Pārceļoties uz jaunu dzīves un kalpošanas vietu, rodas jautājums: «Kā būs?» Varu atbildēt, ka mani pirmie iespaidi Jelgavā ir pozitīvi. Ļoti klusa, mierīga pat salīdzinājumā ar Daugavpili, kur, būdams prāvests, kalpoju piecus gadus. Varbūt ar laiku domas mainīsies, taču, dzīvojot Vīgriežu ielā, tiešām šāds iespaids ir. Man ļoti patīk ceļš no mājām līdz baznīcai, to parasti eju kājām. Tā atrodas garīgi pilnvērtīgs laiks, kurā sakārtoju domas un arī lūdzos. Pārcēlies uz Jelgavu, uz laiku esmu šķirts no ģimenes, kas palika Daugavpilī, un pirmkārt domāju par to. Mēs gan rīkojam ikvakara telefonkonferences, kad izstāstām, kā kuram dienā gājis. Tad sirds top mierīga. Nākamais, par ko vai ik brīdi domāju, ir Ziemassvētki. Kā man cilvēkus uzrunāt? Skaidrs, ka šie Kristus dzimšanas svētki pienāk pavisam citādā noskaņā nekā iepriekšējie, kaut vai tās pašas ekonomiskās krīzes dēļ. Manam Ziemassvētku pasludinājumam jāizskan tā, lai tas cilvēkus celtu. Taču, no otras puses, – jādomā, lai baznīcēnu sirdīs un prātos nerastos gaisa pilis. Mācītāja ikdiena Jelgavā ir tāda pati kā visur – apmeklētāju pieņemšana, dievkalpojumi, mājapmeklējumi, arī bēres – daudz dažādu pasākumu, kuriem jāsaņemas, jākoncentrējas. Taču šādā veidā es iepazīstu jelgavnieku dzīves, gūstu garīgo pieredzi un tādējādi varu saskatīt savus kalpošanas uzdevumus.Mani uztrauc, ka mēs zinām, ka ir ekonomiskā krīze, ka jāsavelk jostas, bet mēs gribam zināt arī to, ka pienāks tas brīdis, kad jostas varēs atlaist vaļīgāk. Manuprāt, trūkst plāna rīcībai, kā mēs no šīs dižķibeles kulsimies laukā. Vislielākā sāpe, ka šajā laikā netiek domāts par valsts vertikālo asi – izglītību un kultūru. Neinvestējot šajās nozarēs, tiek skaloti ārā pamati. Baznīca dara, ko var, bet tā nav visvarena. Ir ļoti satraucoši, ka valsts neuzņemas atbildību par saviem cilvēkiem, kā dēļ daudzi spiesti emigrēt. Mēs griežam, saīsinām, samazinām, bet maz runājam par to, ko vajadzētu darīt.
