Tā nu reiz ir, ka Sesavas baznīca un pastorāts neatrodas Sesavas, bet gan Elejas pagastā. Tas droši vien saistīts ar to, ka tagadējā Sesava izveidojusies tikai XX gadsimta 20. gadu vidū.
Tā nu reiz ir, ka Sesavas baznīca un pastorāts neatrodas Sesavas, bet gan Elejas pagastā. Tas droši vien saistīts ar to, ka tagadējā Sesava izveidojusies tikai XX gadsimta 20. gadu vidū.
Tautas garamantās gan atrodams cits skaidrojums: baznīcas vietā kādam caram salūzušas ragavas, bijis liels sals, un viņš paglābies nelielā mājiņā. Par godu tam, ka viņš (varbūt polis, varbūt zviedrs) nenosala, tur sākta celt baznīcu (LFK 2049, 1283). (Šeit un turpmāk šādi atzīmēts materiāla numurs Latviešu folkloras krātuves fondos.) Dievnamu celt esot sākts citā vietā, aiz Audruves upītes, bet tur būvi traucējis Velns – pa dienu uzcelto naktī noārdījis, tāpēc nācies meklēt būvei citu vietu (LFK 1968, 2775). Arī tur negājis labāk, līdz ziemeļu puses sienā iemūrēta skaista meita Lienīte (LFK 2049, 1336).
Par mācītājmuižu lasāms doktora Jāņa Zilgalvja grāmatā “Mācītājmuižas Latvijā” (2002), kur ne tikai analizētas šīs celtņu grupas arhitektoniskās vērtības, bet pieminētas arī ar šīm ēkām saistītās kultūrvēsturiskās norises. Pāri par 200 grāmatas lappusēs tomēr nevar atļauties sīkāk tās apskatīt, jo aplūkojamo objektu skaits mērāms simtos. Ņemot vērā, ka reti kuram pagasta iedzīvotājam būs gadījies pārlapot šo monogrāfiju un ka šā raksta autoram ir iespēja ar mācītājmuižu iepazīstināt vēl daudzpusīgāk, tapa šis raksts.
Sesavas mācītājmuiža celta pēc 1768. gada, pārbūvēta 1819. – 1838. gados. Pirmais gads saistās ar pašas baznīcas torņa pārbūvi, kaut otrā, mūra baznīca, koka būves vietā uzcelta 1633. gadā. Pārbūve 19.gs. sākumā veikta atbilstoši klasicisma stilam. Garajai koka guļbūvei dienvidu (parka) fasādes vidū izbūvēts neliels lievenis, bet ziemeļu pusē ieeju rotā portāls ar pusapaļu logu augšdaļā. Divi citi lieveņi jau nojaukti. Abas ēkas fasādes ritmiski sadala pilastri. Ēkas zelminis veidots pildrežģa konstrukcijā. Klasicisma laika ārdurvis nav saglabājušās, bet durvju rokturis un atslēgas vairodziņš ir no 19.gs. otrās puses. Joprojām ēkai saglabājies kārniņu jumts, bez diviem parastiem skursteņiem arī mazs koka skurstenītis zvanu torņa izskatā, kas izmantojams ventilācijai. Vairākās telpās griestus veido masīvas koka sijas ar dēļu klāju. Mājas priekštelpā saglabājusies oriģinālā dēļu grīda ar senlaicīgu lūku uz pagrabu, ir arī maizes krāsns.
Parku (2,7 ha) no divām pusēm ietver stādītu ozolu rindas. Tur aug savvaļas lilijas, savvaļas tulpes. No introducētajām sugām par nozīmīgākajām var uzskatīt, iespējams, Latvijā visvecākās baltās robīnijas jeb baltās akācijas. Ir ziņas, ka samērā salcietīgās Rīgas baltās akācijas savulaik Rīgas dārzu inspektors Georgs Kūfalts (1853 –1938) izveidojis no tur augošo koku sēklām. Parkā aug arī liepa ar neparasti augstu un taisnu stumbru, uzturas caunas, pūces, ūpji, sikspārņi. Dārzā varot atrast 19.gs. somu un krievu naudu, nostāsi vēsta, ka pie upītes varētu būt aprakta zviedru kara kase.
Mācītājmuižas ēku sarakstā no 1923. gada minēts 10 būvju, tai skaitā četras kūtis vai kūtiņas, ķieģeļu ērberģis (pirms 10 gadiem vēl bija, tagad – nodedzis), baļķu dārznieka māja, rija, pagrabs un malkas šķūnis. Steigas bijušas mācītājmuižas kalpu mājas.
Pastorāta mājā kādreiz spokojies tik ļoti, ka cilvēki nevarējuši gulēt. Spoki aktivizējušies mēness naktīs un pirms kāda tuvinieka nāves. Mācītājs Aleksandrs Pētersons 1945. gadā virs griestiem dzirdējis rullējam akmeni. Citreiz ieskanējušās klavieru stīgas, bija dzirdami šļūcoši soļi, kas apstājušies aiz gultām, kāds elpojis savu dvašu virsū, tad gan mati cēlušies stāvus. Teicējs uzskatīja, ka tur norisinājušies dažādi slikti notikumi, jo agrāk garām gājis kara ceļš (LFK 1968, 2778). Citreiz ēdamistabā visi sēdējuši pie galda un dzirdējuši, ka guļamistabā iekrīt skapjaugšas siena. Teikuši, ka nu kāds miris. Tā arī bijis – mācītājkundzei nomiris tēvs (LFK 2049, 1424). Pēc mācītāja sievas mātes un tēva nāves spoki vairs nav rādījušies (LFK 1968, 2778).
