Iebraucot Jelgavā no Elejas puses un palēninot gaitu uz tā sauktā Gaisa tilta jeb dzelzceļa pārvada, var manīt dīvainu skatu.
Iebraucot Jelgavā no Elejas puses un palēninot gaitu uz tā sauktā Gaisa tilta jeb dzelzceļa pārvada, var manīt dīvainu skatu. Deviņdesmito gadu sākumā atjaunotās katoļu katedrāles smaile kā lineāls stiepjas debesīs, bet turpat netālu Jāņa baznīcas smaile ir maķenīt noliekusies pretī valdošajiem vējiem – uz rietumiem. Šajā sakarā lūdzu uz sarunu arhitekti LLU profesori Aiju Ziemeļnieci, kā arī draudzes priekšnieci Guntu Mileiko un rakstvedi Dzintru Grosu – Rutki. Šīs laipnās un zinošās kundzes dalījās pārdomās ne tikai par Sv. Jāņa baznīcu, bet arī par tai piegulošo kapsētu.
Vecās Jelgavas aizsargvalnis ar kanālu gāja pa tagadējo Vaļņu ielu. Ārpus pilsētas sienām dienvidu pusē pie Annas vārtiem izveidojās tā sauktā nabagu kapsēta. Caur šiem vārtiem Kurzemes un Zemgales hercogs brauca uz savu rezidenci Vircavā, un, iespējams, tādēļ radās nepieciešamība apkārtni sakopt. Zināms, ka vispirms kapos uzcēla nelielu koka baznīciņu, taču 1845. gadā (jau Krievijas impērijas varas laikā) Jelgavas birģermeistars Henrihs Kloks pieņēma lēmumu, ka jābūvē mūra baznīca, kur Latvijas brīvvalsts laikā mājvietu rada baltvācu draudze.
Vienīgais no četriem dievnamiem
Pēc vāciešu repatriācijas Otrā pasaules karā baznīca kādu laiku palikusi tukša. 1944. gada augustā, beidzoties Jelgavas degšanai, Svētā Jāņa baznīca izrādījās vienīgais kara nesapostītais luterāņu dievnams Jelgavā. Uz pirmo dievkalpojumu 1944. gada 19. novembrī tajā sanāca cilvēki no visu pilsētā nopostīto baznīcu draudzēm.
Okupācijas vara Jāņa baznīcai piegulošos kapus, kas aizņēma ap trim hektāriem, mežonīgi nolīdzināja. Šajā sakarā Aija Ziemeļniece 1997. gadā baznīcas apsekošanas slēdzienā, kas glabājas draudzes kancelejā, rakstīja: «Kapu vietā tika izveidots disproporcionāli liels parks ar platiem pastaigu ceļiem un laukumiem. Vienā parka galā uz Lāčplēša pieminekļa bijušās pamatnes tika novietots «ļeņineklis». Parka pretējā pusē palika Jāņa baznīca ar savu gotikas stila eleganci. Tas bija traucējoši tā laika valdošajai politikai, tādēļ ap dievnamu tika atstāti lieli koki ar nekoptiem, mežonīgiem vainagiem, kas aizsedz baznīcu. Reizē arī biezā lapotne radīja mitruma iespaidu uz ēkas mūri. Turklāt netika kopts baznīcas jumts. Visvairāk ir cietis zvanu torņa iesegums, jo tam ir īpatnēja konstruktīva uzbūve. Torņa spāres veido asu leņķi ar mūri, kur, krājoties nokrišņiem un koku lapām, veidojas mitruma kabatas. Vēl papildus dienvidu pusē bojāts skārda iesegums dienvidu pusē. Tas veicinājis konstrukciju apakšējā vainaga trupēšanu. Torņa sasvēršanās ir vērojama četrus gadus. Turklāt tas sveras uz ielas braucamās daļas pusi, tā radot papildu bīstamību. Uzskatu, ka, lai novērstu torņa seguma turpmāku bojāšanos, ir šovasar jāiesāk tā demontāža.»
Kopš 1997. gada, kad tapa šis dokuments, pagājušajā laikā torņa slīpums ir iekonservēts, un tas visdrīzāk nevienam uz galvas neuzgāzīsies. Iekonservēšanu pēc Aijas Ziemeļnieces zīmējumiem veica kādreizējais draudzes loceklis Harijs Ozols. Viņš torni nospriegoja pašreizējā stāvoklī ar atgāznēm un savilcēm. Arī draudzes mācītājs Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātes docents Ralfs Kokins, kam sākumā licies, ka tornis šķiebjas arvien vairāk un vairāk, tagad esot nomierinājies.
Protams, ja kādā baigā orkānā gāztos baznīcai cieši līdzās esošie koki, tie varētu paraut līdzi arī torņa smaili. Taču pret dabas stihijām nevar būt droši pat bagātie ventspilnieki, kam šovasar negaisā lietus straumes neizturēja jaunuzceltā tirdzniecības centra jumts. Tā Sv.Jāņa baznīcas tornis mierīgi stāv un gaida, kad pašvaldībai un draudzes atbalstītājiem pienāks turīgāki laiki.
Lai senčus, kaut garāmejot, pieminētu
Cerīga zīme, ka Svētā Jāņa baznīca visā pilnībā varētu atjaunoties pienācīgā godībā, ir dievnama iekštelpu remonts, kas veikts par draudzes līdzekļiem, un vecās baznīcas kapsētas piemiņas ansambļa projekts. To sadarbībā ar Jelgavas Latviešu biedrību radījusi Aija Ziemeļniece, un šovasar, pateicoties Domes atbalstam, tas sācis īstenoties.
Uz «Ziņām» ir zvanījuši lasītāji un jautājuši par savādo bruģa celiņu, kurš nupat kā ir izveidots tā sauktajā Alunāna parkā (patiesībā Jāņa baznīcas kapos). Pēc arhitektes ieceres, šim celiņam taisnā līnijā jāsavieno Sv. Jāņa baznīca ar vecās kapsētas piemiņas zīmi, kas taps tās centrā starp Māteru Jura un Ādolfa Alunāna pieminekli. Piemiņas vietas savienojums ar baznīcu gan ir nosacīts. Acīm skatīt to varēs, taču jāņem vērā, ka pēc kara starp baznīcu un kapsētu mežonīgā veidā tika izveidota Komjaunatnes (tagad Pasta) iela. Tomēr, kā uzskata Aija Ziemeļniece, agri vai vēlu Jelgavas ielas tiks bruģētas. Ekonomiski kaut cik attīstītās valstīs tā ir parasta lieta, jo asfalts ar saviem bitumena izgarojumiem, kas sevišķi jūtami jūlija bula laikā, ir apkārtējai videi jūtami neveselīgāks par betona bruģi. Tādējādi celiņš no kapsētas piemiņas zīmes varētu tikt iezīmēts Pasta ielas bruģī.
Šīs vasaras karstuma un celiņa veidotāju nepacietības dēļ starp bruģa akmeņiem nav uzdīgusi tur iesētā zālīte (ko acīmredzot vajadzēja sēt piemērotākā laikā vai arī cītīgi laistīt). Pēc ieceres šim bruģētajam celiņam jābūt kā zaļai dzīsliņai, kas ved no altāra svecēm līdz piemiņas zīmei, ko paredzēts veidot sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem un mācību spēkiem. «Šobrīd vecā kapsēta strādā kā tranzītzona. Cilvēki iet krustām šķērsām – uz veikalu, uz skolu, uz staciju. Te ir arī iemīļota vieta suņu pastaigām. Kad būs īstenots šis projekts, tad cilvēkiem, kaut garāmejot, būs informācija, kas šī par vietu,» piebilst Aija Ziemeļniece.
Draudzes rakstvede Dzintra Grosa – Rutke: «Mūsu ļoti cienījamais mācītājs saka – galvenais jau nav mūri, bet gan Dieva vārds, tomēr gribas dievnamā un ap to sakoptu vidi. Cilvēki ļoti priecājas par kapitāli izremontēto baznīcas iekšpusi, kur jāpabeidz vienīgi altāra un tā gleznas atjaunošana.» Acīmredzot tuvojas laiks, kad tiks sakopta baznīcas apkārtne un arī tornis iztaisnosies. Piemērs ir katoļu katedrāles torņa atjaunošana, ko tās draudze, dekāna Jāņa Sileviča iedvesmota, paveica 1992. gada vasarā. Lieta nav tik sarežģīta, ja tai apņēmīgi ķeras klāt.
