Pagājušo piektdien kultūras nama Lielajā zāle bija īpašs koncerts.
Pagājušo piektdien kultūras nama Lielajā zāle bija īpašs koncerts. Ar pilsētas Domes laipnu atbalstu Jelgavā koncertu sniegt bija ieradies Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris un līdz šim Latvijā neiepazīts mongoļu virsdiriģents Enhbātars Bātaržavs (Enhē).
Koncertam diriģents bija sagatavojis trīs izcilu krievu klasiķu skaņdarbus: sen koncertzālē nedzirdētā Mihaila Gļinkas simfonisko fantāziju “Kamarinskaja”, Aleksandra Glazunova Koncertu vijolei ar orķestri un Sergeja Rahmaņinova “Simfoniskās dejas”.
Koncertu atklāja Mūzikas akadēmijas rektors Juris Karlsons, uzrunā pateikdamies par iespēju orķestriem un viesiem muzicēt Jelgavā.
Šogad ir M.Gļinkas gads – 200 gadu kopš komponista dzimšanas, tāpēc koncerta sākumā tika atskaņots viens no komponista skaistākajiem darbiem “Kamarinskaja”. Šā skaņdarba vēsturiskā un mākslinieciskā vērtība ir krievu mūzikas valodas patiesumā, spilgtā tautas rakstura tēlojumā, atspoguļojot tautas dzīves emocionālo saturu. Tas ir darbs, kuram cauri strāvo jautrība, joki, humors, brašums, arī pārdomas, acumirklīgas skumjas. “Kā ozola zīle, kurā apslēpts ozola mūžs”, tā Pēteris Čaikovskis raksturojis “Kamarinskaju”.
Jau ar pirmajām taktīm pārliecinājāmies par diriģenta Enhē neparasto temperamentu, ar aizrautību un degsmi rādot krievu dejas vijīgo spēku, kas skaņdarbā raisījās pamazām, gausi ar apdomu, tad pēkšņi atraisījās, aiztraucot visā savā nevaldāmajā brašumā.
Tam kontrastēja A.Glazunova koncerts vijolei. Skaņdarbs sacerēts 1904. gadā, kad A.Glazunovs bija 39 gadus vecs un strādāja par profesoru Pēterburgas konservatorijā. Darbs valdzināja gan ar izteiksmīgu dziļu lirismu, gan dzīvesprieku, gan ar nacionālo deju elementiem. Vijoles partija bija tehniska, pilna spožas virtuozitātes.
Solista Arvīda Zvaguļa (profesora Andra Baumaņa studenta) muzicēšanā saistīja viņa spēles dabiskums – bez ārišķībām un manierīguma, vienkārši iegrimis mūzikā, kur ik frāze, ik nots viņa izpildījumā bija nozīmīga, atsedzot bagāto skaņdarba saturu, radot izjūtu, ka vijole ne tikai dzied, bet arī “runā”.
Diriģents šajā skaņdarbā bija ļoti emocionāli atvērts, “elpojot” līdz ar solistu un orķestri. Koncerta otrajā daļā tika atskaņotas “Simfoniskās dejas” – pēdējais S.Rahmaņinova skaņdarbs orķestrim, komponēts ASV, veltīts Filadelfijas simfoniskajam orķestrim un diriģentam Judžinam Ormandi. Skaņdarbs ir kā komponista autobiogrāfija. Darba tematiskajā plānā autors ierakstīja arī daļu nosaukumus – “Rīts”, “Pusdiena”, “Vakars” –, kas sasauktos ar cilvēka mūžu, taču vēlāk no šīs ieceres atteicās. Skaņdarbam cauri aužas dzimtenes dabas tēlojums, sapņi, atmiņas, sastingušas skumjas… Atklājas arī dziļas pārdomas par dzīvības un nāves tēmu ar “Dies Irae” (“Dieva dusmas”) motīva izmantošanu pēdējā daļā. Rakstot “Simfoniskās dejas”, 67 gadus vecais komponists strādāja ar azartu un aizrautību, pat 13 stundu dienā. To pašu var teikt arī par diriģentu Enhē, par viņa prasmi tik īsā laikā iestudēt šos trīs izcili skaistos skaņdarbus tā, lai klausītājiem patiesi atklātu komponistu ieceri.
Arī orķestra atsaucīgā muzicēšana bija apliecinājums, ka diriģents šīs īsās radošās tikšanās reizē radis ļoti labu kontaktu ar LMA simfonisko orķestri. Domāju, ka koncerts klausītājiem vēl ilgi paliks atmiņā, arī atceroties diriģenta skatuvisko atraktivitāti.
