Ir gadu mijas laiks, un Madonas novadpētniecības muzejā bērni sanākuši uz eglīti. Apkārt valda kņada, bet stūrī novietotas klavieres, ap kurām darbojas maza meitene, neatlaidīgi mēģinot atrast melodijas. Tādas ir Latvītes Cirses, kuru šodien pazīst kā koklētāju, pirmās apzinātās atmiņas par savu aizraušanos ar mūziku. Jau deviņus gadus Latvīte sevi sauc par jelgavnieci un 23. novembrī kāps uz skatuves Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna muzikālajā poēmā “Kā ābeļdārzs ir brīvība”, kas veltīta latviešu tautas brīvības sapņiem un cīņai par savu valsti, it īpaši notikumiem ap Jelgavu.
Pirksti kā balerīnas
Latvītes tētis novadpētnieks nāk no Cesvaines, mammai rokdarbniecei ir saknes Latgalē. Latvīte priecājas par dažādību, kas izveidojusies ģimenē. Savijoties mammas latgalietes dabai un koptajām kristietības tradīcijām ar folkloru, ko savukārt vairāk pārstāv tētis, vecāki meitām devuši plašākas zināšanas un attīstījuši kritisko domāšanu. Savukārt Latvītes vīra dzimtā vieta meklējama Dobeles pusē. Abi iepazinušies Rīgā kopmītnēs, taču ģimeni, kurā aug divi bērni, izveidojuši Jelgavā. “Mācījos Cesvaines ģimnāzijā, tagad jau vidusskolā, kad 9. klasē atbraucu uz Jelgavu, lai piedalītos valsts mājturības olimpiādē. Ja nemaldos, tā notika Ekonomikas fakultātē. Bija rudens, laiks apmācies, pelēcīgs, ēkas un ielas pabriesmīgas, kovārņi Raiņa parkā… Kad pirms deviņiem gadiem vīrs mani atveda uz Jelgavu, biju pārsteigta, kā pilsēta attīstījusies. Mēs vēl paspējām nopeldēties nesakoptajā Pasta salā, bet pēdējā laikā viss ir mainījies, tāpat sakārtota promenāde. Man ir mazi bērni, ar ratiem esmu izstaigājusi visas taciņas,” stāsta Latvīte.
Tā kā paši darbojās folkloras kopā, vecāki cerējuši, ka arī meita aizrausies ar kādu tautas mākslu. Taču nekas nav bijis uzspiests. Latvītei tāpat kā mammai padodas rokdarbi, zīmēšana – skolas laikā modelējusi tērpus lellēm, piedalījusies Rīgas Tehniskās universitātes modelētāju konkursos. Piecu gadu vecumā meitene sāka apmeklēt folkloras kopu, taču vairāk tajā darbojās novērotājas statusā. Kad mācījās 2. klasē, viņai piedāvāts kokles pulciņš. Latvītes pirmais instruments bija nevis latviešu kokle, bet tai līdzīgs baltkrievu tautas trapecveida instruments. Latvīti aizkustinājis, kā skolotāja Anita Vestmane nospēlējusi kādu skaņdarbu. “Viņa teica – palūkojieties, kā pirksti skraida kā balerīnas. Mani tas ļoti uzrunāja. Zināju, ka baletdejotāja nekad nebūšu, bet varbūt pirksti būs kā baletdejotājai. Uzrunāja arī kokles skaņas – tādas intīmas un vienkāršas.” Iespaidu atstājis arī reiz dzirdēts somu mākslinieka Timo Vēnenena priekšnesums kopā ar kolēģi vokālistu. “Viņi uzstājās ar tādu degsmi, kas man lika saprast, ka arī gribu spēlēt kokli. Kokle ir saruna ar sevi, saviem senčiem. Tā ir intīma, meditatīva darbošanās.”
Tēmēt augstāk
Tad Madonas Mūzikas skolas direktors Artis Kumsārs, kurš vadīja arī folkloras kopu, Latvīti uzaicināja mācīties uz Madonu. Tur viņas pedagoģe bija Inese Ābola. Pēc sešiem gadiem, kad bija jāizlemj, ko darīt tālāk, jaunietē ieslēgusies Vērša spītība un apņēmība turpināt iesākto. “Nebiju nekāds spīdeklis – solfedžo man bija ļoti švaks, bet pie tā piestrādāju kopā ar specialitātes skolotāju. Man vienkārši ļoti patika mūzika. Sākumā gāju uz konsultācijām Cēsīs, taču onkulis, mammas brālis, mudināja vienmēr tēmēt augstāk un braukt uz Rīgu. Ielēcu pēdējā vilcienā un iestājos Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Par šo lēmumu esmu ļoti priecīga, kaut gāja ļoti grūti. Esmu ļoti emocionāls cilvēks. Piecas dienas nedēļā mācījos un tik ļoti gaidīju piektdienu, kad varēs braukt mājās. Sestdienās, svētdienās adīju sev džemperus, tamborēju, lai nomierinātu nervus,” ar smaidu atminas Latvīte.
Loģisks solis pēc mūzikas vidusskolas būtu mūzikas akadēmija. Taču māsa stājusies Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, kur savu roku mākslas sagatavošanas kursos nolēmusi izmēģināt arī jaunā mūziķe. “Tur man viss nāca tik viegli – skicēšana, krāsu izjūta lieliska –, ka vieta būtu garantēta. Taču man trūka izaicinājuma, adrenalīna, kā tas bija ar mūziku,” viņa atminas. Tāpēc iestājusies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Savukārt māsa izmācījusies ādas apstrādi, kurā darbojas joprojām.
Tā kā visa bērnība pavadīta folkloras kopā, jau vidusskolas laikā Latvīte atkal sajutusi tautas mūzikas vilinājumu. “Akadēmiskā mūzika ir ļoti jauka, bet mani ļoti saistīja folklora, tautasdziesma un mazā koklīte,” saka mūziķe, taču nevienā Rīgas folkloras kopā sevi nav varējusi saskatīt. Kokli turpinājusi praktizēt pašmācības ceļā, braukusi arī uz kokļu meistara Donāta Vucina piemiņai rīkotajām kokles dienām, kur tās spēle apgūta no cita rakursa. Paralēli mācījusies no kokles mūzikas ierakstiem.
Kad studiju laikā radusies iespēja doties apmaiņas programmā uz Somiju, tā izmantota. Tur vairāk mācījusies somu kanteles spēli, tautas mūziku. Somijā Latvīte arī ieraudzījusi instrumentus dažādās krāsās un palūgusi Jānim Rozenbergam izgatavot tumši zaļu kokli, pati to papildinājusi ar baltām latvju rakstu zīmēm.
Nobrieduša vīra instruments
Latvīti kā solisti var dzirdēt dažādos projektos (tai skaitā viņa muzicēja šīgada folkfestivālā LLU, kas, starp citu, bija pirmā koklētājas uzstāšanās Jelgavā), taču biežāk viņa redzama grupas “Vētras saites” sastāvā. Grupa pastāv jau vairāk nekā desmit gadu, kopā ierakstīti divi albumi. Abu albumu tapšanā piedalījās ģitārists Ģirts Pavēnis un perkusionists Jānis Cīrulis, otrajā albumā pievienojies kontrabasists Ansis Klucis. “Oriģinālmūzikā man svarīgi ielikt sevi, to, kas skan manā galvā. Man ir svarīgs stāsts, emocijas. Esmu arī ļoti haotisks cilvēks – rakstot mūziku koncertkoklei, man ir pārmests fragmentārisms. Bet tāda es esmu – dažādas emocijas kopā,” saka Latvīte.
Latvīte arī pasniedz kokles spēli. Pamatā viņa strādā ar pieaugušajiem. “Sendienās kokle bija nobrieduša, vieda vīra instruments. Iedomājos, kā kādreiz zemnieks pats izveidoja savu instrumentu, noskaņoja pēc savas auss. Spēlējot kokli, cilvēks atslēdzas no smagajiem lauku darbiem, savienojas ar kosmosu, pameditē viens vai kopā ar klausītāju. Kokle ļoti jauki skan dažādos sastāvos. Laima Jansone pierādījusi, ka tā var būt ļoti daudzpusīga.”
Kokles skaņai ir daudz dažādu krāsu, savu skaņu var izvilināt, arī piesitot pie kokles korpusa. Savukārt, spēlējot elektrisko kokli ar lociņu, var iegūt griezīgu skaņu. “Citreiz man šķiet, ka cilvēki uz kokles nodarbību nāk kā uz jogu. Viņi pievēršas mūzikai un pirkstu darbībai, un viss pelēkais aiziet prom,” tā Latvīte.
Viņa secinājusi, ka kokle var nepatikt divu iemeslu dēļ – vai nu tā šķiet garlaicīga, vai arī pārāk dziļi aizskar emocionālās stīgas. Cits joprojām dzīvojot padomju laika stereotipos, kur kokli spēlē tautumeita ar garām bizēm.
Trīs vārdadienas
18. novembrī, kad tiek atzīmēta Latvijas Republikas Neatkarības proklamēšanas diena, latviešu paplašinātajā vārdadienu sarakstā iekļauts arī Latvītes vārds. Mūziķe to ieguvusi par godu keramiķei Latvītei Aleksandrai Medniecei, kura bijusi spēcīga personība ar savu stilu. Abas vairākkārt vērsušās Kalendārvārdu ekspertu komisijā, lai Latvītes vārdu, par spīti nepietiekamajam nēsātāju skaitam, tomēr iekļautu kalendārā. Taču Latvīte nepārdzīvo, ka viņas vārds tajā nav atrodams blakus Aleksandram, Doloresai un Brīvei. Gluži pretēji – viņai ir vēl divi datumi, kad atzīmēt savu vārdadienu: 22. maijs, kad vārda svētkus svin visi, kuru vārds kalendārā nav atrodams, un 20. marts, kad vārdadienā tiek suminātas Irbes. Tā Latvīti iesaucis vīrs.
Savukārt valsts svētkos Latvītei un viņas ģimenei nekad nav bijušas svarīgas ārišķības – patriotisms tiek apliecināts ikdienas darbos, piemēram, bērnībā kopā ar tēti dodoties pārgājienos un uzklausot stāstus par vēsturi. Un nu jau arī pašas ģimenē ir tāpat – latviskums tiek kopts ikdienā, ne vien atsevišķos datumos.
