Tagad, kad Latvijā tiek vākti ziedojumi Konstantīna Čakstes piemineklim Rīgā, būtu svarīgi apzināties, ka šis izcilais vīrs bija mūsu novadnieks.
Tagad, kad Latvijā tiek vākti ziedojumi Konstantīna Čakstes piemineklim Rīgā, būtu svarīgi apzināties, ka šis izcilais vīrs bija mūsu novadnieks.
Profesors K.Čakste dzimis 1901. gada 26. jūlijā Aučos, kas tagad atrodas Sidrabenes pagastā, pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes ģimenē kā sestais bērns (pavisam ģimenē bija deviņi bērni). Vidējo izglītību viņš ieguva Jelgavā, bet vēlāk bēgļu gaitās arī Tērbatā, Kazaņā un visbeidzot Rīgā.
No 1920. līdz 1925. gadam K.Čakste studēja Latvijas Universitātes tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Te viņš arī iesaistījās Čakstes ģimenei tradicionālajā studentu korporācijā «Austrums».
Viens no bezbailīgajiem inteliģentiem
Pēc studijām K.Čakste palika strādāt universitātē kā jaunākais asistents, lasīja lekcijas civiltiesībās un tirdzniecības tiesībās. Drīz viņš tika ievēlēts par privātdocentu, tad docentu, vecāko docentu, ko 1939. gadā pārdēvēja par ārkārtējo profesoru. Piecpadsmit darba gados līdzās pedagoģiskajam darbam, K.Čakste ir publicējis daudz zinātnisku pētījumu paša rediģētajā žurnālā «Jurists». 1932. gadā viņš papildināja zināšanas Parīzes Universitātes Juridiskajā fakultātē, bet 1938. gadā piedalījās tolaik jaunā Civillikuma izstrādāšanā.
Visievērojamākie nopelni mūsu valsts labā ir vācu okupācijas laikā, kad K.Čakste bezbailīgi iesaistījās Latvijas Centrālās padomes (LCP) izveidošanā un kļuva par tās vadītāju. LCP bija ļoti nozīmīga demokrātiskā nacionālā pretestības kustība valsts okupācijas apstākļos, kurā apvienojās ap trīssimt patriotu, pārsvarā inteliģences pārstāvji: politiķi, virsnieki, ģenerāļi, augstskolu pasniedzēji. Pretestības organizācija centās uzrunāt brīvās pasaules sabiedrību, atsaucoties uz neatkarīgās Latvijas Satversmi. LCP ietvaros atjaunojās Demokrātiskā centra, Zemnieku savienības, sociāldemokrātu, Latgales Kristīgo zemnieku un katoļu partijas sadarbība. LCP izstrādāja memorandus, deklarācijas, protestus un citus dokumentus, kurus izsūtīja Latvijas sūtņiem ārzemēs iesniegšanai Rietumu valstu valdībām un starptautiskajām organizācijām. Tādējādi tika izteikts nosodījums gan padomju, gan vācu okupācijai, kā arī pieprasīta Baltijas valstu neatkarības atjaunošana. Viens no pazīstamākajiem LCP dokumentiem šajā klāstā ir protesta manifests, ko 1944. gadā parakstīja 190 Latvijā un pasaulē pazīstamas personas.
LCP – arī Jelgavā
Šīs pretestības kustības nodaļas darbojās arī perifērijā, tostarp arī Jelgavā. 1944. gada janvārī mūsu pilsētā sāka iznākt LCP žurnāls «Jaunā Latvija». Redakcijas darbu organizēja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes docents Vilis Eihe un laikraksta «Zemgale» sekretārs Leonīds Siliņš.
Leonīds Siliņš bija pirmais, kurš 1943. gada 22. jūlijā bezbailīgi ar zvejnieku laivu «Kaija» sasniedza Gotlandes krastus un nogādāja tur saiņus ar nozīmīgiem LCP dokumentiem, kā arī citus materiālus, kas informēja par dzīvi Latvijā zem abu okupāciju varām. Ar LCP palīdzību Zviedrijā nokļuva 4559 bēgļi. Otrā pasaules kara beigās organizācija panāca latviešu leģionāru atbrīvošanu no gūsta Rietumos un reabilitāciju, rūpējās par bēgļiem.
Vācu SD darīja visu iespējamo, lai iznīcinātu LCP un reizē ar to demokrātiskās idejas par Latvijas neatkarību. 1944. gada 29. aprīlī Rīgā vācieši apcietināja brāļus Konstantīnu un Miervaldi Čakstes. Viņi nokļuva Salaspils nāves nometnē. Tajā laikā notika plaši pretestības kustības dalībnieku aresti un kratīšanas ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā. Par LCP vadītāju tagad kļuva Bruno Kalniņš, bet vēlāk ģenerālis Tepfers. 1944. gada 8. septembrī bīskapa Jāzepa Rancāna dzīvoklī notika pēdējā LCP sēde Rīgā.
Pēc dažām dienām Konstantīns Čakste tika pārvests no Salaspils uz Štuthofas nometni Austrumprūsijā (tagadējā Polijas teritorijā). Frontei turpinot virzīties uz rietumiem, bada, slimību un netīrības nomocītie ieslodzītie kājām tika dzīti vēl tālāk. Daudzi palika ceļmalās. Tādā «nāves maršā» 1945. gada 21. februārī Lauenburgas apriņķī pie Gansas ciema pārstāja pukstēt K.Čakstes sirds.
LCP vēl kādu laiku turpināja darboties Kurzemē un ārzemēs, taču drīz tās uzdevumus pārņēma trimdas latviešu organizācijas.
Šodien ir piepildījušies K.Čakstes 1944. gadā teiktie vārdi: «Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvija atkal būs, bet nezinu, vai mēs to redzēsim.»
