Tas pats Sprīdītis, tikai – Paļčiks. «Češsky Rai» (čehu paradīze) ir plaša pirmsleduslaikmeta okeāna klinšains dibens, kas vieš filosofiskas apceres par dzīvi kā mirkli un cilvēka niecību dabas un laika varenības priekšā.
Tas pats Sprīdītis, tikai – Paļčiks
«Češsky Rai» (čehu paradīze) ir plaša pirmsleduslaikmeta okeāna klinšains dibens, kas vieš filosofiskas apceres par dzīvi kā mirkli un cilvēka niecību dabas un laika varenības priekšā. Tur ierīkots dabas parks. Atšķirībā no Tērvetes Češskij Rajā mazāk jaušama cilvēka ietekme uz vidi. Vai tas labi vai slikti? No vienas puses, it kā gribētos vairāk sakoptības, līdzīgi kā ir Tērvetē. No otras puses, varbūt vērtīgi tieši tas, ka daba ir mazāk skarta: tikai klinšu bluķi, kurus pašos ekstremālākajos gadījumos papildina betonēti pakāpieni. Un priedes. Toties pēc tam, kad maršruts izstaigāts, atšķirībā no Tērvetes tūristus sagaida vesels atpūtas komplekss – suvenīru tirgotavas, civilizētas tualetes, kafejnīca, alus bārs un maza viesnīciņa. Tērvetē tas viss pagaidām tikai paredzēts.
Češskij Rajā kādu milzīgu klints bluķi stutē vairāki klēpji sīku žagariņu. Šajā vietā uzņemti daudzi filmas «Sprīdītis» skati. Žagariņus pa vienam sanesuši bērni no Latvijas, kas šajā vietā viesojušies: tā viņi palīdz Sprīdītim, lai klintsbluķis nenoveltos, lai uzturētu piemiņu par mazo pasaku tēlu.
Par tradīcijām runājot, rodas iespaids, ka čehi ļoti ievēro senās un nav arī pret jaunu iedibināšanu. Piemēram, ar atpūtas kompleksa īpašnieku runājam par ciešāku draudzības saikņu izveidošanu starp Češskij Raj un Tērveti. Taču drīzāk jaušama diplomātiska pieklājība, nevis aizrautīga interese par kaut kādu miglā tītu slapju valstiņu pie sāļas, vējainas jūras, kuras iedzīvotājus viņi joprojām identificē ar nīsto komunistisko režīmu. Lai gan ikvienā krodziņā pie alus kausa var sirsnīgi izrunāties ar katru čehu, prātīgāk sarunu sākt angliski vai vāciski, nekādā gadījumā – krieviski, jo citādi saruna vienkārši var nesākties. Taču, ja valoda atraisīta, čehi, padzirdējuši, ka esam no Latvijas, stāsta: o, jā, Češskij Raj klintīs tiešām daudz filmēts (arī pseidovesterni ar neīsto indiāni Gojko Mitiču galvenajās lomās), taču vārds Sprīdītis nav aizķēries viņu atmiņas kambaros. Tikai, kad pastāstām, kas tas Sprīdītis tāds bijis, visi piekrītoši māj ar galvu: jā, jā, zinām, jo arī mums ir Sprīdītis, tas ir, Paļčiks. Turklāt čehos jaušams tāds kā lepnums, ka atšķirībā no krievu folklorā populārā ansīša (Maļčik-s-paļčik), viņu pasaku varonis bijis, re, šis pirksts – Īkšķis!
Češskij Rajā apmaināmies ar vizītkartēm, taču paliek iespaids, ka jau no tā paša brīža zaudējam vietējo interesi par mums: esam tikai kārtējais delverīgu bērnu pulks, kādu tur apgrozās tūkstošiem. Stefānijas kundze gan ir pārliecināta, ka «lielo klinti var iekustināt», tas ir, izveidot labus kontaktus (piemēram, Tērvetes attīstības fondam, «Sprīdīšu» muzejam un čehu pārstāvjiem izstrādājot vērienīgu kopīgu projektu), lai Sprīdītis Čehijā kļūtu vēl populārāks, savukārt Tērvetē ieplūstu tūristi no Prāgas un citām Čehijas pilsētām. Redzēsim: nākamotrdien Stefānijas kundze būs Tērvetes pagasta Padomē, tad spriedīs.
Melnika. Dejas uz bruģa un skatuves
Nakšņojam Prāgā. Par šo lielpilsētu atmiņas ir slapjas, jo visu laiku līst. Tomēr atcerēsimies muzikālās strūklakas, hokeja halli, kur trenējas pasaules čempioni, Lunaparku ar karuseli, šausmu istabu, amerikāņu kalniņiem un citām atrakcijām. Hiltona viesnīcu Prāgas centrā. Radio «Brīvā Eiropa» ēku, ko pēc pērnajiem 11. septembra notikumiem apsargā bruņumašīnas. Pašnāvnieku iemīļoto metro tiltu. Krietnā Šveika krodziņu. Un, protams, viesnīcu ar peldbaseinu (viesnīcā vēl reizi nakšņosim).
Nākamajā rītā pa seno tirdzniecības ceļu no Prāgas virzienā uz Pilzeni braucam uz Melniku – tipisku čehu pilsētiņu, kas atrodas divu upju – Vltavas un Labes (Elba) – satekā. Melnika bijusi turīga pilsēta: jo bagātāks bijis mājas īpašnieks, jo vairāk logu nama fasādē.
Melnikā notiek starptautisks bērnu folkloras ansambļu festivāls, kas ir viens no mūsu ceļojuma mērķiem. Ogresgala rezgaļi un meitenes, pārģērbušies Vidzemes tautastērpos, tālajā, svešādajā vidē šķiet pārvērtušies līdz nepazīšanai: tērpi disciplinē, puiši kļuvuši staltāki, meitenes – spriganākas. Tikko bērni pārģērbušies, arī lietus pārstāj, uz brīdi pat atspīd saule.
Mūsējie dejo vienā no pilsētas laukumiem – šauru vecpilsētas ieliņu sateklē. Priekšnesumi sākas tieši uz bruģa. Garāmgājēji apstājas, vēro. Bērni viņus aicina lokā, čehi mācās «Tūdaliņ, tagadiņ» soļus. Kāda maza meitenīte grib iesaistīt dejā apaļīgu čehu onkuli, bet garāmgājējs nesaprot: rāda tukšu maku, sak, nav ko samaksāt. Bērns apmulsis, pieaugušie arī. Tas gan ilgst tikai brīdi. Starp citu, līdz tam nemanāmi klusā audzinātāja un deju skolotāja Egita Tontegode pārvērtusies, ka ne pazīt: viņa saplūdusi ar bērniem, ir viņiem vienlaikus gan kā magnētisks enkurs, kas satur un organizē visu dejotāju pulku, gan burvju feja, pēc kuras nemanāma mājiena mijas deja pēc dejas. Senais pilsētas bruģis piedzīvo nebijušus soļus un ritmus.
Sāk no jauna baidīt lietavas, tādēļ festivāla galā koncerts notiek pilsētas kultūras namā. Vācu, poļu, ungāru un čehu bērni dejo, dzied un rāda teatralizētus uzvedumus. Čehu dejas un dziesmas ir ļoti melodiskas, ungāriem – ugunīgas un trokšņainas. Zālē dimd aplausi.
Ogresgala bērni skatās saspringtā vērībā. Viņi hipnotiski vēro skatuvi, akumulējot netveramās strāvas un noskaņas, kas valda rampas priekšā un publikā, iekšēji koncentrēdamies savam pirmajam uznācienam uz Eiropas skatuves.
To apdraudēja tehniska ķibele: neparedzēta misēkļa dēļ mūsu dejotāji varēja palikt bez mūzikas pavadījuma. Katastrofa. Un tai klāt – bums! – vēl cita: izrādās, vairākas līdzīgas dejas savā repertuārā atveduši «konkurenti» – vēl viena Latvijas ansambļa dejotāji no Ulbrokas. Dievs vien zina, kā tas audzinātājai Egitai izdevies, bet viņa dažās minūtēs jau sastādījusi citu programmu. Kad bērniem jādodas uz skatuves, no pieminētajām ķibelēm nav ne vēsts.
Sākoties dejai, zāle jau no pirmajām taktīm it kā pārlūst: iepriekšējo priekšnesumu ritmu un noskaņas čaula pārplīst, atklājot kalnu zemē Čehijā nepazīstamas latviešu mūzikas ritmus, bērnu dejas soļu spriganumu un filigrāno precizitāti. Tas viss savaldzina uzreiz. Aplausi sākas jau pēc dažām taktīm, ritmiski pavada visu pirmo deju, tad uzbrāzmo skaļāk, taču programma turpinās, aplausi nerimst otrajā, ceturtajā, piektajā, beidzamajā dejā… Ogresgaliešu programma ilgst pusstundu. Dievs vien zina, ko ansambļa vadītāja Egita Tontegode bija solījusi upurēt deju dievībām, bet priekšnesums izdevies nevainojams, perfekts. Publikas sajūsmai nav robežu. Tā apliecina mūsu dejotāju triumfu. Arī paši mazie ir sajūsmā, viņi jūt, ka uzstāšanās izdevusies. Pēc koncerta man pienāk klāt maza meitenīte – viena no Elīnām – un saka: «Zini, kāpēc mums tik labi veicās? Mēs gribējām būt labākie. Tāpēc, ka gribam peldēties baseinā. Egita mums apsolīja.»
Deju dievības mēdz būt tikpat pieticīgas, cik pedagogi – atjautīgi…
Pasaku meža pasaciņas
Uzstāšanās un mājupceļš uz viesnīcu ieilgst līdz pusnaktij, tāpēc bērniem no solītā baseina tomēr jāatsakās: ir vēls. Tas viņiem tiek nākamrīt «brokastīs». «Pusdienās» ir kāpiens 70 metru dziļā pazemē, klinšu alās. «Vakariņās» – reibinošs brauciens pa kalnu serpentīnu uz Šumperku: tur aiz padebešos tītiem kalniem un lietus pelerīnēm esot noslēpumainais Pasaku mežs. Tajā mītot velni un karaļi, un prinči, un princeses. Un velni. Un karaļi…
Esam mazliet nomaldījušies naktī un kalnos, bērni aizmiguši un sapņo par princesēm, klinšu alām un tik kāroto un īstenoto plunčāšanos baseinā. Tomēr Šumperkas pilsētiņu un rezervēto viesnīcu beidzot atrodam, krītam gultās un, šķiet, vēl lāgā neaizmiguši, sagaidām rītu, kad jāmostas. Priekšā – Pasaku mežs.
Bērniem tas, protams, ir piedzīvojums, bet pieaugušajiem – skola. Mācība par to, kā radīt vienkāršas, taču ienesīgas idejas. Un – kā tās sabojāt.
Pasaku mežs patiesībā nav nekas cits kā parasta taka parastā mežā visparastākā kalna nogāzē. Takas lejasgalā jānopērk biļete, lai varētu doties tālāk. Vispirms jāiziet cauri tunelim, kas izveidots no melna polietilēna plēvju skrandām. Tumšajā midzenī ienākušos gaida trieka un sodrēji: par velniem pārģērbtas būtnes rēc, auro un biedē tā, ka sirds kāpj pa muti laukā. Kad laimīgi tiekam ārā, mūsu sejas izrādās apzīmogotas ar elles sodrējiem. Skatāmies viens uz otru un nesaprotam, smieties vai raudāt. Pagaidām izšķiramies par smiekliem.
Tālāk taciņa līkumo starp pauguriem un kokiem. Aiz katra līkuma gaida (kā tas būtu jāsaprot) dažādu pasaku varoņi: princese Zeltmatīte un bruņinieki, laipni un nelaipni karaļi, citi pasaku tēli. Tiesa, viņu tērpi ir džinsu, pliku vēderu un marles murskulis, bet dekorācijām izmantots no miskastes izmucis kartona iesaiņojums un līdzīga draza. Pusplikie varoņi mēģina mūsu pulciņu uzjautrināt, demonstrējot pasaku fragmentus – tas gan lāgā nevedas. Pieaugušie nervozi taustās pēc nervu drapēm, bet bērni… Jā, bērni ir sajūsmā. Viņiem notiekošais nešķiet vis balagāns, bet nosacīto tēlu reālā pasaule, kurā viss saprotams arī tad, ja tiek runāts čehiski.
Un atceros sesavietes Jolantas Knopes pērnvasar teikto: cik ļoti Tērvetē pietrūkst teatralizētu uzvedumu! Viņa bija ieģērbusi tautastērpos savus bērnus, un, pēkšņi meža vidū tādu būtni ieraugot, tūristi aplaudējuši kā apmāti. Tas laikam ir tas pietrūkstošais šova elements, kas ne jau velti visā pasaulē tik ļoti tiek pieprasīts un piedāvāts. Bet pie mums? Pieprasījums ir noteikti, taču piedāvājuma – nav.
Tāpēc arī bijām devušies uz Čehiju – veidot kontaktus un mācīties. Arī no neveiksmēm. Jo, salīdzinot Pasaku mežu Šumperkā kaut ar Tērveti (un daudzām citām vietām Latvijā), pie mums varētu radīt nevis paviršu balagānu, bet tiešām pasakainu vidi, liekot atdzīvoties Rūķu meža iemītniekiem, Sprīdītim, Lutausim, Vēja Mātei un citiem tēliem.
Pasakas vajadzīgas ne tikai bērniem, bet arī mums, pieaugušajiem. Kaut vai kā kompensācija par aizgājušo bērnību. Šī ir būtiskākā atziņa, ko esam pārveduši no Čehijas.
