Arī Jelgavā un novadā bērni cieš no vardarbības. Valsts līmenī iegūt precīzus datus par cietušajiem grūti
Vardarbība sabiedrībā kopumā palielinās. Tā ir visur – arī uz ielas un pat makdonaldā, jo pēdējā laikā par vardarbības pieaugumu stāsta apkalpojošās jomas darbinieki.
Pasaules dati ir skarbi: katrs otrais bērns cieš no vardarbības. Ik pēc septiņām minūtēm kāds nepilngadīgais mirst vardarbības rezultātā. Bērni ar īpašām vajadzībām cieš no vardarbības četras reizes biežāk nekā citi bērni. Bērnībā no seksuālas izmantošanas cietusi katra piektā meitene un katrs desmitais zēns.
Nezinām aktuālo situāciju
Diemžēl par Latviju mēs aktuālo situāciju nezinām. Jā, mēs zinām par tiem bērniem, kuri ir nonākuši policijas vai rehabilitācijas centru redzeslokā. 2019. gadā Valsts policija fiksējusi 546 gadījumus, kad bērni ir cietuši no noziedzīga nodarījuma (visbiežāk no seksuālas izmantošanas – 36,1% gadījumu, kam seko cietsirdība un vardarbība – 19,2% gadījumu), un saskaņā ar Labklājības ministrijas informāciju gadā vidēji 2000 bērnu saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Pēdējais Pasaules Veselības organizācijas pētījums par Latvijas jauniešu bērnībā gūto nelabvēlīgo pieredzi notika tālajā 2011. gadā un kopš tā laika nav atkārtots. Latvijā nav regulāru, sistemātisku pētījumu par vardarbību pret bērniem, kas ļautu izvērtēt tendences un ieviest pierādījumos balstītus pasākumus vardarbības novēršanai (avots: lvportals.lv, 2020, 1. jūnijs).
Centrs “Dardedze” oktobrī organizēja jau 12. ikgadējo konferenci ar nosaukumu “Ko var izmērīt, to var izmainīt: datu un sadarbības nozīme vardarbības pret bērnu novēršanā”, aktualizējot vardarbības pret bērniem tēmu.
Lai cīnītos, vardarbība ir jāpazīst
Lai runātu par vardarbības pret bērniem mazināšanu, vispirms ir svarīgi to mērīt – regulāri un sistemātiski apzināt vardarbības pret bērniem līmeni sabiedrībā, jo kā gan citādi iespējams izvērtēt dažādu izglītojošu un atbalsta pasākumu efektivitāti. Vardarbība pret bērnu ir sociāla problēma, kuras risināšanā ir iesaistītas vismaz piecas ministrijas, kā arī daudzas tiesībsargājošās un sociālās jomas iestādes, taču sadarbība nenotiek pati no sevis – tā ir jāorganizē, virzot komandu uz kopīgu mērķi.
Nevalstiskā organizācija “Centrs “Dardedze”” šogad svin 20 gadu, un šis laiks pagājis, meklējot idejas un veidus, kā risināt vardarbības problēmu, lai veidotu bērnam draudzīgu sistēmu. Kā saka tās valdes locekle sociālā darbiniece Laila Balode: “Mēs gribam, lai bērns nepazūd normatīvo aktu regulējumā.”
Pašlaik nav sistēmas, kā tiktu apkopoti un analizēti vardarbības dati no dažādām institūcijām. “Tam ir jāmainās. Tikai apzinot bērnu un ģimeņu reālās vajadzības, mēs varam radīt pakalpojumus, kas viņiem patiešām palīdzētu,” skaidroja L.Balode.
Kāpēc sistēma darbojas tik smagnēji, kādēļ radām pakalpojumus, kas nav balstīti pierādījumos, un mēs nevaram izmērīt, vai tie ir efektīvi vai ne?
Jebkurai vardarbībai patīk klusums
Iekšlietu ministre Marija Golubeva, sākot pildīt amata pienākumus, aicināja ierēdņus iepazīt un aplūkot datus, piemēram, vai un kā tiek reģistrēta vardarbība ģimenē. Viņa secinājusi, ka bieži vien atbilde “to nevar izdarīt” ir attieksmes jautājums. Tajā, ka neviens nav ielūkojies datos, kādas iespējas piedāvā tehnoloģijas utt., bieži vien slēpjas “mums to neviens nav prasījis”.
Ministre uzsvēra, ka jebkurai vardarbībai patīk klusums. “Kas notiek citās ģimenēs, kaimiņos – nav mana darīšana. Mēs domājam, ka sliktās lietas notiek citur. Taču tā nav – sliktās lietas ir tepat mūsu priekšā. Tāpēc nav jābaidās no datu apkopošanas un vardarbības celšanas ārā no klusuma akas,” sacīja M.Golubeva.
Plaisa starp ziņoto un realitāti
Latvijas Universitātes (LU) pētniece Zane Linde-Ozola norāda, ka mēs politiskus, praktiskus lēmumus par vardarbības pret bērnu novēršanu pieņemam “miglā”, jo mums nav jaunu, uzticamu datu par vardarbību pret bērniem. Par notikušu vardarbību uzzinām trijos dažādos veidos – ir oficiālā statistika, reģistrētā vardarbība, kad cietušais saskaras ar valsts, pašvaldības, nevalstiskajām iestādēm vai institūcijām, un tad ir pētījumi.
“Ir ļoti liela plaisa, atšķirība starp iestādēs reģistrētajiem datiem, pētījumos ziņoto vardarbību un reālo vardarbības apjomu – tiesībsargājošajās, veselības un sociālā atbalsta iestādēs nonāk tikai neliela daļa no visiem gadījumiem, jo īpaši vardarbības pret bērnu gadījumā, bērnam esot pilnīgi atkarīgam no pieaugušā. Lielākā daļa bērnu netiek pasargāti no vardarbības. Un tādēļ kritiski svarīga ir laba informācija, kvalitatīvas datu bāzes, pierādījumi, lai mēs spētu pasargāt no vardarbības pēc iespējas vairāk bērnu,” konstatē pētniece.
Statistikas avoti gadu gaitā ir trīs – bērnu traumatisma, noziedzīgos nodarījumos cietušo un sociālās rehabilitācijas dati. Bet katrs pētījums, izvērtējums, ziņojums, kas pieskaras vardarbības tēmai, norāda, ka šie ir ļoti pieticīgi dati. Ir problēmas ar to ticamību un apkopošanu. Jau ticamāki dati par notikušo vardarbību, vietu un vardarbības veicēju šobrīd glabājas trijās administratīvajās datu sistēmās – tiesībsargājošajā, sociālajā un veselības aprūpes sektorā. Bet mums nav vadlīniju, protokola, kā mēs fiksējam vardarbību, un tas, ko katrs sektors saprot ar vardarbību un piefiksē, ir ļoti atšķirīgi. “Vardarbības juridiskais jēdziens ir ļoti šaurs, un ne visas vardarbības izpausmes “iet zem panta”, un, kā zināms, tiesībsargājošajā sektorā visu izšķir tas, vai mēs spējam pierādīt, ka vardarbība ir notikusi. Līdz ar to mēs palaižam garām daudzus vardarbības gadījumus,” uzsver Z.Linde-Ozola.
Savukārt sociālajā sektorā ar vardarbību saprot ļoti plašu jēdzienu, sākot jau ar bērna iespēju augt drošā vidē. Apsekojumos un pētījumos fiksētais vardarbības apjoms visvairāk tuvojas faktiskajam. Taču šādi pētījumi un apsekojumi ir neregulāri un izmanto dažādas pieejas, līdz ar to mēs nevaram monitorēt (uzraudzīt) vardarbības izplatību mūsu valstī, piebilst pētniece.
Vardarbību vajag uzraudzīt
Zinot vardarbības kontekstu un tendences, varam labāk sagatavoties. “Kādēļ datu vākšanas kvalitāte ir jāuzlabo, un kāpēc ir vērts sākt monitorēt? Mums ir zināmi pienākumi, tiesiskās saistības bērnu tiesību īstenošanā, un problēmas monitorēšana ir daļa no tā. Otrkārt, labi dati palīdz pieņemt labus lēmumus. Mēs varam identificēt bērnu riska grupas, līdz kurām speciālistu un institūciju uzraudzība neaizsniedzas. Piemēram, ļoti maz vai nemaz netiek identificēta vardarbība pret bērnu ar īpašām vajadzībām. Tas nozīmē, ka mums ir jāpalīdz speciālistiem, kā labāk atpazīt vardarbības pazīmes šajā riska grupā. Ja mēs uzraugām vardarbības veicēju profilus un vietas, tad varam labāk reaģēt, sagatavoties un novērst vardarbību. Dati un informācija ir iespēja un spēks. Mēs neesam tik turīga valsts, lai darītu lietas uz “dullo” vai “autopilotā”, tāpēc ir jābūt ļoti rūpīgam lēmumu pieņemšanas procesam, un pie prātīgiem lēmumiem mēs nonākam tad, kad mums ir dati,” paskaidro Z.Linde-Ozola.
Jāiestājas par bērniem
Saeimas deputāte Sociālo un darba lietu komisijas darba grupas vardarbības mazināšanai vadītāja Anda Čakša norāda, ka daudzas ministrijas strādā pie datu vākšanas un pētījumiem, bet starp šīm ministrijām un institūcijām bieži vien nav koordinācijas – labā roka nezina, ko dara kreisā. “Tas, ko mēs zinām, ir 30 procenti, viss pārējais ir aisberga neredzamā daļa. Nonākt līdz aisberga neredzamajai daļai ir grūti, jo visbiežāk no dažādām iestādēm atbilde ir: “Mums viss ir kārtībā!”” tā Saeimas deputāte.
“Statistika rāda, ka vardarbības epizožu skaits samazinās, un īpaši skumji, ja tā saka iekšlietu sistēma. Bet šī atbilde nozīmē un vairāki pētījumi to apstiprina, ka tas ir skaidrs signāls, ka cilvēki nevēršas pēc palīdzības, jo netic sistēmai vai tam, ka sistēma varēs palīdzēt. Tas mānīgi rada iespaidu, ka situācija uzlabojas. Ko tie skandināvi mums var iemācīt? Paskatieties, kādi viņiem slikti vardarbības ģimenē rādītāji! Atbilde ir vienkārša – uzticoties sistēmai, cilvēki vēršas pēc palīdzības, un statistika ir sliktāka. Rādītāji aug, kad aug cilvēku izglītības līmenis, viņi saprot, ka jāziņo. Sliktāk ir tad, kad cilvēki neziņo, un mēs viņiem nevaram nodrošināt labu palīdzību,” turpina A.Čakša.
Piemēram, par vardarbību ģimenē viss ir atkarīgs no pirmā zvana, bet, ja šis zvans sākotnēji bijis par kādu citu problēmu, tad tā var arī neparādīties kā vardarbības ģimenē vienība, vēlākā laika posmā radot grūtības atpazīt, ka ģimenē bijusi vardarbība. Tieši tāpat, lai reģistrētu situāciju ar bērniem, šis gadījums ir jāatpazīst ārstniecības iestādē, skolās, sociālajā dienestā, par to jāziņo, bet datiem par šo gadījumu jānonāk vienotā sistēmā. Un tad veidojas gadījuma vadītājs vai atbildīgais par šo situāciju, kas var tālāk to uzraudzīt, skaidro deputāte.
Ir vismaz 14 dažādas iestādes, kas veic pētījumus, bet tie nav ilgstoši, aptver tikai kādu posmu un pēc tam pēta ko citu, tādēļ ir nepieciešama koordinācija, mērķis, ko tad gribam izpētīt. “Krīze aktualizē vardarbību, bērnu ievainojamību. Diemžēl mēs kā sabiedrība neesam nobrieduši tik tālu, ka bērni ir pirmais, ko mēs glābjam. Mums jābūt spēkam iestāties par saviem bērniem,” mudina A.Čakša.
Vienotā sistēmā darbs labāk veicas
Fonda “Plecs” vadītājs Jānis Erts uzsver, ka pēc likumiem un normatīviem esam jau ziemeļvalsts – tie ir labi sarakstīti, bet medijos parādās dažādi stāsti, skandāli par pieredzi ar sistēmu. Savukārt speciālisti pauž, ka mediji redz tikai aisberga redzamo daļu. It kā viss ir uzrakstīts priekšā, bet neizskatās, ka sistēma strādātu.
Viņaprāt, valsts neproporcionālu uzsvaru liek uz informatīvajiem risinājumiem, bet vajadzētu pieiet kā privātajā biznesā – caur uz klientu orientētu pieredzi. Katrā sektorā ir savi izvērtējumi, procesuālās darbības, kas nav savietotas kopējā loģiskā sistēmā, un 65 procenti satura pārklājas. Ir jāizveido vienota pieeja. Piemēram, pirms dažiem gadiem Anglijā, pārejot uz vienotu sistēmu, par 40 procentiem samazinājās katra speciālista darbs ar papīriem, un viņi var lielāku laiku veltīt darbam ar bērniem, tam, lai kopā saslēdzas speciālisti. J.Erts, kas strādā pie jaunas Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmas (NPAIS), uzskata, ka problēma nav institūcijās, tā ir politiskā līmenī – kurš to drīkst darīt, kurš drīkst būt svarīgākais par bērnu politiku.
Vēl, viņaprāt, mums nav resursu plānošanas – kur ir bērni – potenciālie vardarbības upuri. “Lielākoties vardarbīgi vecāki atkārto pašu piedzīvoto bērnībā, tātad vajag noskaidrot šos vecākus. Prioritāte ir sniegt atbalstu, nevis gaidīt, kamēr notiks sūdi,” saka J.Erts.
“Mēs esam atbildīgi ne tikai par to, ko mēs darām, bet arī par to, ko neizdarām, jo negribam konfliktēt, kādam gribas būt augstākam, bet mums ir viens izaicinājums – atbalsts ģimenei,” akcentē Saldus novada Sociālā dienesta vadītāja Ina Behmane. Viņa uzsver, ka reizēm panākt to, lai bērns pieslēdzas attālinātajām mācībām “Zoom,” jau ir liels panākums un ka ar uzrunu, balss toni un to, kā mēs runājam, var mainīt situāciju.
Var sākt ar sociālo pedagogu, kurš noskaidro, kāda ir ģimenes pamatproblēma. Bieži vien tā ir komunikācija. Bērna vecāki apgalvo, ka viss ir kārtībā, bet viņa uzvedība rāda pretējo. “Skolotājam ar bāršanos neko nepanākt, ģimene jāpieņem tāda, kāda tā ir. Ar bailēm neko izmainīt nevar, bērns nekļūs labāks, bet ģimene noslēgsies un nomainīs skolu,” piebilst I.Behmane.
Nozaru speciālistiem jāsadarbojas
Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Ilona Kronberga uzsver: “Praksē tas nozīmē, ka dažādu profesiju speciālistiem ikdienā jāsadarbojas un jāapzinās ne tikai sava loma, bet arī citu profesiju kolēģu uzdevumi šajā sistēmā. Mērķtiecīga dažādu profesiju un nozaru speciālistu sadarbība ir efektīvas bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pamatā,” viņa norāda.
Pēc I.Kronbergas sacītā, problēma ir tajā, ka “šobrīd mēs katrs dzīvojam savā mazajā pasaulītē, kur kāds tik ļoti precīzi ievēro noteikumus, nevis domājam, ar ko es esmu saistīts, kā tas strādā, vai mēs sasniedzam mērķi”.
Jelgavā strādā arī ar varmākām
Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Annija Dombrovska skaidro, ka dati par 2021. gadu tiks apkopoti gada beigās. Pašlaik tie pieejami par 2020. gadu.
Pērn visvairāk cietušo bērnu ir vecuma grupā no 7 līdz 12 gadiem, tie ir 19 bērni. 10 bērni cietuši vecuma grupā no 13 līdz 15 gadiem, trīs vecuma grupā no 16 līdz 17 gadiem, viens vecuma grupā no 4 līdz 6 gadiem.
23 gadījumos bērni cietuši no emocionālās vardarbības (pazemošana, neprasme audzināt, ignorēšana) ģimenē. Vienā gadījumā bērns bija pakļauts seksuālai vardarbībai. Astoņos gadījumos bērni bija cietuši no dažādu vardarbības veidu kombinācijas (emocionāla, fiziska, kā arī pamešana novārtā), pārsvarā no vecāku emocionālas un fiziskas vardarbības.
Kopumā sniegtas 278 konsultācijas 33 bērniem. 2020. gadā ar bāriņtiesas lēmumu 29 personām (12 mātēm, 17 tēviem) pārtrauktas aizgādības tiesības uz 27 bērniem (0–3 g.v. – pieci zēni, četras meitenes; 4–12 g.v. – 10 zēni, četras meitenes; 13–17 g.v. – divi zēni, divas meitenes).
Aizgādības tiesības ir pārtrauktas ģimenēs, kurās vecākiem ir atkarības, bezdarba, psihiskās veselības un citas sociālās problēmas, kas novedušas pie ģimenes sociālās funkcionēšanas traucējumiem un vecāku nespējai īstenot bērnu aizgādību savā ģimenē. Vecākiem ir negatīva pieredze, jau augot savā bioloģiskajā ģimenē. Viņiem trūkst prasmes un iemaņas bērnu audzināšanā.
21 personai (astoņām mātēm, 13 tēviem) bāriņtiesa ir cēlusi prasību tiesā par aizgādības tiesību atņemšanu. 22 personām (septiņām mātēm un astoņiem tēviem) ir stājies spēkā tiesas spriedums par aizgādības atņemšanu uz 18 bērniem.
2020. gadā ar bāriņtiesas lēmumu piecām personām (četrām mātēm, vienam tēvam) atjaunotas aizgādības tiesības uz sešiem bērniem (0–3 g.v. – viena meitene; 4–12 g.v. – divi zēni, divas meitenes; 13–17 g.v. – viena meitene). Ar tiesas spriedumu divas personas (viena māte un viens tēvs) atguvušas atņemtās divu bērnu (4–12 g.v. – viena meitene, 13–17 g.v. – viens zēns) aizgādības tiesības.
2020. gadā Jelgavā valsts apmaksāto sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbīgas uzvedības mazināšanai dzīvesvietā pilngadīgai personai saņēma 13 personas – astoņi vīrieši un piecas sievietes. Divas personas bija 18–25 gadu, sešas 26–35, divas 36–45, trīs 46–55 gadu vecuma grupā.
Cilvēki palīdzību saņēma individuālu konsultāciju veidā – ne vairāk par desmit 45 minūtes ilgām psihologa konsultācijām.
2019. gadā Jelgavā valsts apmaksāto sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbīgas uzvedības mazināšanai dzīvesvietā pilngadīgai personai saņēma četras personas – vīrieši.
Pieredze liecina, ka speciālistu savlaicīgi sniegtais atbalsts palīdz rast risinājumus vardarbības gadījumos ģimenē un pasargāt upuri no turpmākajiem pāridarījumiem, jo bieži vien ne tikai tiek sniegts atbalsts vardarbībā cietušajam, bet arī nopietni strādāts ar varmāku.
Mazinās sabiedrības vienaldzība
Jelgavas novada pašvaldības Komunikāciju departamenta vadītāja Dace Kaņepone informē, ka Sociālais dienests un bāriņtiesa informāciju par vardarbību pret bērniem pamatā iegūst, veicot sociālo darbu ar ģimenēm, kā arī no policijas ziņojumiem. Gadījumi, kad informācija (anonīmi zvani, rakstiski ziņojumi) tiktu iegūta no citām personām, piemēram, kaimiņiem, Jelgavas novada pašvaldībā ir ļoti reti.
Vardarbību pret bērnu var iedalīt vairākos veidos. Fiziska vardarbība izpaužas kā fizisku ciešanu un miesas bojājumu nodarīšana. Salīdzinot ar citiem vardarbības veidiem, tā ir visvieglāk konstatējama. Protams, ir arī emocionālā vardarbība, pamešana novārtā, kad vecāki nerūpējas par savu atvasi, un seksuālā vardarbība.
Statistikas dati par visu veidu vardarbību pret bērniem pēdējā laikā nav būtiski mainījušies, bet arvien vairāk iezīmējas – vardarbīgās personas tiek vairāk sabiedrības, izglītības iestāžu un medicīnas darbinieku pamanītas, kā arī Sociālais dienests arvien kvalitatīvāk sociālajā darbā ar ģimenēm spēj identificēt un motivēt cilvēkus lūgt atbalstu, kas tiek nodrošināts dažādu pakalpojumu veidā. Sabiedrībai kopumā ir mazāk vienaldzīgi, kas notiek ar bērniem. Katrs ziņojums tiek pārbaudīts, katrs iesniegums izskatīts, un pēc iespējas operatīvāk tiek veikts tāds darbs, kas var uzlabot bērna dzīvi. Šobrīd Sociālā dienesta redzeslokā ir aptuveni 180 dažādiem sociālajiem riskiem pakļautas ģimenes ar bērniem, tai skaitā arī vardarbībai.
Sociālais dienests norāda, ka aizvadītajā mājsēdes laikā, kad skolēniem mācības notika attālināti, būtiski vairāk ziņojumu par vardarbību netika saņemts, bet bija vairāki gadījumi, kad dienests iesaistījās novada ģimeņu un izglītības iestāžu sadarbības un komunikācijas uzlabošanā. Savukārt par to, ka mājsēdes laikā pieauga spriedze pusaudžu vidū, liecināja palielinātais Administratīvajā komisijā izskatīto gadījumu skaits.
Jelgavas novada pašvaldības Sociālais dienests un bāriņtiesa statistikas datus par visu veidu pakalpojumiem ierasti apkopo jaunā gada sākumā.
Par sociālo rehabilitāciju no vardarbības cietušajiem bērniem (psihologa pakalpojumu) dzīvesvietā 2021. gadā (līdz 30. septembrim) noslēgti 24 līgumi, 2020. gadā – 44, 2019. gadā – 53. Sociālā rehabilitācija no vardarbības cietušajiem bērniem institūcijā (krīžu centros 30–60 dienas) pērn nodrošināta 17 bērniem.
2021. gadā Sociālajā dienestā saņemti 14 personu iesniegumi ar lūgumu nodrošināt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu pilngadīgām personām, kas cietušas vardarbībā. Visās ģimenēs ir bērni. Dzīvesvietā pakalpojumi nodrošināti četrām personām, tikpat arī institūcijā.
Par sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbību veikušām personām saņemti septiņi iesniegumi un iesniegti pakalpojuma nodrošinātājam.
2021. gadā, sadarbojoties ar valsts institūcijām un Valsts policiju, saņemti vairāki paziņojumi par vardarbību ģimenēs (saskaņā ar izsaukumiem par konfliktiem). Ne vienmēr šajās ģimenēs ir bērni, taču Sociālais dienests sāk sociālo darbu uz šī iniciētā paziņojuma pamata. 2021. gada 10 mēnešos saņemti 39 paziņojumi: janvārī – septiņi, februārī – četri, martā – divi, aprīlī – trīs, jūnijā, jūlijā – pa diviem, augustā, septembrī – pa septiņiem, oktobrī – pagaidām pieci.
Jelgavas novada bāriņtiesa 2021. gadā līdz šim pieņēmusi septiņus lēmumus, kuri ir saistīti par vardarbību pret bērniem. Visos gadījumos vecākiem pārtrauktas aizgādības tiesības. Pamatā visos bija vecāku pārmērīga alkohola lietošana, kuras rezultātā izpaudās fiziska un emocionāla vardarbība pret bērniem ģimenēs.
Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes vecākā speciāliste Dace Kalniņa informē
■ 2021. gada pirmajos deviņos mēnešos Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes apkalpojamā teritorijā reģistrēti 840 (Jelgavas iecirkņa apkalpojamā teritorijā – 202) izsaukumi uz ģimenes konfliktiem.
■ 50 (Jelgavas iecirkņa apkalpojamā teritorijā – 7) gadījumos policijas amatpersonas pieņēma policijas lēmumus par nošķiršanu. 13 (Jelgavas iecirkņa apkalpojamā teritorijā – 2) materiāli nosūtīti tiesai jautājuma izskatīšanai par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.
