Par cilvēkiem saka: cik cilvēku, tik uzskatu. Par latviešiem vēl varētu piebilst: cik latviešu, tik partiju.
Par cilvēkiem saka: cik cilvēku, tik uzskatu. Par latviešiem vēl varētu piebilst: cik latviešu, tik partiju. Nezinu, kurā partijā ir vai kurai partijai simpatizē «ZZ» bieži lasāmais Žanis Polis, bet zinu, ka par latviešus aizstāvošām nacionālajām partijām viņš nav. Pieļauju, tas varētu būt nezināšanas vai lietu būtības neizpratnes pēc.
Šādu secinājumu esmu izdarījis, izlasot Ž.Poļa rakstu sakarā ar 3. marta piketu. Raksta sākumam varētu piekrist, bet, tiklīdz autors ir ticis līdz «mūsu nacionālajiem radikāļiem», tā viss ir sagājis šķērsām. Vispirms man gribētos uzzināt, kuri cilvēki vai kuras partijas būtu pieskaitāmas pie nacionālajiem radikāļiem. Es to nezinu, jo nezinu nevienu, kas Latvijā sludinātu krievu piespiedu deportāciju no Latvijas, kas veiktu terora aktus pret tiem (pret latviešiem gan tādi gadījumi ir manīti), un tā joprojām. Vienīgi tamlīdzīgas lietas būtu uzskatāmas par nacionālo radikālismu. Savukārt civilizēti veikta deokupācija un dekolonizācija, pret ko Ž.Polim acīmredzot ir alerģija, nav uzskatāma par kaut kādu radikālismu.
Mans mērķis nav izskaidrot nezinīšiem, kā šāds «nacionālais radikālisms», dēvēts arī par dekolonizāciju, ticis realizēts pasaulē. Ja Ž.Polim koloniālisms ir tik dārgs, nu Dievs ar viņu.
Iekāms rakstīt, cilvēkam, pirmkārt, vajadzētu pacensties apgūt pareizu terminoloģiju.
Otrkārt, vajadzētu pacensties izprast lietas būtību. Es, nepretendējot uz «absolūto patiesību pēdējā instancē», uzskatu, ka rakstu autors kļūdās arī pēc būtības. Viņš teic, ka Krievijas radikāļiem palīdzot mūsu radikāļi ar savām deokupācijas teorijām. Cik var saprast, autors mums piedāvā to pašu mūsu varasvīriem tik raksturīgo mūžīgo pazemību, padevību, iztapību, muguras locīšanu utt. Vienu verdzisku līgumu ar Krieviju jau noslēdzām, tagad slēgsim otru, dosim tūlīt visiem pilsonību, taisnosimies par krievu diskrimināciju un… ardievu, Latvija, ardievu, latviešu tauta. Vai to mēs gribam?
Nemaz nezināju, ka krievu čečenu kara iznākumu izšķīrušas krievu sievietes, citādi čečeni būtu izkauti līdz pēdējam. Nē, krievu lācis atzīst un saprot tikai pretsparu un spēku. Savukārt katra pazemība un piekāpšanās tikai vairo Krievijas apetīti. Es nesaku, ka mums būtu jāskrien ar pieri sienā, bet politikai attiecībā pret Krieviju pretēji Ž.Poļa uzskatiem būtu jābūt vismaz elastīgai.
3. marta mācība ir tā, ka pie deokupācijas un dekolonizācijas ir jāķeras nopietni un tūlīt. Citādi zem Latvijas bērziem miera nebūs.
