nenozīmē, ka nezinu, ko daru), sajuzdams tādu kā garīgu radniecību ar anonīmu vēstnieku, kas nesen skolnieciskā rokrakstā uz sienas netālu no Tabakas nama bija uzšņāpis: «Rudens.»
