Anglijas pilsētiņā Stounlejparkā no 5. līdz 8. jūlijam 150. reizi notika Karaliskā lauksaimniecības izstāde.
Anglijas pilsētiņā Stounlejparkā no 5. līdz 8. jūlijam 150. reizi notika Karaliskā lauksaimniecības izstāde. Pirmajā izstādes apmeklējumā, ko rīkoja Jelgavas konsultāciju centrs, piedalījās Lauksaimniecības konsultāciju centra speciālisti, zemnieki, skolotāji un vietējo avīžu reportieri.
Izstādi sauc par karalisko, jo jau kopš pirmās reizes tā tikusi organizēta ar Anglijas karaļnama labvēlību un katru gadu to apmeklē kāds karaliskās ģimenes pārstāvis.
Tā pārsteidz ar 110 hektāru lielo platību un vērienīgo iekārtojumu. Lopkopības sektorā ir sacelti milzīgi angāri un iekārtoti grandiozi kompleksi. Katrai lopu sugai atvēlēts savs paviljons un izveidoti aploki, kur tiek novērtētas katra dzīvnieka labākās īpašības. Arī lopu saimnieki atradās turpat, un varēja just, ka viņi lepojas ar saviem lopiņiem. Ievērības cienīga bija dzīvnieku gatavošana skatei. Tie tika neatlaidīgi mazgāti, apcirpti, skūti ar īpašiem skuvekļiem un pat ieveidoti. Visus darbus veica vīrieši kaklasaitēs.
Sākumā likās, ka angļiem galvenais ir govis un zirgi. Zirgiem bija tik liela piekrišana, ka grūti bija tikt arēnā, kas ne mirkli nepalika tukša. Paraugdemonstrējumus nomainīja izjādes. Notika arī zirgu ekipāžu sacensības: senlaicīgās karietēs četrjūgi traucās pa speciālu trasi, un uzvarētāju apsveica princese Anna.
Runājot ar vienu no pamatīgākajiem Zemgales zemniekiem Vladislavu Burmistru par lauksaimniecības tehniku, saņēmu atbildi, ka mūsu zemniekus vairs ne ar ko nevar pārsteigt, jo tik daudz tehnikas redzēts katru pavasari un rudeni gan Rāmavā, gan Ulbrokā. Taču angļi piedāvā arī ko vēl pie mums neredzētu – milzīgus pašgājējus smidzinātājus. Tāpēc daudziem zemniekiem gribējās ieraudzīt arī kaut ko mazāku – nelielus traktorus un pļāvējus –, ko arī atradām.
Interesi izraisīja bioloģiskās lauksaimniecības piemērs – īpatnējs slieku audzēšanas inkubators. To apskatīja ne mazums interesentu. Secinājām, ka Anglijā tiek daudz domāts par augsnes auglības celšanu.
Pati interesantākā likās ziedu skate – ne vārdos izsakāma, ne aprakstāma. Vienā hallē bija aplūkojamas dažādas tematiskas ziedu kompozīcijas, kas izgatavotas, lietojot daudzveidīgus materiālus ļoti dažādās tonalitātēs. Likās, ka vienkopus savākts viss Anglijas skaistums. Bija arī konkurss, un tā dalībnieki par veidotajām kompozīcijām, dažām pat cilvēka augumā, tika apbalvoti ar medaļām.
Izbaudot visu skaisto, ieraudzījām arī Latvijas vārdu, bet, ieejot paviljonā, viss prieks un gandarījums pazuda. Stenda sienu rotāja baranku virtenes, bet uz galda atradās «Laimas» konfektes ar uzrakstiem krievu valodā «Krasnij mak». Iedomājoties vien, cik cilvēku iet garām mūsu paviljonam un kāds priekšstats rodas par mums, latviešiem, bija jājautā, vai tiešām nebija iespējams Latvijas tēlu nest pasaulē citādi, nevis ar baranku virtenēm? Vai mēs neapsmejam savas nacionālās jūtas? Paviljonā apmeklētājus neviens nesagaidīja un ar ekspozīciju neiepazīstināja. Ukraiņu meitene, kura bija pie savas valsts stenda turpat blakus, teica, ka latvieši atstājuši savu preci un aizbraukuši. Mūsu nelielā grupa palika samulsusi – mazs darvas pilieniņš sirdī ielija visiem. Labi, ka tā bija pēdējā izstādes apmeklējuma diena. Atbraucot mājās, mēģināju sameklēt stenda iekārtotājus, bet vēl līdz šim nav laimējies.
Domāju, ka kopumā mūsu zemniekiem izstāde patika. Angļi paši šo pasākumu uzskata par ģimenes svētkiem. Viņi brauc uz izstādi un dzīvo kempingos. Kopā ar vecākiem redzējām daudz bērnu, un domāts tika arī par invalīdiem. Kā jau Anglijā ierasts, zālājs visur bija gan atpūtai, gan pastaigai.
