1953. gada 1. septembrī Jānis Jeske sāka strādāt par matemātikas skolotāju Jelgavas 2. vidusskolā. Skolotājam bijuši savi pamatprincipi, kuriem viņš, mācot skolēnus, sekojis. Piemēram, lai iemācītu, galvenais nav kabinets ar skapjiem, aizkariem un aparātiem, bet gan pedagogs ar loģisku domāšanu, trāpīgu vārdu, dzīvu un skaistu zīmējumu uz tāfeles. Vai – nekad ar skolēniem nerunāt pamācošā tonī, bet kā cilvēkam ar lielāku pieredzi. Vairāk par talantīgo pedagogu lasāms šajā laikraksta numurā.
Taču interesanti ir tas, ka, pēdējā laikā sarunās viļājot tēzes par Latvijā ieviešamo kompetencēs balstīto izglītības sistēmu, patiesībā izskan faktiski tas pats. Tātad ar lielu pompu mēģinām ieviest attieksmi, kas labiem skolotājiem piemīt tāpat, bet sliktajiem, visticamāk, nebūs nekad. Varbūt pat vairāk nekā padomju laikos esam pieķērušies skolai kā vārda “izglītība” sinonīmam. It kā renovēta klase, atrašanās skolas telpās un atbilstība normām un rezultātiem nodrošinātu izglītības kvalitāti. Ja māja var būt kuģis (kā to pierāda nesenie notikumi Pāvilostā), kāpēc gan skola nevarētu būt zaļa pļava, smilškaste vai jūra.
Turpinot par audzināšanas un ģimenes lomu, noteikti vērtīgi būs izlasīt interviju ar Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centra vadītāju Inesi Kovaļevsku, kura drosmīgi šim amatam pieteicās īpaši saspringtā laikā, kad par bērnunamu runāja visā Latvijā un ne to labāko.
Kompetences
00:00
08.02.2018
57