Skaistas kalnu ainavas, senās arhitektūras šarms, pilnas ielas tūristu un tirgotāju, gardā gulašzupa – ar to visu tagad asociējas Ungārija. Taču reizē jāatzīst, šī valsts uz mani neatstāja tik pozitīvu iespaidu kā uz citiem ceļotājiem, kuri tur viesojušies iepriekš un par Ungāriju stāsta vien to labāko. Manuprāt, Ungārijai ļoti piemērots ir apzīmējums “kontrastu zeme”, jo to tur netrūka.
Ceļā ar autobusu
Tālākā vieta, kur man līdz šim nācies būt, bija Zviedrija. Mans draugs Gints ceļošanā ir ar lielāku pieredzi, bet tik tālu ar autobusu abi devāmies pirmoreiz. Jau kādu laiku domājām, ka vasarā vēlētos izbraukt tālākā ceļojumā. Sākām pētīt tūroperatoru piedāvājumus, jo doties ceļā uz savu galvu vēl nebija nepieciešamās apņemšanās. Un izvēlējāmies Ungāriju. Ekskursijas paketē jau bija iekļautas dažādas apskates vietas, gida pakalpojumi un naktsmītņu rezervācija, kas mums šķita ļoti svarīgi.
Jāatzīst, pirmā ekskursijas diena bija gana vienmuļa, jo ceļš veda caur Lietuvu un Poliju, kur pa logu nepavērās interesi raisoši skati, taču viss mainījās otrajā dienā, kad brauciens veda caur Čehiju un Slovākiju. Augsti kalni, kalnu galos senas pilis, dažādi pieminekļi… Tajā brīdī sapratām, ka šīs divas valstis tuvākajā nākotnē kļūs par mūsu nākamo galamērķi. Braucienā mūsu zināšanas papildināja gide Marta, ik pa laikam iepazīstinot par redzamo, stāstot interesantus faktus par konkrēto valsti un tās iedzīvotāju tradīcijām. Otrās dienas pēcpusdienā nonācām galamērķī – Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā, kas mūs sagaidīja ar milzu karstumu.
Pilsēta – tūristu magnēts
Pirmā apskates vieta Budapeštā, kā jau tas pieklājas kārtīgiem tūristiem, – Varoņu laukums pašā pilsētas sirdī. Varoņu laukuma vidū slejas grandiozs Ungārijas tūkstošgadei veltīts monuments. Laukuma centrā ir septiņi ungāru karavadoņi, kurus puslokā ieskauj citas ievērojamu personu skulptūras, vietējā gide Aija, kura Ungārijā ieprecējusies, pastāstīja par laukumā redzamajām skulptūrām, to nozīmi Ungārijas vēsturē un teikām, kas ar šīm personībām saistītas.
Tālāk mūsu ceļš raitā solī, kas gan lielajā karstumā bija grūti izdarāms, veda uz Vaidahunjadas pili, kur varējām pārliecināties par arhitektūras pērlēm, ko iespējams aplūkot Budapeštā un visā Ungārijā. Pēcāk mūsu autobuss šķita kā dāvana, jo tur, salīdzinot ar lielo karstumu ārā, likās patīkami vēss.
Braucām kalnup, lai aplūkotu grezno Māķāša katedrāli, kas nosaukta par godu karalim Māķāšam un sākotnēji romānikas stilā celta 11. gadsimtā. Vēlāk gan pārbūvēta un savu tagadējo izskatu ieguvusi 19. gadsimtā. Katedrālē 1867. gadā kronēts Austrijas karalis Francis Jozefs I un viņa sieva Elizabete, kas iezīmēja Austroungārijas impērijas dibināšanu. Katedrāle bija viena no vietām, ko mūsu paziņas, kas jau iepriekš viesojušies Ungārijā, ieteica apskatīt. Šī celtne tiešām pārsteidza ar savu varenumu un pārdomātajām detaļām. Tā ir ne tikai vēsturiski nozīmīga, bet arī ārkārtīgi skaista – tās jumts flīzēts ar krāsainām keramikas “šūniņām, radot iespaidīgu un greznu skatu.
Pēc Budapeštas iecienītākajām apskates vietām dots brīvais laiks, lai aplūkotu pilsētas tirdzniecības ielu un tuvējo apkārtni. Tā kā visas dienas garumā nav ēsts, nolēmām kādā no nelielajām kafejnīciņām ieturēt maltīti. Pie katras kafejnīcas uz statīva izliktās ēdienkartes ļāva jau laikus saprast, vai šī vieta būs īstā, kur vēlēsimies pusdienot. Jāsaka godīgi, atrast, kur būtu iespēja nobaudīt ko jaunu un ungāriem raksturīgu, bija grūti. Bija redzams, ka šī iela domāta tūristiem un piedāvā vidējam eiropietim pieņemamus ēdienus – dažāda veida salātus, pastas un uzkodas. Arī cenas par maltītēm nesamērīgi augstas, bet, tā kā izsalkums bija gana liels, nolēmām apmesties vietā, kuru jau izvēlējušies mūsu grupas biedri. Kad pagaršojām piedāvāto, sapratām, ka Latvijā prasības pret ēdiena kvalitāti acīmredzot ir augstākas, jo pie mums tas nudien ir krietni garšīgāks un kvalitatīvāks.
Vienpadsmitos vakarā, kad visa Budapešta izgaismota, lai sagaidītu nakts dzīves baudītājus, devāmies solītajā braucienā ar kuģīti pa Donavu. Uz klāja mums pasniedza šampanieti un ļāva ieņemt sev tīkamākās vietas. Izvēlējāmies kuģa otro stāvu, kur iespējams sajust matos vēju un, atrodoties kuģa priekšgalā, baudīt greznos skatus. Un to tumsas laikā bija patiesi daudz. Izgaismoti visi tilti, cēlā parlamenta ēka, kalnu galos izvietotās skulptūras. Viss spīd un laistās – pasakaini! Šis brauciens, kā izrādīsies vēlāk, būs viens no atmiņā paliekošākajiem ekskursijas brīžiem.
Ungāru jūra – Balatons
Otrā diena Ungārijā veltīta Tihaņas pussalas apskatei un atpūtai pie viena no lielākajiem Eiropas ezeriem – Balatona. Lai nokļūtu uz pussalu, ar prāmi jāpārceļas pāri Balatonam. Dzidri zils ūdens, ezera plašumi un tālumā esošās jahtas, kuru ezerā ne mazums…. Tihaņas pussalā tūristu mierā lēni baudījām apkārtni un skaistās ainavas. Pussalas pašā virsotnē aina patiesi gleznaina – viss plašais Balatons un tā tuvumā esošās sauszemes daļas kā uz delnas. Ja nebūtu lielā karstuma, par šo skatu varētu jūsmot stundām ilgi. No karstuma uz īsu brīdi mūs glāba iegādātais kārums – lavandas saldējums. To nogaršojām pirmoreiz – patiesi gards. Tihaņas pussala, pateicoties savam klimatam un atrašanās vietai, ir ideāla vieta lavandas audzēšanai. Vietējā veikaliņā iegādājāmies arī lavandas alu, kas kalpos kā dāvana radiem. Kā tas garšo, vēl gan nezinām.
Pēc pastaigas pa Tihaņas pussalu prāmis nogādāja otrā ezera krastā, lai tur tveices nomocītie nodotos solītajai peldei. Balatonu kā lielisku peldvietu iecienījuši daudzi, ūdens dzidrs, tīrs un vietām pat ļoti dziļš. Pēc veldzes stundas garumā jutāmies patiesi atpūtušies un atvēsinājušies. Dienas noslēgumā pelde izrādījās tieši tas, kas vajadzīgs.
Diena pilna piedzīvojumiem
Piektdienas agrā rītā plānota Višegradas pils apskate. Pils atrodas pilsētas augstākajā punktā, un, lai tur nokļūtu, ar autobusu mērojām stāvo ceļu augšā kalnā. Jau nonākot pie pils, skaidrs, ka bija vērts karstajā laikā kāpt pa stāvajām kāpnēm – lejā redzami Donavas loki un mazas mājiņas, rotātas ar sarkanu dakstiņu jumtiem. Apstaigājot pils apkārtni un tajā izvietotās ekspozīcijas, pie skaistā skata atgriezāmies vairākkārt, jo tas atstāja patiesi neaizmirstamu iespaidu.
Vēlāk mūsu ceļš veda uz Sentendri, kas zināma kā mākslinieku pilsēta. Tur lielā cieņā radošums un sava amata meistarības atrādīšana, taču mūsu mērķis nebija vis amatnieku darbu apskate, bet gan marcipāna muzejs. Sentendrē sapratām, ka šī diena ir karstākā, ko līdz šim Ungārijā bijām piedzīvojuši. Mazajā pilsētiņā, kur māja slejas pie mājas, laiks šķita īpaši spiedīgs, tāpēc izmantojām katru izdevību ceļā līdz muzejam ievilkt elpu koku ēnā.
Gide Marta mums atklāja, ka pilnīgi viss, ko redzēsim muzejā, gatavots no marcipāna un ir cilvēku roku darbs. Un patiesi visi izstādē redzamie tēli veidoti no marcipāna, pie katra eksponāta atspoguļots tā svars un tapšanas ilgums. Visilgāko darbu prasījusi lielāko skulptūru – princeses Diānas un par popkarali dēvētā Maikla Džeksona – atveide. Abi tēli līdzinājās vaska figūru muzejos redzamajām vaska figūrām – katra detaļa nostrādāta līdz pilnībai. Arī citi tēli un ikdienas ainiņas raisīja smaidu un sajūsmu, ka ko tādu iespējams pagatavot no saldā našķa – marcipāna.
Piektdienas noslēgumā paredzēts atpūtas vakars ungāru puštā. Par puštu Ungārijā dēvē plašus klajumus ar retām mājām. Ceļu uz puštu mērojām caur stepi, un pa logu uz mūsu galamērķi bija skatāmas meža ainas vien. Ne māju, ne veikalu, ne lielas satiksmes, kā tas bija vietās, kur viesojāmies iepriekš. Puštā apstājāmies pie kādas viesu mājas, kurā mums tiks pasniegtas vakariņas ungāru gaumē, kā arī spēlēta tradicionālā ungāru mūzika un dejotas ungāru dejas – čardaši. Taču sākumā zirgu pajūgā jādodas aplūkot kādas vietējās kundzes bioloģiskā saimniecība. Čikošs jeb zirgu puisis mūs zirga vadītos ratos aizgādā līdz saimniecībai, kur jau gaida smaidīga neliela auguma kundze. Saimniece izstāstīja, ko audzē savā saimniecībā un ko piedāvā iegādāties. Plašā laukā sārtojās paprika – no tās kundze veido ko līdzīgu mums tik zināmajai adžikai. Lielā skaitā tiek audzētas arī cūkas, bet tās atšķiras no Latvijas sivēniem – tur tās dēvē par skruļļainajām cūkām to cirtainā apmatojuma dēļ. Saimniece apgalvoja, ka gaļas audzēšanai šīs cūkas ir vispiemērotākās, jo dod treknu, labu gaļu.
Kad pabaudīta ungāru lauku vide, zirgu pajūgos tiekam aizvizināti atpakaļ uz viesu māju. Pirms sēšanās pie vakariņu galda mūs gaidīja kas īpašs – čikošu vadīts zirgu šovs. Tā laikā ungāru zirgu puiši rādīja, cik paklausīgi viņu pavēlēm ir varenie zirgi. Savas prasmes demonstrēja gan pieredzes bagātie, gan gados jaunie čikoši, kuri nupat sākuši apgūt šo tradicionālo amatu. Šovu noslēdza priekšnesums, kurā čikošs, stāvot uz divu zirgu mugurām, vadīja desmit zirgu lielu skrējienu. Tas nudien bija vareni!
Viesu mājā mūs jau gaidīja klāti galdi un muzikanti, kas spēlēja nacionālo mūziku. Uz galda tika likta tradicionālā gulašzupa, otrajā ēdienā piedāvāta dažādos veidos pagatavota gan vistas, gan cūkas gaļa, pasniegta gan ar rīsiem, gan kartupeļiem – pēc katra paša izvēles. Un saldajā pie spēcīgas kafijas saņēmām gardu pīrāgu, pārlietu ar aprikožu mērci. Un, protams, kur nu bez ungāru vīna! Tas uz galda biju visu laiku, un to varēja baudīt gan pie zupas, gan otrā, gan saldā un arī vēl pēc tam. Vakariņu laikā vietējie demonstrēja tradicionālās ungāru dejas, un, tā kā sēdēts bija ilgi, viņi vēlējās dejā iesaistīt arī mūs un apmācīt čardaša mākā. Tā izkustējušies un smējušies nebijām visas nedēļas garumā! Šis vakars patiesi parādīja ungāru īsto dabu un nesa ļoti daudz prieka un smieklu.
Ūdens peldes un rāmais mājupceļš
Sestdiena – mūsu pēdējā diena jeb, pareizāk sakot, rīts Ungārijā. Mums dotas divas izvēles iespējas – doties ekskursijā uz vietējo tirgu vai uz Šečeņi termālajiem baseiniem. Ar draugu jau iepriekš bijām nolēmuši, ka labāk vēlamies nodoties peldēm siltajos ūdeņos, nevis atkal pārliecināties par vietējo tirgotāju vēlmi “uzvārīties”.
Nonākot Šečeņu kompleksā, sajutām tā varenību – komplekss milzīgs, atrodas senā būvē, rotāts ar lielām arkām un skulpturāliem elementiem. Ūdens temperatūra baseinos svārstās no plus 18 līdz 36 grādiem. Ja baudīju peldi vissiltākajā baseinā, tad vēlāk iekāpt 18 grādu siltā ūdenī likās neiespējami, lai gan pie mums Baltijas jūrā šāda temperatūra skaitās samērā augsta.
Pēc peldēm baseinā priekšā tāls ceļš un vēl viena nakšņošanas reize ārpus mājām, taču apziņa, ka drīz būsim atpakaļ Latvijā, priecēja.
Ungārija noteikti ir vieta, kuru ir vērts apmeklēt, taču vislabāk to darīt, pašiem organizējot savu maršrutu. Ceļojumā mums pietrūka iespējas apstāties vietās, kas šķita interesantas, kā arī kādā skaistā vietā uzkavēties ilgāk un pabaudīt ainavu. Jau minēju, ka Ungārija ir kontrastu zeme. Skaistā arhitektūra un fantastiskie dabasskati mijas ar netīrību un drazu uz ielām. Interesantie ungāru darinājumi un skaistumlietas ar tirgotāju vēlmi nopelnīt uz tūristu rēķina, pārdodot tās par augstāku cenu. Un beigu beigās – ungāru vēlme izpatikt tūristu vēderiem nedeva iespēju baudīt vietējo kultūru un virtuvi.
Protams, kopvērtējumā šādu ceļojumu ieteiktu saviem tuviniekiem, jo dzīvē ir jāredz un jāizbauda viss. Ja arī bija kas nepatīkams, tas mijās ar jauko. Ungārija ir skaista zeme, un to patiesi var izbaudīt nevis galvaspilsētā Budapeštā, bet tās mazajās pilsētās, kas atrodas ūdeņu tuvumā. Tieši tur slēpjas patiesā Ungārijas burvība.
