Piedzimu un uzaugu padomju laikos Rīgas nomalē. Vēlāk liktenim un visžēlīgajiem pilsētas tēviem labpatika manai ģimenei piešķirt dzīvokli Mežciemā, blakus Gaiļezera slimnīcai.
Piedzimu un uzaugu padomju laikos Rīgas nomalē. Vēlāk liktenim un visžēlīgajiem pilsētas tēviem labpatika manai ģimenei piešķirt dzīvokli Mežciemā, blakus Gaiļezera slimnīcai. Tur ir arī medicīnas skola, un man izdevās īstenot savu bērnības sapni kļuvu par medicīnas māsu.
Rīgas 5. medicīnas skolā mani pārsteidza tur valdošā demokrātiskā gaisotne. Protams, bija arī visai interesanti mācību priekšmeti, piemēram, mums vajadzēja maršēt pa skolas gaiteņiem un prast izjaukt Kalašņikova automātu. Taču pārējās skolā gūtās zināšanas ir noderējušas par stabilu pamatu manai karjerai. Rīgas 5. medicīnas skolas pasniedzēji man iemācīja atziņu, kas noder vēl aizvien: ja vēlies ko sasniegt, nospraud sev mērķi un strādā.
1986. gadā es pabeidzu medicīnas skolu un sāku savas darba gaitas. Piecus gadus strādāju medicīnā un jutu, ka pamazām ieslīgstu ikdienas darba rutīnā. Dzīve skrēja man garām kā paātrināta kinofilma. Latvija atguva neatkarību, mana ģimene īpašumus, medicīnas māsām radās iespēja iegūt augstāko izglītību Latvijas Medicīnas akadēmijā.
Vēl pirms deviņiem gadiem medicīnas māsa un karjera šķita nesavienojami jēdzieni. Māsa bija «baltais eņģelis», ārsta uzticamais palīgs un tas arī viss. Tagad ikviena medicīnas māsa var iegūt bakalaura un maģistra grādu māszinībās tepat Latvijā, un varbūt pēc dažiem gadiem mums būs jau māsas profesores.
Arī es nolēmu turpināt savu izglītību un 1991. gada 1. septembrī kļuvu atkal par studenti. Izlasījusi piedāvāto studiju programmu, zināju, ka pēc tās beigšanas strādāšu Rīgas 5. medicīnas skolā. Atgriezos savā mīļajā skolā kā pasniedzēja.
Tikko bija iesākts strādāt Eiropas Savienības PHARE projekta ietvaros. Es aktīvi iesaistījos visā un nu jau varu strādāt ar rezultātiem ar jaunu māsu izglītības programmu. Tā ir daudz interesantāka, te ietilpst jauni mācību priekšmeti: psiholoģija, pedagoģija, informātika un pat mazais bizness. Visa pamatā, protams, ir pacientu aprūpe. Mēs mācām savus audzēkņus strādāt kā neatkarīgas profesijas pārstāvjiem, sadarbojoties ar citiem medicīnas darbiniekiem.
Topošajām medicīnas māsām jāstrādā ne tikai slimnīcās, bet arī dažādās medicīnas iestādēs aprūpes centros, poliklīnikās, invalīdu organizācijās un biedrībās, rehabilitācijas centros. Daudz uzmanības pievēršam audzēkņu spējai aktīvi un patstāvīgi strādāt. Zināšanu pārbaudes testi ir nopietni.
Audzēkņus un pasniedzējus mūsu skolā saista demokrātisks darba stils, ir labi sadzīves apstākļi. Iepriecina arī sadarbība ar ārzemju kolēģiem. Pateicoties tai, esmu bijusi Somijā, Dānijā.
Man ir interesants darbs un 20 jauki audzēkņi, ar kuriem nekad nav garlaicīgi. Varu būt apmierināta ar savu karjeru pirms nedēļas ieguvu maģistra grādu māszinībās. Tomēr reizēm mani pārņem balta skaudība par pašreizējo studentu iespējām, kādas tika liegtas man. Tagad jau pēc pirmā kursa var turpināt mācības Telemarkas māsu koledžā Norvēģijā, saņemot Norvēģijas valsts stipendiju. Pēc skolas beigšanas studenti var doties uz Pori Veselības institūtu Somijā, Latvijas Medicīnas akadēmiju vai Latvijas universitāti.
Reizēm man ir skumji par to, cik maz cilvēku zina par šīm iespējām, cik maz pašas māsas vēlas būt neatkarīgas, cīnīties par savām un savas profesijas tiesībām. Taču es ceru, ka mums tomēr būs jauni un enerģiski cilvēki, kas to darīs.
