Tas notika Jelgavā kādā rudens dienā, kad 11 gadu veca meitenīte izgāja pastaigāties ar ģimenes draugu – lielo vilku suni.
Tas notika Jelgavā kādā rudens dienā, kad 11 gadu veca meitenīte izgāja pastaigāties ar ģimenes draugu – lielo vilku suni.
Kā nu gadījās, kā ne, bet, izdzirdējis kaimiņu suņu rejas, mīlulis ar visu pavadu izrāvās no mazās pastaigu biedrenes rokām un lēkšoja prom, kur acis rāda. Tās šoreiz rādīja dzīvas satiksmes pilno Tērvetes un Rūpniecības ielas krustojumu, kuram tuvojās sarkans golfiņš. Tomēr suns skrēja. Kā jau brīvē tikušam dzīvniekam, viņam neienāca prātā, ka citkārt tik nekaitīgais metāla karkass uz riteņiem varētu nodarīt viņam ko ļaunu. Šoreiz notika neizbēgamais – vācu aitu suņa skrējiens krustojās ar automašīnas ceļu, un dzīvnieks bezspēcīgi saļima zem rūcošās metāla kastes.
Krustojuma luksofors šajā brīdī rādīja sarkano gaismu, un automašīna, zem kuras atradās dzīvnieks, mierīgi stāvēja uz ielas, gaidot elektroniskā satiksmes regulētāja atļauju turpināt ceļu. Tās vadītājs rāmi sēdēja pie stūres, un viņu neinteresēja ne suns zem auto, ne satrauktā meitenīte, kas savu ievainoto draugu centās izvilkt no mašīnas apakšas. Šķita, viņš nemaz nejūt, ka notriecis dzīvu radību. Iedegās zaļā gaisma, un auto turpināja savu ceļu, aiz sevis uz ielas atstājot raudošu, izmisušu bērnu un smagi savainotu suni.
«Meitene visiem spēkiem centās izvilkt dzīvnieku no auto apakšas, bet, mašīnai aizbraucot, viņa ar notriekto suni palika viena pati ielas vidū,» stāsta Jelgavas robežsardzes pārvaldes Kinoloģiskās nodaļas vadītājs Inguards Kunigs – cilvēks, kas arī todien atradās nelaimīgajā krustojumā. Tikai pateicoties Kuniga kungam, smagi ievainotais dzīvnieks ātri vien tika nogādāts Helmaņa ielas veterinārajā klīnikā, kur veterinārārsti uzreiz veica rentgenizmeklēšanu. Atklājuši iekšējo asiņošanu, viņi nolēma suni operēt.
Mazās meitenītes tēvs un māte ļoti vēlas pateikties Inguardam Kunigam par labo sirdi un palīdzību bērnam tik smagā brīdī. Labus vārdus meitenītes vecāki vēlas teikt arī veterinārās klīnikas K.Helmaņa ielā 8 darbiniekiem, kas visiem spēkiem centās glābt suņa dzīvību. Diemžēl neveiksmīgi, jo pat veterinārārstu ātrā un profesionālā rīcība nespēja glābt smagi savainoto dzīvnieku – smago operāciju neizturēja lielā suņa sirds…
Taču varbūt lielā vilka sirds neizturēja nevis mašīnas trieciena radītos ievainojums, bet gan cilvēku nežēlīgo attieksmi pret viņa mazo saimnieci. Inguards Kunigs stāsta, ka traģiskajā brīdī krustojumā atradās daudzas automašīnas, kuru vadītāji notiekošo redzēja, taču mierīgi turpināja ceļu. Viņiem neienāca pat prātā, ka izmisušajam bērnam ielas vidū nepieciešama palīdzība. Meitene gan pūlējās, cik spēka, lai notriekto draugu aizvilktu prom no brauktuves, taču autovadītājiem tas bija vienalga. Ar nelielu līkumu mašīnas straumē tik brauca un brauca garām raudošajam bērnam…
Ja vien mirušais dzīvnieks spētu runāt, viņš noteikti gribētu zināt, kā viņa nāves nesēja – sarkanā golfiņa – un visu garām braucošo automašīnu vadītāji justos brīdī, kad viņus kādā dzīves krustojumā notriektu auto un viņu liktenis būtu atkarīgs tikai no citu žēlastības. Tādā brīdī gan šie cilvēki noteikti negribētu sev apkārt redzēt vienaldzīgos. Bet ja nu blakām gadītos tikai tādi?
