Pie Pasta ielas 42. nama aug koks. Lapotnei atlikuši tikai augšējie zari, zemākie – nozāģēti, jo aizsedza sauli pretim dzīvojošo cilvēku logiem.
Pie Pasta ielas 42. nama aug koks. Lapotnei atlikuši tikai augšējie zari, zemākie – nozāģēti, jo aizsedza sauli pretim dzīvojošo cilvēku logiem. Taču arī pats koks aug it kā nevietā. Tāpēc cerībā, ka tas nokaltīs, stumbram apmēram cilvēka augumā ir noplēsta miza. To «Ziņām» pavēstīja kāda kundze, kurai bieži iznāk tur iet garām. Viņa pastāstīja, ka miza plēsta arī pirms gada, taču koks izturējis. Skaidrs ir viens, tā nav bērnu ziņkārība vai bezdarbībā nīkstošu pusaudžu roku darbs. (Iespējams, redzējuši, ka to dara pieaugušie, pamēģinās arī viņi.)
Pie jaunuzceltās daudzdzīvokļu mājas tās iedzīvotāji uz savu roku ierīkoja apstādījumus: sastādīja ziemcietes, jasmīnus un ceriņus. Pagāja gadi, puķes turpināja augt par spīti mājas apkārtnē mītošajiem «miskastes» runčiem un no trajektorijas izslīdējušām futbolbumbām. Kupli saaugušie ceriņi un jasmīni ziedonī reibinoši smaržoja un paaugās virs otrā stāva līmeņa. Pirmā stāvā dzīvojošo istabās saule iespīdēja tikai tad, kad krūmiem lapas bija nobirušas. Un tā kādu dienu kuplo krūmu vietā palika tikai apmēram pusmetru augsti stumbenīši. Ceriņu stādītājai sāpēja sirds.
Kāda Lielās ielas nama pagalmā aug milzīgas papeles. To ziedēšanas laikā pūkas lido dzīvokļos pa atvērtajiem logiem. Pēdējos gados daudzviet Latvijā šos kokus cenšas izzāģēt. Arī mūsu pilsētā. Taču, kad tos gribēja zāģēt, no mājas izskrēja satrauktas vecenītes – dieva puķzirnīši – un, rokas vicinot, klaigāja par viņu tēvu stādītajiem kokiem, kas ir vienīgā palikusī piemiņa. Kokus nenozāģēja, un arī šovasar pilsētas centrā sniga papeļu sniegs.
Trīs situācijas, kurās ir skaidrs, ka te ir «koks ar diviem galiem». Ideālajā variantā pilsētas apstādījumi būtu jāplāno speciālistam. Taču tam vajadzīga nauda. Tāpēc var priecāties par to māju iedzīvotājiem, kas cenšas sapost apkārtni. Bet ko darīt tiem, kuriem tādas pašdarbības dēļ jādzīvo tur, kur «saules nav tais istabās»?
