Kokaudzētava “Bīlasti” dibināta 2000. gadā un atrodas Krimūnu pagastā pie Dobeles robežas, blakus pazīstamajam Pētera Upīša ceriņu dārzam un augļkoku stādaudzētavai “Liepas”. “Bīlasti” ir specializējušies dekoratīvo skujkoku audzēšanā. Tiek audzētas tūjas, kadiķi, egles, priedes un pacipreses un citi dekoratīvie augi, nelielos daudzumos arī lapukoki un krūmi. Augi tiek audzēti gan konteineros, gan atklātā laukā.
“Esam ģimenes uzņēmums, kas nodrošina pilna cikla audzēšanu – sākot no nulles, ar saviem spraudeņiem līdz gatavam augam,” stāsta kokaudzētavas saimnieks Māris Deičmanis, izrādot savu deviņus hektārus plašo saimniecību. Skujkoku audzēšana esot lēns un ķēpīgs process, bet ģimene ar visiem darbiem cenšas tikt galā pati un nesūdzas.
Par ģimenes uzņēmējdarbības aizsācēju Māris nosauc savu 87 gadus veco māti, kura pēc profesijas ir agronome. Viņa joprojām aktīvi darbojas, un ravēšanā viņai līdzi turēt nevarot neviens. Biznesā iesaistīti visi ģimenes locekļi – brālis, sieva, meita, znots.
Bizness trakajiem
Apskati sākam ar pašiem mazākajiem stādiņiem, kas aug kasetēs un patvērušies siltumnīcās. Kamēr tie apsakņojas, paiet gads. Sākumā apsakņojušies vien 30 procenti stādiņu, tagad jau 95 procenti, bet, lai to iemācītos, aizritēja 30 gadu, turpina M.Deičmanis, rādot trīsgadīgas tūjas, kas aug podiņos. Lai izlolotu četrus piecus metrus garu tūju, ir jāpaiet 20 gadiem. Kokaudzētavā tiek audzētas 20–25 tūju šķirnes, bet pavisam to ir ap simts.
Saimnieks smej, ka nereti cilvēki domā, ka tūjas aug tikpat ātri kā tomāti, taču tas ir sarežģīts un ilglaicīgs process. Turklāt, sākot dekoratīvo skujkoku audzēšanas biznesu, jārēķinās, ka pirmajos piecos sešos gados ienākumu nebūs, bet būs tikai ieguldījumi un izdevumi. Ar dekoratīvo skujkoku audzēšanu Māra ģimene nodarbojas jau kopš 1985. gada, bet SIA “Delta koks” izveidots 2000. gadā.
Kokaudzētavā “Bīlasti” viss veidots pašu ģimenes spēkiem, un tagad ir grūti iedomāties, ka kādreiz šeit bijis klajš lauks. Arī četras siltumnīcas uzslietas saviem spēkiem, bet to plēve ir no Holandes un kalpo jau 20 gadu. Daļa augu iznesti ārā, lai norūdās, pēc tam tie pārceļos uz lielākiem podiem. Kad mazās tūjas sasniegušas 50–60 centimetru augstumu, tās no podiem stāda uz lauka, jo, pēc Māra teiktā, podā augs jūtas kā iespundēts cietumā, nīkuļo.
M.Deičmanis smej, ka ar kokaudzētavu biznesu var nodarboties tikai trakie, jo dažos pēdējos gados pārdošanas apjoms ir sarucis par 30–50 procentiem. Līdzīgi esot arī citiem audzētājiem – tirgus tendence ir lejupejoša, un to atspoguļo arī statistika.
Pārdošanas apjoms samazinās
Pat Ziemassvētku eglītes cilvēki vairs nepērk tik daudz – labi ja izdodas pārdot simts zaļsvārču. Pilsētu dzīvokļos eglītes vairumā gadījumu tagad tiek iegādātas tikai, ja ģimenē ir bērni. Šajā tirgū ienāk arī importa produkcija, bet Latvijas audzētājam tas nozīmē, ka pāraugušie koki tiek izzāģēti, bet pāri palikušie stādi izmesti ārā. Šogad pārprodukcijas dēļ jauni spraudeņi “Bīlastos” netika sprausti. Svarīga šajā nozarē ir prognozēšana, jo citādi nepārdotais būs jāizmet, stāstījumu turpina Māris.
Eiropas Savienības struktūrfondu atbalsts kokaudzētavām nav pieejams. Lai to saņemtu, jābūt “tīram” lauksaimniekam vai dārzeņu audzētājam, bet kokaudzētava ir kaut kas pa vidu – ne šis, ne tas, spriež “Bīlastu” saimnieks.
Pārdošanas apjoma samazināšanās saistīta ar to, ka cilvēku Latvijā ir mazāk un mazāk pērk, vai pērk lētākos importētos stādus? Māris situāciju viennozīmīgi nevērtē, taču apkopotie dati par to liecina. Šogad kokaudzētavā veikti vien divi pirkumi. Lai arī stādīšanas sezona vēl īsti nav sākusies, cilvēki zvana un interesējas, taču skatīties un pirkt vēl nebrauc.
Kokaudzētavas saimnieks gan izsakās visai skarbi – cilvēkus neinteresē, no kurienes nākuši stādi, un, ja stādiņš maksās par vienu vai diviem eiro lētāk, tiks pirkti tieši tie. “Esam tālu no Rīgas, tāpēc cenām jābūt citām,” savas kokaudzētavas cenu politiku raksturo Māris.
Pirkumu var iepazīt paraugdārzā
M.Deičmanis rāda kokaudzētavas daļu, kur aug skujkoku paraugi – tajā apmeklētājs var redzēt, kāds pēc laika būs viņa nolūkotais skujenis. Turklāt, lai izskatītos glīti, skujkoki ir jāapgriež, jāveido kā, piemēram, Māra rādītā Amerikas baltegle, kurai čiekuri aug uz augšu. Savukārt Rietumu tūja ‘Golden Smaragd’ ir koši dzeltena. “Dārzā taču jābūt krāsainībai,” piebilst Māris, stāstot, ka pircēju iecienīta ir dzelteno tūju šķirne ‘Golden Anna’, kas labi jūtas Latvijas apstākļos.
Mūsu uzmanību piesaista kāds klājeniskais kadiķis, kas izskatās tāds kā izsalis, pelēks. Taču tas ir bronzas krāsā, bet vasarā kļūst dzeltens, skaidro kokaudzētavas saimnieks. Arī mikrobiotas ir ne tikai zaļas, bet arī dzeltenas.
Svarīga ir skuju koku pareiza mēslošana, un kokaudzētavā tiek lietoti profesionālie minerālmēsli. Smagais Zemgales māls vasarā kļūst ciets kā ķieģelis, tādēļ augsne ir jāielabo ar kūdru, citādi kociņus nevarēs izrakt.
Populārs augs ir kalnu priede. Tāpat iecienīti ir dažādi zemsedzes augi – šāds paklājs kalpos 15–20 gadu. Arī Kanādas egli ‘Conica’ daudzi labprāt redzētu savā dārzā. Savukārt zvīņainais kadiķis ‘Blue Star’ izskatās maziņš, lai gan aug jau no 2007. gada. “Tā pieaugums ir tikai divi centimetri gadā,” skaidro saimnieks. Arī parastās egles ‘Little Gem’ pudurītis izskatās mazs, lai gan eglei ir jau 15 gadu. Jāsecina, ka skuju koku audzēšana ir lēna un sarežģīta.
Kad tad skujeņi būtu jāsāk stādīt? Zeme jau ir vaļā, un, jo agrāk iestāda, jo mazāka ķēpa pēc tam ir vasarā – mazāk jālaista –, iesaka audzētājs. Redzam, ka pārdošanai sagatavoto kociņu saknes aptītas ar audumu. “Lai būtu kvalitatīvs sakņu kamols,” paskaidro Māris. Darba daudz, bet par dzīvi nesūdzas
Pašlaik kokaudzētavā starp stādu rindām notiek augsnes frēzēšanas darbi. Nezāļu tad ir mazāk, bet apkārt katram kociņam tāpat jāapravē. Arī podos iedēstītie stādi jāravē. Ravēšana ir smaga lieta, no kuras pirksti ar laiku paliek līki, bet dabūt kādu ravētāju esot bezcerīgi. Tūkstoti mēnesī viņš maksāt nevarot, bet cilvēki tādu darbu strādāt negrib, atklāj Māris.
Liela problēma vasarā ir laistīšana. Pagājušovasar izlietotas 60 tonnas ūdens, dienā to sūknējot no tuvējās Bērzes upes uz dīķiem un pēc tam pa ierīkoto apūdeņošanas sistēmu uz lauka. Elektrības rēķins bija milzīgs. Elektrības izdevumi bija jāiekļauj izmaksās, kas sadārdzināja gala produktu – dekoratīvo skujkoku cenas –, skaidro audzētājs. Laistīšanas sistēmu Māris izveidojis jau 2000. gadā, pats ar lāpstu ierokot caurules zemē. Arī ceļi jātaisa pašam, viņš piebilst, atzinīgi novērtējot Krimūnu pašvaldības atbalstu ceļu izveidē.
Tie laiki, kad kokaudzētavas savu produkciju tirgoja tirgū, ir garām, tagad klienti vajadzīgo atrod internetā. Kokaudzētavai “Bīlasti” ir sava mājaslapa internetā. “Bīlastos” stādus iegādājas arī mazās pašvaldības, piemēram, Bēnes un Auces, lielās gan ne, skaidro saimnieks. Tāpat gadu no gada skujeņus pirkt brauc pazīstami dārznieki.
Māris par dzīvi nesūdzas – tirgus ir vaļā, dzīve ir tāda, kāda tā ir, tāpēc nav ko sūkstīties. Viņš spriež, ka šajā biznesā par miljonāru nekļūšot, bet sava nodarbe un iztikšana esot. Māra hobijs ir klinšu kāpšana, un ekspedīcijās, par spīti radinieku protestiem, viņš mēdz doties arī vasarās un rudeņos – pašā karstākajā darba periodā. Kādreiz aizrāvies ar laivošanu – braucis pa Latvijas upēm. Pēdējā laikā gan vairs ne.
Kad jautājam par biroja telpām, Māris mūs aizved uz netālo dzimtas īpašumu Bērzes krastā, kur atrodas 13. gadsimtā celtā un tagad atjaunotā dzīvojamā māja, klēts, kas skatāma katalogos kā 19. gadsimta būvniecības paraugs, un vairāku bijušo muižas ēku drupas. Pagalmā zarus pleš 500 gadu vecs ozols, bet M.Deičmaņa stāsti par īpašuma atgūšanas un vietas sakopšanas gaitu aizved atpakaļ deviņdesmitajos. Atjaunotās mājas galā tad arī būšot telpas birojam, rāda kokaudzētavas saimnieks. Un virs viņa kokaudzētavas lepni plīvo Latvijas karogs.
