Astoņdesmito gadu nogalē kaimiņu katedras kolēģis Modris Kalvāns pieņēma un Meža fakultātē izsludināja vēsturisku lēmumu, proti – kāpēc viņa dzimšanas dienu decembra beigās atzīmēt fakultātes tumšajos kabinetos, ja to pašu var izdarīt pavasarī, teiksim, maijā, Modra meža īpašumā Gaujas malā. Mums, viņa kolēģiem, lēmums likās pārdomāts un pieņemams.
Gāja laiks, un kādā maija pirmās puses sestdienā mūs, ap pārdesmit Modra apsveicēju un talcinieku, autobusiņš naski vien aizvizināja uz kādu vietu Garkalnē. Tur Modris ziemā bija izcirtis kādu hektāru sava meža, un to tagad bija iecerēts apstādīt.
Talcinieku burzmā mūsu meitenes jubilāru appuķoja, vīri pasniedza specdāvanu, tad visa apsveicēju komanda aizrautīgi nodziedājām apsveikuma dziesmu, kuras vārdus biju piemērojis melodijai «Iekš meža bij’ viens nams»:
Iekš Vangaž’ ir viens nams,
Iekš Vangaž’ ir viens nams;
Viens riktīgs nams, viens letiņ’ nams,
Jedritvaikociņ – letiņ’ nams.
Iekš Vangaž’ ir viens nams.
Tai namā dzīvo Modris,
Tai namā dzīvo Modris,
Viens kārtīgs Modris, viens Mežfak
Modris,
Viens kārtīgs Mežfak Modris.
Tas Modris rīko talk’,
Tas Modris rīko talk’,
Vien riktīg’ talk’, vien stādīštalk’,
Jedritvaikociņ – stādīštalk’,
Tas Modris rīko talk’.
Mēs stādīs kādu kok’,
Mēs stādīs kādu kok’,
Kād’ riktīg kok’, kād’ ozolkok’,
Jedritvaikociņ – ozolkok’,
Mēs stādīs kādu kok’.
Dziesmu nodziedājuši, sākām «pāroties», jo Modra vēlējums bija apstādīt ziemas izcirtumu ar ozoliem, bet tie bija jāizrok un jāatnes no meža otrpus ceļam. Tā nu dāmas meklēja izrokāmos stādus, vīri tos izraka, un tad pārīši devās uz izcirtumu, kur ozolus stādīja skaistās rindās.
Darbiņš ieilga līdz kārtīgai pēcpusdienai, tad zemaini metāmies līdz netālu plūstošajai Gaujai, nomazgājām rokas, sejas un zābakus un tikai tad ieklausījāmies apkārtējā pasaulē. Ievas vēl neziedēja, tās bija tikko salapojušas, bet, lapu zaļumā paslēpušies, vīteroja dažnedažādi putniņi, iezīmēdami savas turpmāk apdzīvojamās teritorijas un aicinādami pievienoties sezonas putnēniem.
Putnu dziesmas skanēja ausīs, bet nāsis kairināja zupas aromāts, kas plūda no liela uz ugunskura uzkārta katla. Krietni ieturējušies un izskalojuši rīkles ar kādu alus kausu, arī mēs kļuvām bērnišķīgi līksmi un drīz vien putnu korim pievienojām savējo: «Še, kur līgo priežu meži,/Esmu dārgām saitēm siets…» Mūsu vienošanās bija dziedāt tikai par Gauju, un te nu mūsu dāmas uzrādīja tādu vārdu un melodiju daudzveidību, par ko mums, stiprajam dzimumam, atlika tikai pabrīnīties.
Vēl uzmetuši skatienus apstādītajai platībai, kāpām autobusā un atgriezāmies Jelgavā.
Vēlāk Modris stāstīja, ka no mūsu stādījuma ieauguši tikai kādi trīsdesmit procenti. To varēja saprast, jo laiks bija silts, vējš kaltēja izrakto ozolu saknītes un varbūt augsnes pieblīvēšana ap iestādītajiem kociņiem nebija izdarīta labāko standartu līmenī.
Uz šo pašu objektu aizbraucām vēlreiz – nākamā gada maijā. Tad Modris bija sagādājis kādu autokravu egļu stādu. Mēs tos iestādījām, un tagad Modra Kalvāna mežā zaļo egļu – ozolu jaunaudze. Stādīšanu beidzot, par Gauju vairs nedziedājām. Un izrādās – mežs aug arī bez apdziedāšanas! ◆
