Pavisam nesen, klusiņām, preses gandrīz nepamanīts aizritēja kāds daļai sabiedrības nozīmīgs pasākums – lauku sieviešu konference.
Pavisam nesen, klusiņām, preses gandrīz nepamanīts aizritēja kāds daļai sabiedrības nozīmīgs pasākums – lauku sieviešu konference. To bija organizējusi Zviedrijas zemnieku federācijas sieviešu padome, un konferencē piedalījās pa piecām fermerēm no Zviedrijas, Krievijas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas. Tā kā pasākums notika Latvijā, tā organizēšanā savu roku pielika arī Latvijas Zemnieku federācijas sieviešu padomes priekšsēdētaja un mūsu rajona zemnieku apvienības direktore Rita Čigāne. Viņai lūdzām pastāstīt par konferenci un tajā gūto.
«Pasākums bija veidots divām dienām, un tūlīt piebildīšu, ka tas bija ārkārtīgi labs. Fermeres vai fermeru sievas pārstāvēja katra savu valsts novadu un referēja par lauksaimniecības stāvokli valstī un novadā – kā tā attīstās, kā jūtas fermeri, cik ir spēcīgas un kā strādā fermeru organizācijas, cik aktīvas ir lauku sievietes.»
Bet vai tāda oficiāla uzstāšanās no tribīnes radīja patiesu priekšstatu?
«Tie nebija referāti, kādus tos bijām pieraduši klausīties agrāk. Šie bija patiesi stāstījumi par zemnieku dzīvi dažādos novados. Krievijā, piemēram, fermeriem ir ārkārtīgi smagi, jo tur nav bijusi privātā zeme un nav likuma par zemes privatizēšanu. Ar milzu grūtībām nākoties pierādīt, kāpēc tu ņem zemi, pretestību izrādot ne tikai varas iestādes, bet pat visi apkārtējie. To stāstīja gan Pēterburgas apgabala, gan Karēlijas, gan Kubaņas fermeres. Nupat tikai tauta sākot apjēgt, ka privātais saimnieko labāk nekā kopsaimniecība. Taču neviens nevar būt drošs, ka viņa iekoptā zemīte vēlāk paliks bērniem – mantot var tikai privātu īpašumu. Zeme tāda nav.Tatāriete savukārt runāja par tautas neatkarības centieniem un saimniekošanu Kazaņas pusē. Fermerei ir pašai sava neliela graudu pārstrādes līnija, un viņa jūtas diezgan droši.
Ar fermeru stāvokli un aktivitātēm Zviedrijā mēs jau esam pazīstami.»
Ar ko varēja palepoties abas mūsu māsas Lietuva un Igaunija?
«Viņām patiesi ir ar ko lepoties. Ar fermeru subsidēšanu, dažādām garantijām. Lietuvā, piemēram, valsts garantē no katra labības hektāra iepirkt 700 kilogramus graudu un par to kopā ar subsīdijām samaksāt mūsu naudā ap 100 latu. Un šo naudiņu izmaksā uzreiz. Lietuvā ir izveidots lauku atbalsta fonds, kurā var saņemt īslaicīgus un līdz 15 gadiem kredītus. Valsts veicina krājaizdevu sabiedrību veidošanu, aizdodot daļu pamatkapitāla. Un vēl – Lietuvā ir ļoti spēcīga fermeru sieviešu organizācija, ko finansē Zemkopības ministrija. Igaunijā savukārt pēc Zviedrijas un Somijas parauga sāk veidoties fermeru kooperatīvi, jo viņi ir sapratuši, ka mazās saimniecības (7 – 8 hektāri) Eiropas Savienībā neizdzīvos. Kooperatīvu veidošana tiek kreditēta, ilgtermiņa kredītu var saņemt par 17 – 18 procentiem, turklāt septiņus procentus sedz valsts. Par katru govi, kas dod ne mazāk par 5000 litriem piena gadā, tiek maksātas subsīdijas, tā veicinot ganāmpulka izkopšanu. Savukārt zemes izmantošanu veicina subsīdijas par katru apstrādāto hektāru, arī papuvē atstāto. Igaunijā lauksaimniecība nenoliedzami iet uz augšu. Tur ir arī ļoti spēcīga zemnieku organizācija, kas spēj ietekmēt valdības lēmumus (viens no tādiem – par kooperāciju).»
Bet ko tad mēs?
«Mēs guvām. Vispirms jau draudzību. Apbrīnojamā sirsnībā un atvērtībā pagāja visi pasākumi, sarunas, atpūtas brīži. Pat dīvaini, cik visas bijām tuvas savās interesēs, centienos, uzskatos. Nodibinājām draudzīgus kontaktus, spriedām arī par saimniecisku sadarbību. Tā, iespējams, ka Karēlijā atradīsies noieta tirgus mūsu kartupeļiem. Varbūt kaut ko varēsim arī Pēterburgā un citur. Jā, kontakti ir, vajadzēs tikai tos kopt. Tas arī prasa uzņēmību un laiku.»
Ko no Latvijas rādījāt ciemiņiem?
«Protams, savu rajonu vispirms! Bijām «Līcīšos» pie Māras un Aivara Liepiņu kaziņām, «Līčos» Maruta un Modris Jansoni mūs sagaidīja pat ar uzvilktu karogu un klātu galdu, «Zemzaros» pie Ritas un Andra Vadoņiem skatījāmies miltu ražotni, bet vakars pienāca pie Irmas un Nikolaja Laščenko «Krūmājos». Protams, tās visas ir zemnieku paraugsētas, un ciemiņu sievietes patiešām bija izbrīnītas un sajūsminātas. Irma Laščenko pat tika ielūgta uz Lietuvas lauku sieviešu lielo saietu septembra sākumā. Mēs jau skaidrojām, ka šīs ir no mūsu labākajām zemnieku saimniecībām, tomēr man liekas, ka atbraucējām vienalga palika kolosāls iespaids par Latvijas zemniecību. Mazlietiņ viešņas redzēja arī Latvijas dabu – bijām Kurzemes Šveicē, staigājām pa Sabiles vīna kalniem, nakšņojām mazā viesnīciņā «Kurzemes Šveice».
Un ko teicāt atvadoties?
«Taču jau «Uz redzēšanos!» Mēs esam saaicinātas ciemos gan uz Karēliju un Pēterburgu, gan Tartu un Kubaņu, Lietuvu un Kazaņu. Bet šāds pat saiets vai konference nākamgad notiks Pēterburgā. Sirsnīgie kontakti patiešām attīstīsies un jācer, ka arī saimnieciski kaut kas no tā būs gūts. Un tas jau ir labi: ko nespēj valstsvīri, to spēj sievietes.»
