Literāri apcerīgās rudens noskaņās Jelgavas Latviešu biedrībā un 1. ģimnāzijā ar priekšlasījumiem par Jelgavas ielu nosaukumiem uzstājās vēsturnieks Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenais krājumu glabātājs Andrejs Dābols.
Literāri apcerīgās rudens noskaņās Jelgavas Latviešu biedrībā un 1. ģimnāzijā ar priekšlasījumiem par Jelgavas ielu nosaukumiem uzstājās vēsturnieks Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenais krājumu glabātājs Andrejs Dābols. Pamatojoties uz šo priekšlasījumu, kā arī vēsturnieka Pētera Šķiņķa referātu “Jelgavas pilsētvide XX gadsimta ielu nosaukumos”, arī tapa šis “Novadiņš”.
Astoņdesmito gadu beigās vēsturnieks P.Šķinķis zinātniski teorētiskajā konferencē “Jelgavas novads gadsimtu gaitā”, runājot par mūsu pilsētas ielu nosaukumiem, teica: “Vietvārdi ir gara apziņas nesēji jebkurai tautai. Pie tiem pieder arī ielu nosaukumi. Sākotnēji tie pildīja aprakstošo informatīvo lomu. Atsevišķos gadījumos saglabājušies līdz mūsu dienām.”
Jelgavā viens no senākajiem ir Vaļņu ielas nosaukums. Tiešām tās vietā agrāk atradās daļa pilsētas viduslaiku nocietinājuma vaļņa, kas gan nebija tik varens kā Rīgai, taču zemes uzbērums tur bija pamatīgs.
Hercoga Jēkaba laika mērnieka Tobiasa Krausa 1652. gadā zīmētajā Jelgavas plānā var saskaitīt 22 ielas. Pēc Domes Būvvaldes datiem, patlaban pilsētā ir 368 ielas, kurām ir nosaukumi. Jelgava strauji attīstās, tādēļ zināms, ka tuvākajā laikā būs jānodēvē vēl kāds desmits ielu.
Literātu vārdi
Savulaik savas pilsētas ainavas skaisti aprakstījušas Anna Brigadere “Akmens sprostā”, kā arī Aspazija “Zelta mākoņos”. Šiem autobiogrāfiskajiem atmiņu krājumiem ir ne tikai literāra, bet vēsturiski izzinoša vērtība. Bet cik Jelgavā ir ielu, kurām doti rakstnieku vārdi? Tādas ir gan A.Brigaderei, gan Aspazijai. Abi ielu nosaukumi radušies, 1958. gadā pilsētas apbūvei paplašinoties. Viens no stabilākajiem nosaukumiem veltīts Rainim. Pateicoties sociāldemokrātu ierosinājumam, 1929. gadā pēc dzejnieka nāves viņa vārdā pārdēvēta Zaļā iela. Otrajā pasaules karā vācu okupācijas laikā tā gan nosaukta par Brīvkorpusa ielu, taču jau 1944. gadā tai atdots pamatšķiras cīņā saucēja vārds. Vai Raiņa pamatšķira bija inteliģence vai proletariāts, to tagad var apspriest krietni brīvāk.
Cauri laikiem stabils bijis arī eposa “Lāčplēsis” autora Andreja Pumpura ielas nosaukums. Tas Jelgavā ir kopš Pārlielupes (jeb tautā sauktās otrās Jelgavas) izveides, kas saistīta ar cukurfabrikas darbības sākumu 1926. gadā. Uzņēmums astoņdesmit gadu jubileju sagaida bez lieliem svētkiem, taču tāpēc nav mazāka tās nozīme Jelgavas vēsturē, kas atspoguļojas arī ielu nosaukumos. Literātu vidū visilgāk dzīvojošais ir Krišjāņa Barona vārds. Viņa vārdā iela nodēvēta 1924. gadā, un tāda tā palikusi līdz pat mūsdienām.
No 1950. gada Jelgavā ir Eduarda Veidenbauma, kas arī saistīta ar jaunu individuālās apbūves rajonu rašanos, un Sudrabu Edžus iela, kas lielā mērā aizņem vecās Dīķa ielas vietu. Pēdējos Latvijas pirmās brīvvalsts mēnešos radās Ausekļa iela, kas bija daļa no vecās Vaļņa un Marijas ielas. Atjaunotās valsts laikā daļa tā pārdēvēta par Vecpilsētas ielu, tomēr Ausekļa vārds Jelgavas ielu nosaukumos palicis. Citādi ir ar latviešu klasiķi Andreju Upīti. Viņa vārdā 1950. gadā pārsaukta viena no lielākajām pilsētas maģistrālēm – Mātera iela. Deviņdesmitajos gados, atdodot tai Jelgavas Latviešu biedrības celmlauža vārdu, tika izteikta doma, ka oriģinālāk skanētu, ja šo ielu sauktu vēl agrākā variantā, kas pastāvēja līdz 1924. gadam, – par Kannulējēju ielu. Ar kannu liešanu šīm vietām gan nav tieša sakara. Viens no pazīstamākajiem jelgavniekiem, kas 19. gadsimtā pārcēlās dzīvot aiz viduslaiku valņa, bija Kanģīzers. Latviskojot šo vācu uzvārdu, iznāca “kannu lējējs”.
Bez savām ielām palikuši klasiskais Lielupes palu aprakstītājs Edvarts Virza un dzejnieks Vilis Plūdons. E.Virzas vārdā nosaukts Garozas ceļš, bet V.Plūdona – Pētera iela. Taču šie nosaukumi pastāvēja īsu laiku pirms 1940. gada okupācijas.
Nost paverdzinātāju pieminēšanu!
20. gadsimtā galveno ielu vārdus ļoti ietekmēja politiskie notikumi. Līdz ar Latvijas valsts dibināšanu ierosmi guva vēlēšanās latviskot cara laika nosaukumus. 1923. gadā speciāla pie pilsētas Domes izveidota komisija, ko vadīja sabiedriskais darbinieks un Jelgavas Lauksaimniecības skolas direktors Jānis Mazvērsītis, nolēma tos mainīt 23 ielām. No kartes pazuda cara impērijas varasvīru vārdi Nikolajs, Konstantīns, Aleksandrs, Lilienfelds. Tomēr tik liela mēroga pārdēvēšana dzīvē neīstenojās. Kad 1931. gadā Dambja iela tika pārdēvēta par Georga Vašingtona prospektu un aizbērtā Slūžu dīķa vieta – par Georga Vašingtona laukumu, ASV vēstniecība pat izteica Latvijas valdībai un arī Jelgavas pilsētas Domei dziļu pateicības notu.
Pēc 1934. gada 15. maija Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanās “Villa medem” dārzs, kas padomju laikā kļuva par Uzvaras parku, ieguva Vienības parka nosaukumu. Par Vienības prospektu nosauca arī tagadējo Rīgas ielu. Vadoņa vārds tika Pils un Lielajai ielai.
Iekarotāju mantojums
Padomju okupācijas laikā 1940. gada 14. augustā izdotajā apkārtrakstā, kurā ir prasība izņemt no bibliotēkām nacionāla satura grāmatas, runāts arī par ielu, laukumu, skolu un citu sabiedrisko vietu nosaukumiem. Tad nu Vadoņa, agrākā Lielā iela dabūja Staļina, bet Pasta iela – Virspavēlnieka vārdu. 1941. gada 5. septembrī trīs vīri pilsētas administrācijā nolēma, ka Vadoņa iela jāsauc par Hermaņa Gēringa ielu. Hitlera vārds tika Akadēmijas ielai un Zemgales prospektam.
1944. gadā, atgriežoties padomju okupācijai, ielu nosaukumus turpināja mainīt. Pienākot Uzvaras svētkiem ar apaļāku gadskaitli, pilsētā parādījās Leonīda Berdičevska, Borisa Fjodorova, Viktora Obuhova, Imanta Sudmaļa un citu karotāju vārdos nodēvētas ielas. Latviskā doma piezemēti plauka mazajās ieliņās jaunajos individuālās apbūves rajonos. 1967. gadā parādījās Emīla Dārziņa iela, arī neitrālās Ceriņu, Madaru, Pārslu, Vīgriežu un citas.
Traģiskos vēstures satricinājumus diezgan veiksmīgi pārdzīvojusi “politiski universālā” Savienības iela, uz kuras vēl tagad atrodas Jelgavas Gaļas kombināts. Līdz 1929. gadam to sauca par Kautuves ielu (vēl agrāk – par Kautuves ceļu), taču līdz pat mūsdienām tās nosaukums mainījies vienīgi vācu okupācijas laikā (tad tā atkal bija Kautuves iela). Pirmajā brīvvalstī ar to droši vien saprata zemnieku saimniecību kooperatīvu sadarbošanos gaļas pārstrādē, padomju laikā – Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, bet tagad – Eiropas Savienību.
Atgriežas vecie un top jauni nosaukumi
Deviņdesmitajos gados ielām tika atdoti to vēsturiskie brīvvalsts laika nosaukumi. Taču, pilsētai plešoties, radās vesela rinda ielu bijušo mazdārziņu rajonos, kur agrāk ceļiem nebija nosaukumu. Liela daļa ir diezgan piezemēti – Zileņu, Dzērveņu, Vaivaru, Augļudārzu, Kaimiņu, Baraviku. Bet varbūt jauno ielu nosaukumus vajadzētu apspriest plašāk? Tad iznāktu kaut kas oriģinālāks.
