Izlasot G.Buļļa «rakstu» «Slavināt vai pieminēt!» («Ziņas», 19.03.2002.), bija doma vienkārši pasmīnēt, paraustīt plecus un nereaģēt uz šo saturiski nenostrādāto rindu savirknējumu. Bet tomēr gribētos izteikt pāris repliku.
Izlasot G.Buļļa «rakstu» «Slavināt vai pieminēt!» («Ziņas», 19.03.2002.), bija doma vienkārši pasmīnēt, paraustīt plecus un nereaģēt uz šo saturiski nenostrādāto rindu savirknējumu. Bet tomēr gribētos izteikt pāris repliku.
Domāju, ka manā rakstā, kas ļoti aizskāris cienījamo kungu, nebija ne mazākā padomju okupācijas režīma nežēlīgo represiju nolieguma. Tas ir vispārzināms fakts, un nedomāju to apstrīdēt. Runa galvenokārt bija par Otrā pasaules kara upuriem gan valstiskā, gan nacionālā, gan personīgā līmenī. Piemiņas plāksne Domes koncepcijā nav paredzēta kā vienas varas slavinātāja, bet gan kā piemiņas vieta kara upuriem. Varētu, protams, diskutēt par tās atrašanās vietu, kas saistās ar iepriekšējo pieminekli, bet šajā sakarā jāpiemin līgums starp Latviju un Krieviju, kas paredz saglabāt un kopt padomju karavīru piemiņas vietas. Ja šādu piemiņas vietu pārveidotu pēc jaunas idejiskās koncepcijas, tad būtu atrasts zelta vidusceļš, kurā nav slavēta un īpaši pieminēta tikai viena puse.
Nekādi nevaru piekrist Buļļa kunga apgalvojumiem, ka vācu nacisti bija atbrīvotāji un ka vācu okupācija norisinājās «baltos cimdos». Ko lai saka par ebreju masveidīgu iznīcināšanu (Latvija faktiski pusgada laikā bija «udenfrei» – «atbrīvota» no ebrejiem)? Par to liecina vācu koncentrācijas nometņu tīkls, kurā gāja bojā arī mūsu valsts pirmā prezidenta dēls Konstantīns Čakste, kas bija aizsācis cīņu pret vācu okupāciju un par brīvu, demokrātisku Latvijas Republiku. Autoraprāt, iznāk, ka matemātiski aprēķini, kas vairāk slepkavojis un represējis, attaisno kādu totalitāro režīmu. Kāda jēga piemēriem par formu valkāšanu un salīdzināt Vācijas mazpilsētu ar krievu sādžu, meklēt apliecinājumus par kāda augstāku kultūras līmeni pār cita kultūru. Latviešu nācijas nākotni noteica ne jau vācu tautas «pārākā» kultūra, bet gan nacionālsociālisma ideoloģija. Ja arī mēs tagad dzīvotu vācu Austrumu provincē Ostlandē, kur, tajā skaitā arī vācu mazpilsētā Mītavā, dominētu vācieši un vāciskais visās dzīves jomās, tas latviešiem kā nācijai nebūtu nekāds ieguvums, bet gan iznīcība.
Domāju, ka cienījamā autora, vēstures un politoloģijas zinātņu mīļotāja viedokli ietekmē šaurs, emocionāls skatījums. G.Bullis īpaši uzsver padomju varas represijas, kas noteikti viņa kā to upura uzskatus stipri ietekmē. To, protams, var saprast un nedrīkst nosodīt tie, kas to nav piedzīvojuši. Taču kāda kundze, kas arī, būdama represētā, izsūtījumā zaudējusi savus mūža skaistākos gadus un iedragājusi veselību, man atklāja citu skatījumu uz šīm lietām. Viņa piedod saviem vajātājiem, priecājas par, lai arī nestabilo un vēl nesakārtoto, tomēr brīvo, Latvijas valsti, kurā piemin un palīdz padomju represiju upuriem. Lai kāds arī būtu mūsu dzīves līmenis, šiem pensionāriem ir labāki materiālie apstākļi nekā «parastajiem» pensionāriem. Latvijas atdzimšanas gados šī kundze arī gribēja iesaistīties represēto kopībā, tomēr viņu atgrūda tās runas vīru paustais: «Nepiedosim, atmaksāsim!» Visu mūžu daudz pieredzējusī kundze dzīvojusi citādi, viņai palīdzējusi ticība un paļaušanās uz Dievu, viņa ir pateicīga par atgriešanos Dzimtenē un ilgo mūžu. Viņa lūdz Dieva žēlastību tiem, kas viņu un citus tautiešus izraidīja svešumā, lai viņi atgrieztos un no sirds nožēlotu savu izdarīto Dieva un cilvēku priekšā. Viņā ir jūtams tāds kā dievišķs miers un gaišums. Paldies šai kundzei par pausto atbalstu manam iepriekšējam rakstam!
Tātad represēto attieksmē pret dzīves realitāti parādās šādas iespējas – vai nu «nevar runāt par piedošanu un tikai pieminēšanu, lai kā to dažiem gribētos» (G.Bullis), vai arī piedot un priecāties par dzīves ieguvumiem, nevis visu laiku pieminēt zaudējumus. Pirmajiem, kas, iespējams, ir vairākumā vai vismaz skaļāki, vajadzētu tomēr ieklausīties tajos «dažos», kas nepaceļ balsi un ar varu nelaužas avīžu slejās. Lai Dievs uz to viņus svētī!
