Jaunais Meža likums paredz, ka valsts turpmāk vairs neadministrēs privāto mežu īpašnieku ekonomisko darbību.
Jaunais Meža likums paredz, ka valsts turpmāk vairs neadministrēs privāto mežu īpašnieku ekonomisko darbību. Privātajos mežos tā vairs nenoteiks ikgadējo izciršanas apjomu – tāmi, kuru gan pagaidām noteiks valsts mežos. Iespējams, ka arī valsts mežos ikgadējai tāmei nav atlicis ilgs mūžs. Daudzi mežsaimniecības speciālisti un Latvijas Dabas fonds ir nobažījušies par iespējamo augstvērtīgās koksnes deficītu, kas it kā draud izveidoties pēc pāris gadiem, saglabājot līdzšinējos mežu izciršanas apjomus. Viņi atzīst, ka patlaban Latvijas lauku iedzīvotāji trūkuma dēļ domā tikai par ātru peļņu, izcirstos mežus neatjaunojot un neinvestējot tajos. Līdz ar to ir apdraudēta arī daudzu privāto mežu īpašnieku saimnieciskās darbības nākotne.
Arī šāda iespēja ir paredzēta jaunajā likumā. Tajā ir ietverts nosacījums, ka meža ciršanas atļauja tiks piešķirta tikai tad, ja vismaz 80% apmērā tiks atjaunots iepriekš izcirstais. Šajā ziņā lielākie grēkotāji ir tieši privāto mežu īpašnieki. Tomēr pagaidām nav izslēgta iespēja, ka izcirstās augstvērtīgās koksnes vietā tie paši privāto mežu īpašnieki neiestāda kokus ar mazvērtīgu koksni. Likuma prasība tādējādi formāli tiks izpildīta, taču mežs netiks atjaunots sākotnējā kvalitātē.
Patlaban vērojama situācija, kad «mežiniekus» maz interesē norises kokmateriālu tirgū un trūkst tālejoša, ekonomiski pamatota aprēķina. Par to liecina apstāklis, ka pērn koki tika izcirsti par daudz, un tādēļ samazinās to cena tirgū. Koksnes un kokmateriālu cena, protams, nav atkarīga no «iekšējiem» apstākļiem vien. Ārzemju uzpircēju prasība pēc «zaļā» sertifikāta Latvijas koksnei ir viens no šķēršļiem Latvijas «lielākās eksportpreces» tirdzniecībai uz ārzemēm. Tāpēc valstī jau šogad vajadzētu uzsākt mežu sertifikāciju, kas ietvertu arī prasības par meža ilgtermiņa apsaimniekošanu un dabas aizsardzību. Jāņem vērā arī ainavas aizsardzība. Pagaidām Latvijas daudzviet vēl neizcirstie un pat vietumis neskartie meži ar savu klusumu ir liels vilinājums Rietumeiropas tūristiem, kuriem pašmāju meži ir sagandēti un sen vairs nesaistās ar romantiskiem pārdzīvojumiem. Arī šis apstāklis liek izvērtēt visus izciršanas «plusus» un «mīnusus», varbūt pēdējo ir vairāk.
Vēl viens svarīgs aspekts ir meža iemītnieku aizsardzība. Samazinoties tādām mežu platībām, kurās agrāk cilvēks nebija īpaši bieži kāju spēris, mežu iemītnieki būs pakļauti migrācijai vai iznīcībai. Arī par to derētu padomāt. Beigu beigās var izrādīties, ka malu mednieki un zvejnieki būs nodarījuši meža ekosistēmai mazāku postu nekā nadzīgie meža izcirtēji.
Atsevišķs jautājums ir Latgale, kur ir pietiekami daudz brīvas, nevienam nevajadzīgas zemes un mežu. Protams, lielo ceļu malās un labi piebraucamās vietās arī Latgalē «labie» meži «ir beigušies», taču tajā pašā laikā biežņās un citās grūti piebraucamās vietās pārpurvojas un aizaug ar kārkliem simtiem hektāru.
Interesants ir arī koksnes un kokmateriālu tirdzniecības ekonomiskais aspekts. Sāksim ar to, ka jau daudzviet tirdzniecība norit ar Krievijas koksni, kas, pateicoties iespaidīgajiem daudzumiem, vienmēr būs lētāka. Sibīrijā ir neiedomājami daudz arī tādu augstvērtīgu koku, kādi Latvijā neaug nemaz. Tātad arī šajā parametrā neesam konkurētspējīgi. Latvijas pašreizējā bezjēdzīgā tirgošanās ar koksni pa labi un pa kreisi, minimāli piedāvājot Rietumvalstu tirgiem gatavos koka izstrādājumus, sāk atgādināt PSRS un tās mantinieces Krievijas mūžseno tirdzniecību ar izejvielām. Tā valsts pamazām apzog pati sevi. Eksportējot preces ar zemu pievienoto vērtību, Latvijā pilnā mērā sāk iezīmēties banānu republikai raksturīgas tendences.
Daudzi iebildīs, ka «meža gāšana» pašlaik daudzviet Latvijas laukos ir vienīgais iztikas avots. Labi, šodien mums tas ir, rīt arī vēl varbūt būs… Bet parīt? Nevēlos pārspīlēt stāvokli Latvijas mežos vai atainot to pārāk drūmās krāsās, taču pašreizējo koksnes tirdzniecību un «vārīšanos» var raksturot īsi – kā caurā maisā. Pienācis laiks maisu aizlāpīt.
