Pēdējās nedēļās notikumi Latvijā risinājušies kaleidoskopiskā ātrumā. Dažbrīd pat licies, nav cilvēka spēkos visam izsekot, kur nu vēl paspēt analizēt un apsvērt nākotnes prognozes.
Pēdējās nedēļās notikumi Latvijā risinājušies kaleidoskopiskā ātrumā. Dažbrīd pat licies, nav cilvēka spēkos visam izsekot, kur nu vēl paspēt analizēt un apsvērt nākotnes prognozes. Piemēram, pēc referenduma par valsts iestāšanos Eiropas Savienībā sēdi pie televizora un gaidi valdošās koalīcijas lielīšanos par lielisko iznākumu, bet tā vietā dabū noskatīties izrādi “Diktators pie ruļļiem” vienas partijas izpildījumā. Pēdējā mēneša notikumu straujais ritums vispār nepadodas īsam uzskaitījumam. Katra jauna diena nesusi jaunus pārsteigumus gan no Ministru kabineta prezidenta Eināra Repšes, gan viņa oponentiem.
Lai arī no pirmā acu skatiena liekas, ka ceturtdienas Eināra Repšes valdības demisijas paziņojums bija negaidīts, patiesībā tas pielika punktu pēdējā gada permanentajām valdības krīzēm. Var strīdēties, vai ceturtdienas Saeimas sēdē Izglītības likumā negaidīti iebalsotais algas pielikums skolotājiem bija tas, kam vajadzēja kļūt par šāgada valsts budžeta sagrāvēju. Protams, piecpadsmit miljonu nav viegli kā faķīram izvilkt no brīnumfrakas piedurknes, tomēr, ja padomā, tad uz valsts budžeta teju divu miljardu fona tas nav nekas neiespējams. Drīzāk tā bija premjerministra apjēgsme, ka turpināt mazākuma valdības agonizēšanu ir bezjēdzīgi. Tomēr ir pazīmes, kas liecina, ka E.Repše laikam nav sapratis pašu galveno, kāpēc visa šī jezga tika savārīta.
Principā var jau visā notikušajā vainot tikai un vienīgi opozīciju. Tikai tad arī jāsaprot, ka šī opozīcija nebija tā, kas sēdēja iepriekšējā sasaukuma Saeimā. Toreiz koalīciju veidojošās partijas bija tik konsolidētas vēlmē saglabāt savu valdošo situāciju, ka gan sociāldemokrātus, gan “jurkāniešus” vienkārši varēja neņemt galvā. Viņu priekšlikumus, lai cik labi tie būtu, toreiz bez bēdām varēja “laist gar ausīm”. Šajā Saeimā opozīcijā palika politiskajās “zempaklāja” spēlēs rūdīti spēlētāji Tautas partijas veidolā. Viņiem pat nevajadzēja īpaši censties. Premjers pats ar savu darbības stilu un mūžīgo bezkompromisu kašķi četru partiju koalīcijā to grāva no iekšienes. Opozīcija mierīgi varēja uz to nolūkoties un laiku pa laikam tikai “pielabot” notikumu virzību. Turklāt E.Repšes un viņa līdzgaitnieku bezkompromisa mesiānisms faktiski opozīcijai pēdējās nedēļās “uzdzina asinis” un padarīja tos atriebīgus. Par spīti “jaunajiem laikiem”, turpinājās vecum vecais princips, ka viss, ko piedāvāja opozīcija, netika vērtēts no lietderības viedokļa, bet tikai no priekšlikumu politiskās izcelsmes.
Te nu mēs esam. Trīs mēnešus pirms iestāšanās Eiropas Savienībā faktiski pie sasistas siles. Trakākais, ka acīmredzot ekspremjeram Eināram Repšem tā arī nav palikusi skaidra paša loma visā notikušajā, jo, ceturtdienas vakarā neilgi pēc paziņojuma par atkāpšanos no amata uzstājoties Latvijas Televīzijā, viņš no jauna “bīdīja” domu, ka nākamo valdību nestabilitātes pārvarēšanai būtu nepieciešams grozīt Satversmi un vēlēšanu likumu, jo tajos “iestrādātās valsts pārvaldes normas acīmredzami neveicina ilgstošu un stabilu vadību”. Protams, tas nekas, ka, raugoties spogulī, paša seja liekas gana smuka esam. Bez pārmetumiem, ka esam opozīcijas nopirkti, neiztikām arī mēs, informācijas līdzekļu pārstāvji. Jāpiekrīt, ka “Ziņas” reizi pa reizei izteica kritiskas piezīmēs par pašreizējās valdības un tās premjera darbošanos un sastrādāto. Ko lai dara, tāds mūsu darbs – saredzēt mežā augam ne tikai orhidejas. Tikai jāteic, ka tikpat kritisku vērtējumu gan mūsu laikrakstā, gan citos informācijas līdzekļos savulaik izpelnījušās arī citas valdības pavisam citu premjeru vadībā. Tā ka būtu pārāk naivi no premjera puses pēc paziņojuma, ka karalis ir savus plikumus apsedzis, cerēt, ka visi tam noticēs uz vārda.
