Tēti, man ir slikta ziņa! – iesteigusies lielajā šķūnī, noraizējusies pavēstīja Arņa Katkeviča vecākā meita pusaudze Linda. – Zupas vietā šovakar laikam būs sautējums, es par daudz kāpostu pieliku…
– Tēti, man ir slikta ziņa! – iesteigusies lielajā šķūnī, noraizējusies pavēstīja Arņa Katkeviča vecākā meita pusaudze Linda. – Zupas vietā šovakar laikam būs sautējums, es par daudz kāpostu pieliku…
Arnis tobrīd cilāja un svēra kartupeļu maisus (– Tie ir vēl īsti Ulmaņlaika klēts svari! – saimnieks lepojas.) kādam zemniekam, kas ceļu uz Tērveti pie Arņa bija mērojis no kāda Kuldīgas rajona pagasta. Vai nu Kurzemes pusē kartupeļi šovasar nav padevušies, vai kādas veikala lietas paredzamas – kas to lai zina, labāk lieki netaujāt. Jo zināms, ka mūsdienās lielāka māka nevis izaudzēt, saražot, bet produkciju pārdot. Katrs zemnieks, ja reiz atradis noietu savai precei, to lieki nepopularizē. Izdzīvošanas likums.
Arnis Tērvetes pusē ieradās astoņdesmito gadu beigās pēc toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes beigšanas. Pirms tam viņš bija absolvējis Priekuļu tehnikumu, bet 1987. gadā, ieguvis autotehniķa inženiera diplomu, tika norīkots darbā toreizējā kolhozā «Brīvais ceļš».
– Vai esi dzirdējis teicienu, ka jaunajam speciālistam vislabāk var klāties sliktā kolhozā? Tas sacīts arī par mani, – teic A.Katkevičs. Viņš ticis sagaidīts ar labu algu un dzīvokli toreizējās kopsaimniecības centrā. Tomēr gribējies savu māju. Vienubrīd gribēšana ar varēšanu sakrita: viņš dabūja zemes pleķīti un atļauju būvēt. Kopš tā laika kraujas malā koku pudurī slejas Gravenieki – stalta dzeltenu ķieģeļu ēka, par kuras arhitektonisko savdabību esmu reizēm klusībā brīnījies: ēkas galā daži kā šaujamlūkas šauri logi tur, kur citkārt mēdz būt bēniņi, akurātas platas durvis (nepārprotami garāžām), iespaidīga arkāde… Laikam Gravenieki ir Latvijā vienīgā vieta, kur var redzēt bumbieru dzīvžogu. Starp citu, arī unikālu mēslu čupu, kas pārvērsta grandiozā puķu dobē.
– Tāpat kā Rīga nekad nav gatava, arī mana māja joprojām vēl tikai top, – skaidro namatēvs. – Patiesībā šī ir tikai saimniecības ēka, bet tāda nu mūsdienu zemnieku rocība! Redzi, tikai tagad esmu sācis uzklāt kārtīgu jumtu. Dzīvošanai pielāgoto galu remontēju, tāpēc arī neaicinu iekšā.
Kad sākās «juku laiki», uz Arnim piešķirto būvplaci un zemi neviens bijušais saimnieks nepieteicās, tāpēc deviņdesmito gadu sākumā viņam jau bija ap 15 hektāru. Tie prasīja uzņēmību, darbu un – naudu, naudu, naudu. Tās trūka arvien un visam, bet visvairāk – tieši zemei. Ja reiz A.Katkevičs bija nolēmis kopā ar ģimeni savu dzīvi saistīt ar laukiem, viņš gribēja darīt to kārtīgi.
Liels atspaids bija un ir kundze, kas, pēc Bulduru sovhoztehnikuma beigšanas kļuvusi par dārznieci, mācīdamās Jelgavas akadēmijā finansu smalkumus, tagad ir profesionāla grāmatvede. Laikam jau rēķināts tika pamatīgi, tomēr ne no kā nekas nerodas. Tāpēc Arnis līdztekus saimniekošanai strādāja arī par darbmācības skolotāju Tērvetes pamatskolā. Bet kāda nu skolotājiem alga! Tāpēc, kad radās iespēja ņemt kredītu, Katkeviču ģimene vispirms iegādājās mazu traktoru «T–25». Bez tehnikas laukos nevar, un tas bija sākums.
Gadiem ritot, Arņa tehnikas parks auga. Radās jauns traktors, lauksaimniecības mašīnas, miglotājs, kartupeļu kombains…
Viss gādāts uz kredīta. Kredīti vienmēr atdoti laikā, lai ņemtu atkal.
Palielinājās arī apstrādājamās zemes platības. Piepircis klāt, A.Katkevičs tagad ir saimnieks aptuveni 30 hektāriem, bet vēl 60 nomā. Nodarbojas galvenokārt ar dārzeņu ražošanu – audzē kartupeļus, sarkanās bietes, arī kāpostus, sīpolus. Ak, jā, arī cukurbietes. Šogad apmēram 30 hektāros iesējis miežus, taču uz ražu un peļņu pat necerot, jo sējis tikai augu sekai. Ja būs ko nokult un būs kas nopērk, – labi. Ja
ne – viņš jau no sākta gala ar peļņu nav rēķinājies. Zemes hektāriem un saimniekošanas apjomiem augot, A.Katkēvičs no darba skolā aizgāja un palika, kā pats saka, tikai «pliks zemnieks»
– Runājot par kredītiem… Tagad ir citi laiki, citi kredīti. Pirmo traktoru pērkot, man aizdevumu piešķīra apdrošināšanas sabiedrība «Latva». Tolaik bija vienkāršāki likumi, vai arī tie bija nepilnīgi, bet visticamāk – tolaik valdīja cilvēcīgākas attiecības, lielāka bija savstarpējā uzticība, – stāsta Arnis.
– Tagad visā sabiedrībā nenozīmīgas kļuvušas ētiskās vērtības, – viņš vēl piebilst.
Parasti Arnis Katkevičs mēdz būt runīgs kā «Radio SWH» dīdžejs, turpretī šoreiz namatēvs bija nopietnāks.
– Laukos valda totāla nabadzība. Cilvēki iegrimuši tādā trūkumā, ka, ieraugot kādam kaut jaunu būdu vai jaunus ratus, ar ļaunu skaudību runā: «O, tas jau budzis, bagātnieks! Kāds tur bagātnieks – parādi vien!» Tas taču ir normāli, ja var reizēm kaut ko atļauties. Piemēram, kā es tagad telpu remontu. Vai tā ir pārākā greznība?! Man pat dzīvojamās mājas joprojām nav, jo visa nauda aiziet tehnikai, banku procentiem. Nabadzība jau nav laukos vien. Visā Latvijā!
– Kur, tavuprāt, izeja no nabadzības? Tu taču, jādomā, neko citu negrasies darīt, kā vien attīstīt savu saimniecību?
– Te nu gan tu maldies! Jau šopavasar ļoti nopietni domāju, vai vispār art, sēt, stādīt. Daudzi mani paziņas tā domāja. Ja citugad pavasaris pienāca ar azartisku vēlēšanos darboties, strādāt zemi, sēt, tad šogad bija pamatīga apātija. Rau, tepat netālu, Penkulē, ir zemnieki, kam liela dārzniecība, milzu siltumnīcas. Arī viņi ilgi domāja, līdz izšķīrās, ka vēl šoreiz, vēl šopavasar, bet, ja neies uz labo pusi, tad gan lauku saimniekošanai metīs mieru… Visu laiku jākombinē, kā dabūt aizdevumu, minerālmēslus, kā un kur izaudzēto realizēt. Tas viss iespaido ne tikai agrotehniskos termiņus, bet arī te (Arnis rāda uz savu galvu) notiekošo.
– Ko tu esi nodomājis darīt?
– Jāmeklē normāls darbs. Skaidrs, ka laukos tāda nav. Būs jādodas uz pilsētu. Kas paliks laukos, ja visi aizskries? Būs kā kādā krievu «ģerevņā», kur viens pats vecītis mūža beigās sev izracis bedri ar domu – gan kādreiz kāds brauks garām, apbedīs… Jā, mūsu valstī stāvoklis smags, katastrofāli trūkst apgrozāmo līdzekļu. Labi zinu un jūtu, kā visapkārt cits citam ir parādā. Murgs! Par to labāk valsts līmenī nedomāt, jau pašam mēslu pietiek, lai pilnmēness naktīs bezmiegā blisinātos griestos! Un man taču tikai trīsdesmit gadu, ar astīti…
– Kam gatavo bērnus?
– Pasarg’, Dievs, nekad neesmu uzskatījis, ka viņiem jāiet vecāku pēdās! Bērniem brīva izvēle. Kundze jau īpaši piestrādā pie viņu izglītības. Pašiem būs savas galvas. Galvenais, lai izaug labi cilvēki. Kā es varu viņus orientēt uz lauksaimniecību, ja nevienam nekas nav skaidrs? Pat ja saskaņā ar Eiropas Savienības direktīvām tie pieci seši procenti zemnieku paliks, kas teicis, ka tieši viņi nebūs tam sietam izbiruši cauri?
– Tomēr – vai tev ir padomā kāds variants gadījumam, ja saimniekošanai laukos būs jāpārvelk svītra?
– Kādi man var būt varianti, ja valstij to nav? Bet to varbūt tev nevajag rakstīt. Es taču esmu «eiroskeptiķu» pesimistiskā spārna piekritējs!
Tostarp kartupeļu krava bija pieveikta, kuldīdznieki ar to jau gabalā. Arnis Katkevičs vēl paguva pavēstīt savu principu – lai cik smagi strādā, bez brīvdienām nedrīkst. Tāpēc viņš reti mājās sastopams – vai nu pie jūras kaut kur Engures apkaimē, vai, kā, piemēram, Jāņos, pusi Latvijas izbraukājis. Arī parīt viņu velti meklēt Tērvetē – saimnieks dosies uz Tallinu baudīt Tīnas Tērneres balsi…
Tad mēs atvadījāmies – Arnim bija jādodas ēst meitas sarūpētās vakariņas, jo sieva vēl darbā Jelgavā.
