Datumi, cilvēki un notikumi dažkārt savās vietās nostājas tikai pēc daudziem gadiem, turklāt pavisam nejauši.
Datumi, cilvēki un notikumi dažkārt savās vietās nostājas tikai pēc daudziem gadiem, turklāt pavisam nejauši. Kad deviņdesmito gadu sākumā interesējos par iespējām kaut pēc nāves reabilitēt manu māti, kas sava mūža 18 gadus bija pavadījusi cietumos, lēģeros un izsūtījumā, pat tad saņēmu pašu augstāko Latvijas varasvīru noraidījumu: sak’, viņa saņēmusi pēc nopelniem, kā Pievolgas karalauka tiesa piespriedusi. Bija jāpaiet vēl sešiem septiņiem gadiem, līdz, pilnīgi negaidot, uzzināju 1941. gada notikumus, cilvēku vārdus un likteņus, kas bija savijušies noslēpumainā abreviatūrā KOLA: Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai. Tie bija galvenokārt skolu jaunieši un studenti no Rīgas, Jelgavas, Saldus un Dobeles. Daudzi no viņiem, iespējams, pat neapzinājās savu piederību nopietnai pretpadomju organizācijai, tomēr bija glūnīgo un visuresošo čekistu «iezīmēti» un nolemti iznīcībai. Izdzīvot, izvairīties no represijām izdevās tikai dažiem. Veicās arī saldeniekam Harijam Veisam, koliešu vadītāja Teodora Gulbja pusbrālim. Teodors tika nomocīts cietumā, bet Harijam pēc pieciem lēģeros pavadītiem gadiem izdevās atgriezties dzimtenē. Pateicoties viņa dzīvesbiedres Irminas Veisas enerģijai, tagad par KOLU un koliešiem zina ne tikai Latvijā, bet bijušie kolieši vai viņu pēcnācēji atradušies Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē.
Lipīgā krēsla
Rīgā, Jāņa Asara ielā 5, Sarkanā Krusta māsu skolā mācījās meitenes no dažādām Latvijas vietām. Anniņa bija no Tukuma, Aina no Zādzenes, Irma no Valdemārpils. Jau no pirmajām dienām viņas turējās kopā. Ja tev ir 22 gadi, dzīve šķiet lieliska. Neņemot vērā pat to, ka pēkšņi ielās uzradās svešzemju karavīri. Draudzenes, ietaupījušas sīknaudu, «dzīroja» piena restorānā, ēzdamas kamus un našķēdamās ar kādu kūciņu, čaloja un smējās par aziātiskajiem kareivjiem: skat, kur nāk «augšā puļķītis, apakšā muļķītis»…
Tostarp uz ielām arvien biežāk atrada izvarotu sieviešu sakropļotus līķus.
Arvien klusāka kļuva draudzeņu ierastā pasaule – it kā tai būtu uzgūlusi lipīga krēsla, kas kā zirnekļa tīkls nošķīra neseno pagātni. Netverami jautās kara tuvā elpa: šis nezvērs jau plosījās netālu no mūsu jūras krasta.
Protams, meitenēm bija pielūdzēji un «simpātijas». No vecām fotogrāfijām raugās rātni jaunekļi ar mazām, apaļām brillēm un stalti puiši Latvijas armijas frenčos. Reiz kāds Irmai bija ieminējies, vai viņai pietiktu drosmes aprūpēt ievainotos, vai viņa būtu ar mieru pretoties svešajai varai. Protams, atbilde bija «jā». Tolaik visā Latvijā nebija tādas mācību iestādes, kurā neasnotu dumpīgums pret jauno, uztiepto varu. Tāpēc arī abas Irmas draudzenes teica – «jā». Visas bija ar mieru paslepus vākt medikamentus un pārsienamo materiālu, lai gan no sirds ticēja, ka tie nebūs vajadzīgi.
Pusgada laikā līdzīgas sarunas atkārtojās pāris reižu. Reāli gan ne zāles, ne saites vēl nebija nepieciešamas, tāpēc meitenes priecājās, ka nekas īpaši neaizēnoja tikšanās reizes ar acij un varbūt sirdij tīkamiem kavalieriem.
Līdz jaukā 1941. gada maija dienā visas trīs tika arestētas. Par ko? Irma to tā arī neuzzināja līdz savai nāves dienai 1974. gadā. Anniņa, ja arī uzzināja, tad mūža pašā novakarē, kad viņai pašai šķita, ka nodzīvojusi skaistu, piepildītu dzīvi ar pasaulē labāko vīru un dēlu, kaut gan lēģeros un Sibīrijā bija pavadīti daudzi gadi. Aina sendienu notikumiem arī pārvilkusi atmiņu gaisīgo plīvuru, aiz kura, ja arī kas redzams, tad kā no kalna miglā klātā ielejā. Nekas, šķiet, vairs neatgādina par triju meiteņu piederību KOLAi – organizācijai, par kuras esamību zināja varbūt tikai daži cilvēki, jo konspirācija bija teicama.
Protokoli, akti, «čekas» špiku ziņojumi, atskaites, liecības, fotogrāfijas pretskatā un sānskatā. Irmina un Harijs Veisi cilā «lietu» kopijas, stāsta un atceras. Viņu balsis reizēm atgādina diktora tekstu aiz kadra, bet acu priekšā – Baigais gads, trīs jaunkundzes baltos žēlsirdīgo māsu priekšautiņos, ballītes, cietuma restes un žurkas uz karcera aukstās grīdas. Harijs saka – viņš esot vai apraudājies aiz prieka, kad pēc neskaitāmām tumsā pavadītām stundām atjēdzies, jutis sejai žurkas pieskārienu: tātad viņš nebija viens, līdzās vēl kāda dzīvība.
1940. gada jūlijā bijušais Saldus politpārvaldes uzraugs Otto Lēģeris, Rīgā sastapis dažus novadniekus, novērtēja situāciju: Ulmanis gļēvulīgi ielaidis krievu armiju. No sovjetiešiem neko labu gaidīt nevar. Komunisti jau pirmajās nedēļās uzvedās cūcīgi. Rietumos «iet vaļā» karš. Tajā noteikti tiks ierauta arī Latvija, ja komunistus nedabūs prom.
– Vai tiešām mēs, latviešu puikas, pieļausim, ka saārda mūsu dzimteni? – viņš teica. – Vajag vākt, ko kurš var, – ieročus, munīciju, meklēt domubiedrus un organizēti visā Latvijā vienlaikus dot komunistiem izšķirošu triecienu.
Viens no sarunas biedriem bija 24 gadus vecais «Latvello» strādnieks Teodors Gulbis. Viņš un viņa jaunākais pusbrālis Harijs, K.Valdemāra jūrskolas audzēknis, kas jau divreiz kuģojis, īrēja istabiņu kapteiņa Matisona dzīvoklī Rīgā, Kalnciema ielā 29, pavisam netālu no Āgenskalna kuģīšu piestātnes. Tieši Teodors Gulbis izdomāja slepenas antikomunistiskas organizācijas struktūru, formulēja mērķus un sadarbības metodes. Viņš bija arī tās nosaukuma autors.
Mazliet brašulīgs, taču patiesa patriotisma diktēts vārds: KOLA, kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai… Pavisam tajā līdz
1941. gada pavasarim bija ap 200 cilvēku. Pārsvarā katrs zināja tikai savu «vervētāju» un «savervēto». Kā liecina protokoli, organizācija reāli sākusi darboties 1940. gada oktobrī. Otto Lēģera kaisītā sēkla rudenī bija dzinusi asnus. Lai gan viņš pats tolaik jau atradās Kuldīgas cietumā.
Sēkla dīgst rudenī
Teodors Gulbis vēlāk, čekas spīdzināts un pratināts, atzina, ka viņš KOLA radījis ar tuvāko domubiedru – Kirila Iļjina un Voldemāra Mellupa – palīdzību.
Kolieši ar Jāņa Ķirša un V.Kļaviņa starpniecību mēģinājuši nodibināt sakarus ar pretošanās organizācijām «Tēvijas sargs», «Latviešu nacionālo reģionu» un «Dzelzs gvardi». Ar lietuvieša Gribauska palīdzību nodibināti kontakti ar Lietuvas pretestības organizācijām. Teodors Gulbis atzina, ka apmēram 200 organizācijas dalībnieku bija sadalīti trīs brigādēs, kas atradās Saldū, Tukumā un Jelgavā, tika veidota arī brigāde Daugavpilī.
Organizācijas pamatposms bija trīs līdz desmit cilvēku grupa ar savu vadītāju. Vairākas apriņķa grupas veidoja brigādi. Grupu vadītāji bija saistīti ar brigādes vadītājiem, kas savukārt darbojās ciešā saskaņā ar Rīgas centra vadītājiem – Gulbi, Mellupu un arī Iļjinu. Organizācijas mērķis bija bruņotā ceļā gāzt padomju varu Latvijā, atjaunojot tādu valsti, kāda bija Kārļa Ulmaņa laikā, tādu valsti, kur valdītu latvieši.
Par organizācijas štābu kļuva jau pieminētā kapteiņa Matisona dzīvoklis Pārdaugavā. Ievērojot vislielāko piesardzību, no turienes tika sūtītas vēstules un dažreiz arī ieroči. Par kurjeru un sakarnieku Teodors Gulbis mēdza izmantot jaunāko pusbrāli Hariju Veisu. Vienreiz viņam pēc paroles (puķe krūšu kabatiņā) bija jānogādā zīmīte, citreiz neuzkrītošā čemodāniņā jāaiznes ieroču sainītis: slepenās tikšanās sakarniekam parasti bijušas pie konservatorijas.
Arī Jelgavā darbojās KOLA vietējā organizācija ar Spodri Rozentālu, Valdi Utkinu un Jelgavas Skolotāju institūta fiziskās audzināšanas instruktoru Verneru Krastiņu kā redzamākajiem tās dalībniekiem. Tie bija drosmīgi un pašaizliedzīgi nacionālie cīnītāji. A.Neparta vadībā grupa sadarbojās ar V.Krastiņu, kas bija organizējis ieroču noliktavu. Vajadzības gadījumā ieročus no tās varēja saņemt ar ievērojamā vidējo distanču skrējēja Magnusa Graudiņa starpniecību. Valdīja perfekta disciplīna un konspirācija. Kad vēlāk, 1941. gada martā, KOLA kodolu vispirms Rīgā, pēc tam Jelgavā čeka arestēja, sarkanie taustekļi pirmām kārtām meklēja Skolotāju institūta virzienā. Kad viens no apcietinātajiem KOLA vadītājiem jelgavnieks Juris Šteins šajā sakarā Rīgā tika pratināts, viņš atklāti teicis:
– Krastiņš KOLA dalībnieku vidū bija pazīstams kā dzelžains cilvēks, kas iekrišanas gadījumā neko neteiks.
Tā arī notika. Čekas aizdomas par nacionālistu varbūtējām aktivitātēm institūtā tā arī aprāvās, aprobežojoties ar inspektora B.Stiprā un politiskā audzinātāja J.Akmentiņa brīdināšanu, kuri, savukārt, laikus deva ziņu A.Nepartam.
Bet kāda loma šai darbībā bija Sarkanā Krusta māsu skolas trijotnei? Tagad var droši apgalvot, ka meitenes reāli nebija darījušas neko. Varbūt uzdevumi vēl tikai gaidīja?
Lūk, Annai rakstīta Teodora Gulbja vēstule:
«Ļoti godājamā jaunkundz Andersone! Tā kā mūsu satikšanās šā gada 1. martā autoostā nevarēja notikt jūsu aizkavēšanās dēļ, bet viņa man tomēr nepieciešama, esmu spiests Jūs apgrūtināt ar šo vēstuli. Lieta īsumā šāda. Sestdien varēju Jūs gaidīt tikai 10 minūtes. Man bija jāaizbrauc no Rīgas, un vilciena atiešanas brīdis bija noteicējs pār manu laiku. Vainīgais pie mūsu netikšanās, protams, ir sarunu vedējs. Centīsimies to visu labot. Ļoti lūdzu Jūs nākamo svētdienu laikā no 12 līdz 16 ierasties Kalnciema ielā 2a, dz. 2. Uz turieni var nokļūt ar 32., 29. un 38. (Ķīpsalas) autobusu vai arī kuģīti. Ar autobusu jābrauc līdz Meža ielai. Minētā māja atrodas pie Āgenskalna kuģīšu piestātnes. Prasiet pēc Gulbja.
Šajā aicinājumā nav nekā Jums apvainojoša, lieku ķīlā savu goda vārdu, ka tas tā ir, un cerībā, ka Jūs tam ticēsiet, svētdien Jūs gaidīšu minētajā vietā.
Jūs patiesi cienot – Teodors Gulbis.»
Šādas vēstules neraksta rūdītiem cīņu biedriem… Šī netieši liecina, ka KOLA puiši (Teodors bija pats vecākais, pārējie – jaunāko kursu studenti un vecāko klašu ģimnāzisti), saudzējot meitenes vai konspirācijas nolūkā, neatklāja viņām ne savus nopietnos uzdevumus, ne pat faktu, ka viņi darbojas reālā organizācijā.
Tajā pašā laikā kolieši bija savākuši zināmu daudzumu ieroču, ko glabāja kādā šķūnītī Dzirnavu ielā. Bija arī pavisam nopietns plāns, kā ieņemt valsts nozīmīgākos stratēģiskos punktus. Skaidri zināms, ka kolieši bija nopietni gatavojušies savai pirmajai akcijai – 1941. gada 1. maijā uzspridzināt Pontontiltu.
Taču 16. martā, kad Teodors Gulbis organizācijas biedriem bija nozīmējis tikšanos savā istabiņā Kalnciema ielā, atnācējus, kas ieradās pa vienam, sagaidīja čekistu ierīkots slēpnis. Teodoru Gulbi apcietināja dienu iepriekš, 15. martā, Hariju Veisu – nākamajā.
Špiku pedantiski sastādītajā ziņojumā, «aizzieģelētā» ar atzīmi «pilnīgi slepeni», skaidri jaušams, ka uzskaitīto un aizturēto Gulbja ciemiņu vidū ir arī provokators. Cilvēks ar miesu un asinīm, ar konkrētu vārdu, uzvārdu: Herberts Traumans, kas bija «darbojies» Dobeles organizācijā…
Protams, sekoja arestu ķēde. Vairums KOLA aktīvistu bija saņemti ciet īsā laikā. Irmu, Annu un Ainu apcietināja ap 17. maiju.
Pasaulē pēkšņi bija pazuduši vairāki desmiti, simti, tūkstoši cilvēku. Viņu vidū – trīs māsiņas no Sarkanā Krusta skolas. Teodors Gulbis ar pusbrāli Hariju. Desmitiem citu puišu. PAZUDUŠI.
Irmas tēvs, izmeklējies meitu visās iestādēs, slimnīcas un morgus ieskaitot, aiz izmisuma devās pašnāvībā. Pat daudzus gadus vēlāk, kad ar Starptautiskā Sarkanā Krusta organizācijas atbalstu tika veidots komunistiskā režīma upuru saraksts «Ihese Names Acceuce» («Šie vārdi apsūdz»), neviena starptautiskā organizācija nebija varējusi gūt pilnīgu informāciju par šo meiteņu un daudzu citu cilvēku likteni. Lai gan tajā laikā visas trīs draudzenes atradās bezmaz pašā Rīgas vidū, Termiņcietumā, vēlāk – Centrālajā, ņirdzīgu konvojnieku un badīgu žurku sabiedrībā. Nopratināšanas vēlās nakts stundās, kad nez cik ilgi jāstāv šaurā būrī, līdz bezspēkā saļimsti režģos. Ņirdzīgas lamas, sitieni. Cietuma sienas atsit sāpju kliedzienus un rupjas pavēles, vaidus un cilvēku vārdus, līdz tie iestieg mūros, tiek iemīti pagalma bruģī un dubļos.
Kopš 14. jūnija Latvijā jau darbojās 1939. gada 11. oktobra PSRS Tautas deputātu sabiedriskās drošības komisariāta trešās pakāpes sabiedriskās drošības komisāra Serova parakstītā pavēle Nr.001223 ar atzīmi «Pilnīgi slepeni» «Par pretpadomju elementu deportācijas procedūru Lietuvā, Latvijā un Igaunijā.»
Cietumi bija pārpildīti. «Pretpadomju elementu» bija tik daudz: puiši un meitenes no skolas soliem, Latvijas armijas ģenerāļi un virsnieki, advokāti, ārsti un rakstnieki.
Lopu vagonos – «vācu karagūstekņi»
Un tad pienāca Jāņu nakts. Citkārt tie bija visjaukākie svētki. 1941. gada Līgo pienāca ar lidmašīnu motoru rūkoņu: virs Spilves kauca pirmās vācu pilotu mestās bumbas.
Cietuma pagalmā kā kaujamus lopus izdzina simtiem, tūkstošiem cilvēku. Krievu okupantus bija pārņēmusi panika, taču viņi rīkojās tikpat mērķtiecīgi, cik nežēlīgi. Bija padoti Pulmaņa vagoni. Pa šauru, dubultu dzeloņdrāšu eju katrā vagonā ar lamām, suņu rejām un šauteņu laidēm sadzina līdz 140 cilvēku – sievietes, vīriešus, kāda starpība, jo visiem bija kopējs apzīmējums: kontra.
Un sākās ceļš uz Austrumiem, uz Nekurieni. Rafinētie ciniķi čekisti uz lopu vagoniem bija uzmālējuši uzrakstus «Vācu karagūstekņi», tāpēc pieturvietās, kad nomainīja lokomotīves, vietējie iedzīvotāji ešelonus apmētāja ar akmeņiem, puvekļiem un neķītrām lamām. Ceļā daudzi mira no slimībām, bada, sievietes – no urīnpūšļa plīsuma. Ceļš bija ilgs. Galapunkts – Soļiļecka. Soļiļeckas cietums daudziem latviešiem kļuva par pēdējo mājvietu. Daudzi neizturēja spīdzināšanu. Teodoru Gulbi nenošāva tikai tāpēc, ka viņš paguva nomirt it kā no tuberkulozes uzliesmojuma – divas dienas pirms «troikas tiesas». Toties nošāva daudzus citus.
1941. gada naktī no 4. uz 5. decembri Pievolgas kara apgabala kara tribunāls slēgtā tiesas sēdē izskatīja apsūdzēto koliešu «lietas». Galvenie apsūdzības punkti bija:
a) plaša jaunu dalībnieku vervēšana un organizācija, filiāļu nodibināšana Daugavpilī, Tukumā, Dobelē, Saldū un Jelgavā;
b) ieroču un kaujas materiālu vākšana;
c) medmāsu grupas izveidošana;
d) ziņu vākšana par Sarkano Armiju, LPSR un LKP vadošajiem darbiniekiem;
c) kontaktu nodibināšana ar citām Latvijas kontrrevolucionārajām grupām un par iecerēto apvienošanos ar Lietuvas un Igaunijas pretpadomju organizācijām.
Tribunāls piespieda Voldemāram Mellupam, Kirilam Iļjinam, Jūlijam Aleksandram Šteinam, Jurim Šteinatam, Olafam Ozolam, Oskaram Kankālim, Voldemāram Golkānam, Ernestam Voldemāram, Žanim Žuža-Fārnastam, Spodrim Jūlijam Rozentālam, Edgaram Kravinskim, Jānim Vārpiņam augstāko soda mēru. Irmai Krūmiņai, Annai Andersonei, Ainai Baltiņai – desmit gadu cietuma un piecus – izsūtījuma. Ērikam Golkānam un Nikolajam Ziedonim Beitleram – attiecīgi astoņus un četrus gadus.
Jau agrāk, 1941. gada 30. oktobrī, Staļingradas garnizona kara tribunāls bija piespiedis nāves sodu Ādolfam Burkevicam, bet dažas dienas vēlāk, 4. novembrī, – Imantam Lagzdiņam, Voldemāram Veisam, Jānim Rācenim, Kārlim Pīlēģim. Jurim Rumbeniekam piesprieda 20 gadu cietumā un piecus gadus bez tiesībām. Nāves sodu izpildīja 1941. gada 27. novembrī. Harijam Veisam Čkalovas apgabala «troika» piesprieda piecus gadus cietuma un divus gadus bez tiesībām. Kad Hariju brāļa dzīvoklī apcietināja, viņš bija divas nedēļas kā precējies.
Trīs medmāsiņas precīzi desmit gadu pavadīja cietumos un lēģeros, dalot pajumti un nāras ar krimināliem elementiem, kopjot barakās tīfa un dizentērijas slimniekus, paciešot pazemojumus un draudus. Viņas bija «nolādētās fašistes». Pēc izciestā ieslodzījuma meitenes «palaida» vēl tālāk uz Austrumiem, uz dievu un cilvēku aizmirstajiem Angāras krastiem… Un tomēr viņām paveicās, viņas atgriezās Latvijā. Divas no draudzenēm piedzīvoja atmodu.
Bet KOLA uz nāvi notiesātos puišus 1942. gada 28. aprīlī nošāva Čkalovas apgabala čekas speciālā vienība. Viņu vecums bija no 20 līdz 22 gadiem. Jauniešu pastrādātais «nāves grēks» bijis tas, ka viņi gribēja dzīvot savā zemē, būt tās saimnieki. Auguši neatkarīgā Latvijā, audzināti mīlēt Tēvzemi, viņi nespēja iedomāties dzīvi pakļautībā.
Katru gadu 28. aprīlī Saldū tiek organizēts KOLA piemiņas brīdis. 1996. gadā šo tradīciju ieviesa un joprojām uztur Irma un Harijs Veisi.
… No pastiprinātājiem bezkaislīga balss nolasa kara tribunāla sprieduma tekstu. Pēc tam tiek nosaukts ikviena kolieša vārds un uzvārds. Pēc katra sidraboti ieskanas zvaniņš – it kā dvēsele atsauktos. Tad katram tiek iedegta svece un atskan skumja melodija.
Teodors Gulbis.
Zvaniņš. Svece. Melodija.
Vodemārs Mellups.
Zvaniņš. Svece. Melodija.
Jūlijs Rozentāls.
Zvaniņš. Svece. Melodija.
Irma Krūmiņa.
Zvaniņš. Svece. Melodija.
…
Zvaniņš. Svece. Melodija.
Kā mūžīga piemiņa.
