Lai rosinātu sarunu gan par 20. gadsimta 80. gadu Latvijas cilvēku brīvības alkām uz padomju ideoloģijas fona, gan par mākslas attiecībām ar politiku, Jelgavas pilsētas bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļu aicināja uz bibliotēkas atjaunotajai Krišjāņa Barona zālei un mākslinieka Andreja Zvejnieka sienu gleznojumiem veltītu sarunu “Padomju stils pret padomju stilu. Uzdrīkstēšanās mākslas valodā”.
Stils saglabājās pasūtījuma darbos
Diskusijā, ko vadīja komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, bija aicināti piedalīties Jelgavas Mākslinieku biedrības priekšsēdētājs Māris Brancis, vēsturnieks Andris Tomašūns, Tautas frontes muzeja pētnieks Dainis Īvāns un Oslo Vīgelanda muzeja mākslas teorētiķe Līga Legzdiņa-Olsena. Pasākums norisinājās interesentiem pilnajā nesen atjaunotajā bibliotēkas Krišjāņa Barona zālē, kas atklāta 1986. gadā, sagaidot K.Barona 150 gadu jubileju, un kuru rotā mākslinieka A.Zvejnieka sienu gleznojumi.
Padomju laikā A.Zvejnieka darbi bija ļoti latviski un progresīvi. Šādi monumentālās glezniecības paraugi Latvijas kultūras telpā ir saglabājušies ļoti reti. Sienu gleznojumi simboliski stāsta par 20. gadsimta 80. gadu dzīvi padomju ideju un cenzūras norieta laikā, kad Barona zāles tautiskais risinājums bija uztverams kā zināms pretmets “proletāriskā internacionālisma” ideoloģijai.
Diskusiju atklāja M.Kaprāna jautājums, cik daudz vēlīnajos 80. gados var runāt par padomju stilu mākslā. M.Brancis norādīja, ka 80. gados sociālistiskais reālisms kļuva par atvērtu stilu un tāda īsta padomju stila jau vairs nebija. Taču joprojām pastāvēja pasūtījuma darbi, kuros tas ir redzams. M.Brancis arī uzsvēra – latviešiem padomju laikā bija dubultā domāšana. Viņi stājās partijā, “darīja, kas jādara, bet iekšā bija pavisam kas cits”. Viņš teic, ka A.Zvejnieka darbiem raksturīgs latviskums. “Jebkurš mākslinieks ir godīgs,” pārliecināts M.Brancis. Ja A.Zvejnieks savos gleznojumos būtu ielicis kādu nodevu režīmam, mākslinieks pats nejustos labi, uzskata M.Brancis. Viņš arī akcentē, ka apkārtējā vide iespaido cilvēka domāšanu un psiholoģiski ietekmē mākslinieku.
Bija cilvēki, kas mācēja savos darbos ielikt nedaudz citu saturu, nekā pateikts ar vārdiem, savukārt sacīja A.Tomašūns. Ieskicējot laikmetu, viņš arī uzsvēra, ka padomju sistēmas audzināšanas pamatā bija cilvēkā ieaudzināt nevarību, skatīties “uz augšu, uz Maskavu, kas atrisinās visas problēmas”. Viņš atminas 1985. gada Dziesmu svētkus, kad īsi pirms tiem no programmas tika izņemta Jāzepa Vītola “Gaismas pils”, tomēr kopkoris izsauca publikā sēdošo Haraldu Medni, kurš to nodiriģēja. “Cilvēki pakļaujas vēl arvien, bet viņi atrod veidus, kā “iespundēt” programmā to, kas pēc tam rada viņiem kādu sajūtu,” par 80. gadiem teic A.Tomašūns. Runājot par padomju stilu mākslā, pēc viņa domām, bieži vien to panāca, darbam pieliekot laikmetu raksturojošu nosaukumu – pats darbs būtu varējis būt gleznots arī citā laikā.
Protests un simboli
“Padomju stila prasība bija obligāta nodeva, bet tā bija atkarīga no tā, cik cilvēks bija gudrs un par tām saprata,” teic D.Īvāns. Viņš spriež, ka mākslinieki nebaidījās eksperimentēt ar formu, tomēr padomju forma mākslā bija visai vienveidīga. “Latviešu specifika padomju stilā gāja cauri, un to mums nevarēja atņemt nekādā veidā.” Lai gan “Pūt, vējiņi!” tiek uzskatīta par dzērāju dziesmu, ko savulaik kritizējis Imants Ziedonis, D.Īvāns teic, ka latvieši “dziesmu uztvēra kā neatkarības deklarāciju”, ko iezīmē vārdi “pats par savu naudu dzēru”. Sagaidot K.Barona 150. gadskārtu, mākslā bieži tika izmantoti folkloras objekti. K.Barona zāles gleznojumus D.Īvāns sauc par unikāliem, jo tajos nesaskata nodevas laikmetam. Autors pat ir pamanījies tajos iekļaut padomju laikā nevēlamo Ausekļa zīmi, ko varēja tulkot gan kā nodevu režīmam, sakot, ka tā ir tā pati padomju zvaigzne, taču Auseklis ir arī aizsargu organizācijas simbols, un tas cenzūrai bija paslīdējis garām. Tāpat laikā, kad sākās Pļaviņu HES celtniecība, mākslinieki sāka pastiprināti gleznot Staburagu. Gadsimtiem dzīvojot zem citu tautu spaida, latvieši ir iemācījušies savu patību saglabāt kodos un zīmēs.
L.Legzdiņai-Olsenai 80. gadu vidū bija divi trīs gadi, tāpēc viņas padomju stila izjūta veidojusies caur ģimeni, vizuāliem piemēriem. “Viens no maniem motīviem, kāpēc izvēlējos studēt mākslas teoriju, bija tas, ka gribēju noskaidrot, kas tiek uzskatīts par labu vai sliktu, skaistu vai neglītu, vērtīgu vai nederīgu noteiktā laika posmā,” stāsta mākslas zinātniece. Viņa uzsver, ka padomju stila nosaukums ir ļoti plašs, un tas bija veids, kā kodēt informāciju nākamajām paaudzēm, un kodēšana turpinās arī šodien. “Principā padomju stils ir tas pats, kas nacionālais stils. Nacionālā romantika ir virziens, kas balstīts uz to, ka identificējam simbolus, savelkam kopā stāstījumu, uztverot kā savu. Mēs tos ņemam no vēstures, tā, kas ir mūsu sirdī un kultūrā, un būvējam jaunus stāstus.”
Diskusija “Padomju stils pret padomju stilu. Uzdrīkstēšanās mākslas valodā” notika UNESCO “Stāstu bibliotēkas” programmā iekļautajā sarīkojumu ciklā “Sienas, kas runā”.
