Tā nu ir iznācis, ka lauksaimniecība un mūsu valsts politika šajā svarīgajā tautsaimniecības nozarē var izrādīties ārkārtīgi precīzs lakmusa papīrs ne tikai Latvijas integrācijai ES, bet var kļūt par svarīgu komponentu mūsu valsts ekonomiskai augšupejai.
Tā nu ir iznācis, ka lauksaimniecība un mūsu valsts politika šajā svarīgajā tautsaimniecības nozarē var izrādīties ārkārtīgi precīzs lakmusa papīrs ne tikai Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā (ES), bet var arī kļūt par vitāli svarīgu komponentu mūsu valsts turpmākai ekonomiskai augšupejai. Lauksaimniecība un iespējamie tiešie maksājumi kandidātvalstu zemniekiem ES valstīm ir izrādījušies pārāk «karsts kartupelis», kas pēc vairāku mēnešu apviļāšanas nu ir novelts malā. Proti, ES valstu ārlietu ministri ir vienojušies, ka ES atliks lēmuma pieņemšanu par tiešajiem maksājumiem Austrumeiropas lauksaimniekiem līdz gada beigām un par to tiks lemts noteikti pēc septembrī paredzētajām vispārējām vēlēšanām Vācijā.
Latvijai šajā situācijā, kad eirosavienības politiķi dod priekšroku strausa politikai, līdz septembrim iebāžot galvu smiltīs, būtu jāizdara savi secinājumi. Pirmkārt, valdošajai koalīcijai jāpaveic viss, lai vēlēšanās negūtu panākumus populisti, kas liek lietā eiroskeptiskus lozungus, izmantojot iespējamo nevienlīdzīgo zemnieku atbalstīšanas atšķirību starp tagadējām savienības valstīm un kandidātvalstīm. Jo skaidrs, ka tā jebkurā gadījumā nav Latvijas lauksaimnieku lielākā problēma. Mūsu lauksaimniecības uzņēmumu un saimniecību problēma numur viens neapšaubāmi ir akūtā nepieciešamība paaugstināt rentabilitāti un samazināt ražošanas izmaksas, tā paaugstinot saražotās produkcijas konkurētspēju. To, ka šāda problēma Latvijā pastāv, uzskatāmi pierāda kaut vai Lietuvas piensaimnieku saražotās produkcijas vērienīgā ekspansija Latvijā. Šķiet, mūsu valsts uzņēmumu konkurētspēja šajā nozarē ne īpaši iepriecina, lai gan tai pašā laikā atsevišķi piensaimniecības uzņēmumi spēj bez grūtībām eksportēt savu produkciju uz ES valstīm. Latvijā nez kādēļ ir izveidojies mīts, ka lauksaimniecība kaut kādā veidā atšķiras no citām uzņēmējdarbības nozarēm. Bet tas ir tāds pats bizness kā pārējās tautsaimniecības nozares, kurās valda brīvā tirgus likumi, tāpēc globāli Latvijas lauksaimniecībai ilgtermiņā daudz nozīmīgāka par subsīdijām ir cīņa par kvotām, kas var kļūt par mūsu valsts lauksaimniecības attīstību ierobežojošu faktoru. Un praksei, kad vienas tautsaimniecības nozares pārstāvji ir spiesti daļēji uzturēt citas tautsaimniecības nozares Latvijā, nevajadzētu kļūt par normu.
Priecē, ka šo problēmu lauksaimniecībā ir spējis saskatīt arī Einara Repšes vadītais «Jaunais laiks» («JL»), kas savas programmas lauksaimniecības sadaļā par vienu no prioritātēm atzīst aktīvu atbalstu tam, lai mazākas zemnieku saimniecības pārveidotos par konkurētspējīgiem uzņēmumiem, veicinot saimniecību sadarbību kooperācijās, kas spēj nodrošināt preces glabāšanu un pārstrādi ar maksimālu pievienoto vērtību. Pēc «JL» domām, valdībai ir jāsniedz atbalsts zemnieku izglītības pilnveidošanai, kooperācijas sistēmas izskaidrošanai, kā arī jāmazina kopējais nodokļu slogs kooperācijām un tās dalībniekiem. Tas tiešām varētu būt solis uz priekšu no Latvijas patiesībā naturālajām saimniecībām, par kādām var uzskatīt lielu daļu mūsu valsts sīksaimniecību ar pāris hektāriem, vienu govi vai pāris cūkām. Paziņot, ka šādas saimniecības būs konkurētspējīgas ES tirgū, būtu vienkārši bezatbildīgi. Katrs politiķis, kas kaut ko tādu atļausies paziņot pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, automātiski zaudēs nopietna politiķa statusu.
Vēl viena problēma, kas daļēji būtu pa spēkam Andra Bērziņa valdībai un ko zināmā mērā var uzskatīt arī par šīs valdības neizdarību, ir augstais slēptā bezdarba īpatsvars starp tiem tautsaimniecībā nodarbinātajiem, kas strādā lauksaimniecībā. Pēc dažus mēnešus vecām Latvijas Agrārā institūta aplēsēm, slēptā bezdarba īpatsvars Latvijas laukos ir apmēram trešdaļa lauksaimniecībā nodarbināto vidū. Latgalē – vēl vairāk, un šī ir ļoti neiepriecinoša statistika, jo, neatrodot alternatīvu nodarbošanos, pēc Latvijas iestāšanās ES šī lauksaimnieku daļa var jūtami papildināt Latvijas bezdarbnieku pulku. Turklāt skaidrs, ka arī leģendārā Latvijas mežu izzāģēšana nevar vilkties mūžīgi, un līdzīgs liktenis draud arī daļai šajā jomā strādājošo.
Viena no iespējamajām izejām no šīs situācijas ir valdības atbalsts citu tautsaimniecības nozaru attīstībai lauku rajonos, ar ko pagaidām laikam mūsu valsts nevar lepoties. Zināmā mērā to gan veicina acīmredzamais ekonomiskā līmeņa bezdibenis starp Rīgu, Pierīgu un lauku rajoniem. Jelgava, Ogre, Jūrmala, Sigulda vai Tukums vēl var kļūt par guļamvagoniem galvaspilsētā strādājošajiem, bet ko darīt Preiļu, Saldus, Krāslavas vai Valkas rajona iedzīvotājiem?
Tāpēc viens no steidzamākajiem darbiem, ko Latvijas sabiedrība gaida no nākamās un arī vēl no šīs Saeimas, – uzlabot ekonomisko situāciju perifērijā. Skaidrs, ka «viltus praviešu» netrūks un Latvijas lauksaimniekiem tiks sludināti zelta kalni vienā vai otrā gadījumā, taču tikai vēlētāju rokās ir kuģa stūre un no viņu lēmuma būs atkarīgs tā kurss.
