Jānis Stradiņš: «Tīreļpurvā ķīmiķis Oto Hāns skaudri apzinājās masu iznīcināšanas ieroču necilvēcību»
Tajās reizēs, kad, pieminot latviešu strēlniekus, tauta pulcējas Ložmetējkalnā, skan dziesmas un deg ugunskuri, mazāk tiek runāts par vāciešiem, kas karoja frontes pretējā pusē. Viens no tiem, kas tolaik bija norīkots cīnīties pret latviešiem un krieviem, bija zinātnieks Oto Hāns, kura vārds pasaules vēsturē nozīmē daudz.
Indes šāviņi sprāga tūkstošiem
Pirms aptuveni pusgadsimta latviešu dramaturgs mūsu novadnieks Mārtiņš Zīverts, atrodoties trimdā Zviedrijā un dzīvi interesējoties par visu, kas saistīts ar Latvijas vēsturi, pamanīja 1965. gadā Minhenē izdotu grāmatu – par «atombumbas tēvu» sauktā vācu ķīmiķa Nobela prēmijas laureāta Oto Hāna memuārus «Mana dzīve». Par Pirmā pasaules kara kaujām Rīgas frontē viņš rakstīja: «Nobeidzot (…) darba periodu institūtā, 1916. gada augustā atkal dienēju par frontes novērotāju dažādos Austrumu frontes sektoros. Mēs Tīreļa purvos (in den Tyrolsumpien – vācu val.) gatavojām gāzu uzbrukumu, lai ieņemtu Rīgu. Taču šo mērķi nesasniedzām.»
Latvijas Kara muzeja darbinieks Dagnis Dedumietis par ķīmiskiem uzbrukumiem Rīgas frontē skaidro, ka visplašāk zināmais gadījums Latvijas teritorijā ir vācu gāzu uzbrukums Ikšķiles priekštilta nocietinājumos Nāves salā 1916. gada 8. oktobrī. Toreiz vācieši indīgo gāzi pa vējam laida ārā baloniem. Smagi cieta latviešu sabiedrotie – 173. Kameņecas pulks, kurā nosmaka 240, bet saindējās gandrīz tūkstotis karavīru. Tīreļpurvā vācieši izmatojuši ar indēm pildītus artilērijas lādiņus. «Varam secināt, ka vismaz 89 latviešu strēlnieki Ziemassvētku un Janvāra kaujās saindējās ar gāzēm, un starp tiem bija arī vairāki nāves gadījumi. Tomēr kopējo saindējušos skaitu diezgan droši var rēķināt vairākos simtos, it īpaši ņemot vērā vieglos gadījumus, kad karavīri nepameta ierindu,» piebilst Dagnis Dedumietis. Viņš min gadījumu, kad 1917. gada janvāra kauju kulminācijā vācieši, gatavojot uzbrukumu, uz pāris kvadrātkilometru lielu teritoriju Kalnciema šosejas malā izšāva apmēram astoņus tūkstošus ar kaujas gāzēm pildītu lādiņu. Ir ziņas, ka arī krievu artilērija, apšaudot vācu baterijas, izmantoja ķīmiskos lādiņus
Apzinājās savu pētījumu bīstamību
Akadēmiķis Jānis Stradiņš stāsta, ka par Oto Hānu un citiem zinātniekiem, kuri trīsdesmitajos, četrdesmitajos gados strādāja pie kodolieroču izgudrošanas, Rietumos grāmatu ir daudz. Par Oto Hāna piedalīšanos ķīmiskajos uzbrukumos Tīreļpurvā akadēmiķis izvirza domu, ka 1916. gadā trīsdesmit piecus gadus vecais zinātņu doktors skaudri sāka saprast masu iznīcināšanas ieroču lietošanas ārkārtīgi necilvēcīgās sekas. Tas stiprinājis viņā cilvēcību. Tādēļ vēlāk, kad Vācijā izveidojās fašistisks režīms, Oto Hāns izvairījās no līdzdalības atomieroču radīšanā. Zinātnieks gan turpināja darbu nacistiskajā Vācijā, tomēr tas tieši nesaistījās ar atbalstu militāristiem, to viņš uzsvēris arī savos memuāros. Jāpiebilst, ka 1938. gadā, kad Oto Hāns atklāja urāna kodolu dalīšanos, līdz pirmās atombumbas izgatavošanai ASV bija atlikuši tikai septiņi gadi.
Cenzūra svītroja maz
Pētot Oto Hāna attieksmi pret saviem atklājumiem, dramaturgs Mārtiņš Zīverts sarakstīja lugu «Kopenhāgenas dialogi», kas ar Jāņa Stradiņa priekšvārdu un žurnāla «Karogs» redaktora dzejnieka Andra Vējāna atbalstu, par spīti stagnātiskajiem padomju laikiem, tika publicēta izdevuma 1982. gada otrajā numurā. «Toreiz lugu nodrukāja gandrīz bez cenzūras svītrojumiem. Tika izņemts vienīgi teksts, kur Mārtiņš Zīverts vērtē un atzīst par diezgan līdzīgiem Hitleru un Staļinu,» atceras akadēmiķis. Nesen iznākušajā Līgas Blauas grāmatā «Jānis Stradiņš. Ceļš cauri laikiem» publicēts viņa referāts dramaturga simtgadei veltītajā konferencē. Tajā viņš, cildinot Mārtiņu Zīvertu, iedrošinājās apgalvot, ka neviens latviešu rakstnieks (atskaitot Ojāru Vācieti) nav tik ļoti iedziļinājies zinātnē. Akadēmiķis pieminējis gan dramaturga pirmo 1931. gadā publikas ievērību guvušo lugu «Nafta», gan 1954. gadā Zviedrijā tapušo lugu «Rūda», kā arī citas, kas ļoti kompetenti stāsta par zinātnes jautājumiem. Jānis Stradiņš, kuram ar dramaturgu bija draudzīgas saites arī padomju laikos (par spīti trimdinieku daļas kritikai, Mārtiņš Zīverts apciemoja okupēto tēvzemi), min, ka visu mūžu viņš interesējās par astronomiju, fiziku, ķīmiju, ģeoloģiju, kā arī centās izprast Nobela prēmijas ieguvēju darbu problemātiku.
«Mērkaķis ar kodolnazi»
Tikai trīsdesmit lappušu garajā lugā «Kopenhāgenas dialogi» Mārtiņš Zīverts atveidoja reālu 1941. gada atvasarā notikušu sarunu, kurā piedalījās divi atomfizikas pamatlicēji Nobela prēmijas laureāti Nīlss Bors (1885 – 1962) un Verners Heizenbergs (1901 – 1976), kā arī Oto Hāna līdzstrādniece zinātniece Līza Meitnere (1878 – 1968). Viņa bija ebrejiete, kurai Oto Hāns palīdzēja izbraukt no nacisma apsēstās Vācijas. Šajos dialogos risināta doma par zinātnieka atbildību savu atklājumu izmantošanā. Lugas pirmizrādei sacerētajā priekšvārdā Mārtiņš Zīverts rakstīja: «Čikāgas atomfiziķi, nāves bumbu taisīdami, neaizmirsa būt arī cilvēki. Tāpēc viņi kategoriski brīdināja prezidentu – nekādā ziņā nespridzināt bumbu virs pilsētas, iekams iedzīvotāji nav aizvākti. Taču apsēstais Trumens, ticis prezidenta krēslā, domāja, ka ir varenāks un tātad arī gudrāks par visiem fiziķiem kopā, pavēlēja atombumbu spridzināt virs izraudzītās upurpilsētas Hirosimas, to iepriekš nebrīdinot. 260 000 cilvēku par to samaksāja ar savām dzīvībām. Trumens bija pirmais «mērkaķis, kurš dabūja rokās atomnazi».»
Jānis Stradiņš atceras, ka uzvedumā piedalījušies aktieri Elza Radziņa, Jānis Kubilis, Ģirts Jakovļevs un Māra Zemdega. Lugas līdz šim vienīgā izrāde Rīgā (viena bijusi arī Stokholmā) notika šaurā lokā Latvijas Kultūras sakaru komitejā. Ne autors, ne arī pats akadēmiķis neesot bijuši aicināti. Taču šā darba domas vērienīgums, pēc Jāņa Stradiņa domām, tālu pārsniedz mūsu nacionālos mērogus. Tā, viņaprāt, būtu jāuzved Prinstonā, Vašingtonā, Maskavā, vismaz Kopenhāgenā. Mārtiņa Zīverta simtgadei veltītajā konferencē Jānis Stradiņš retoriski jautāja: «Cik lielā mērā Latvijas ideju, domu pasaule atbilst Mārtiņa Zīverta līmenim? Vai dažā ziņā nav noticis regress gan teātrī, gan kultūras dzīvē, gan mūsu filozofijā un domāšanas ievirzē?»
Diezgan līdzīgi par Mārtiņa Zīverta literārā mantojuma nozīmīgumu 2013. gada janvārī Vilcē dramaturga 110 gadu jubilejai veltītajā amatierteātru festivālā runāja teātra zinātnieks Viktors Hausmanis. Viņš uzsvēra, ka dramaturgs dzīvo tautā, amatierteātros, bet ne profesionālajos, kas viņa darbus uzveduši ļoti maz. ◆
No «kodolķīmijas tēva» biogrāfijas
◆ Dzimis 1879. gadā Vācijā, Frankfurtē pie Mainas, pārtikuša uzņēmēja ģimenē. Pretēji tēva gribai izvēlējās nevis arhitektūru, bet Marburgas un Minhenes universitātē studēja ķīmiju. Strādājis Minhenē, Berlīnē, Londonā. 1907. gadā Berlīnē aizstāvēja doktora disertāciju un sāka strādāt kopā ar austriešu fiziķi Līzu Meitneri. Pirmā pasaules kara laikā dienēja ķīmiskajā karaspēkā. Pēc kara kopā ar L.Meitneri turpināja pētījumus. 1934. gadā, protestējot pret ebreju izslēgšanu no Berlīnes universitātes profesūras, izstājās no tās pats. 1938. gada martā L.Meitnerei palīdzēja nelegāli emigrēt uz Zviedriju (kopā ar sievu Edīti centās glābt no represijām un vēlāk iesaukšanas armijā arī citus kolēģus, tostarp ebreju Vilhelmu Traubi, taču tas neizdevās). 1938. gada 17. decembrī kopā ar kolēģi Frici Štrasmani veica savu slaveno eksperimentu, kas pierādīja urāna kodolu dalīšanos un lika pamatus kodolieroču idejas attīstībai.
◆ Otrā pasaules kara laikā turpināja pētīt urāna dalīšanos. Kara beigās tika arestēts un gadu pavadīja Londonā. Smagi pārdzīvoja sava atklājuma izmantošanu kodolieroču radīšanā un Japānas pilsētu Hirosimas un Nagasaki postīšanā.
◆ Miris 1968. gadā Vācijā.
