Pirms deviņiem gadiem Latvija parakstīja Vispārējo konvenciju par minoritāšu aizsardzību, kas paredz minoritāšu aizsardzības mehānismus, kā arī liek atturēties “(..) no tādas politikas, kas asimilētu nacionālo minoritāšu personas pret to gribu”.
Pirms deviņiem gadiem Latvija parakstīja Vispārējo konvenciju par minoritāšu aizsardzību, kas paredz dažādus minoritāšu aizsardzības mehānismus, kā arī liek valstīm atturēties “(..) no tādas politikas vai darbības, kas asimilētu nacionālo minoritāšu personas pret to gribu”. Ilgs laiks jau pagājis kopš parakstīšanas, taču Latvija kā nav, tā nav to ratificējusi. Ceturtdien Saeimas tā sauktā kreisā opozīcija kārtējo reizi centās panākt minoritāšu konvencijas ratifikāciju, taču bez rezultātiem.
Kas šī konvencija ir? Tā noteic, ka valstīm ir jāveido politika, kas nodrošina, ka minoritāšu pārstāvji bauda “(..) pilnīgu un efektīvu līdztiesību visās ekonomiskās, sociālās, politiskās un kultūras dzīves jomās”. Tā paredz vairākus mehānismus, kas nodrošina minoritāšu tiesību ievērošanu un normālu dzīvi nacionālajām minoritātēm. Turklāt ir paredzēta speciāla kontroles sistēma, pēc kuras par katru konvenciju ratificējušo valsti tiek sniegts ikgadējs ziņojums, kā tiek ievērotas minoritāšu tiesības. Faktiski Latvijai minoritāšu situācija par 95 procentiem atbilst šīs konvencijas prasībām, un ir tikai daži diskutabli punkti, kas regulē nacionālo minoritāšu valodas izmantošanu publiskajā telpā vispār, privātajā saskarsmē, kā arī kontaktējoties ar valsts iestādēm. Šķiet, visgrūtāk akceptējamā norma ir pienākums tradicionālos vietvārdus, ielu nosaukumu un citus topogrāfiskus apzīmējumus izvietot arī minoritāšu valodā. Kaut gan šī norma varētu attiekties tikai uz vietām, kur nacionālās minoritātes ir lielā skaitā, piemēram, Rīgā vai Daugavpilī, tomēr Valsts valodas likums neparedz, ka nosaukumi varētu būt izvietoti svešvalodā. Šo argumentu ceturtdien, aicinot nenodot konvenciju Saeimas komisijām, piesauca arī populistiskais “tēvzemietis” Pēteris Tabūns.
Ielu nosaukumu un topogrāfisko apzīmējumu jautājums patiesībā neliekas tik sāpīgs, ja to necenšas tik ļoti ideoloģizēt. Skaidrs, ka labējās partijas iebildīs pret konvenciju, lai gan tās skaidri zina, ka minoritāšu konvenciju var ratificēt ar atrunām, kas attiektos uz problemātiskākajām konvencijas normām. Šādas atrunas, piemēram, ir izdarījušas Malta un Beļģija, kurām etniskā situācija ir tikpat komplicēta kā Latvijā. Latvija nav nekāds “baltais zvirbulis”, kas nav ratificējusi minoritāšu konvenciju, tādas ir arī citas Eiropas valstis (Francijas, Nīderlande u.c.)
Saeimas vairākums tomēr izvēlas klusēt, nevis kaut ko darīt lietas labā. Ceturtdien pret konvencijas nodošanu komisijām nobalsoja 59 un atturējās 10 deputātu. Nav brīnums, ka atturējās tieši “šleserizētā” Pirmā partija, kas pirms Emša valdības izveides pie sevis paņēma Jurkāna partijas “piecīšus”, taču tagad, kad kaut kas jādara, “piecīši”, lielākais, ko spēja “izspiest”, ir atturēšanās.
Es neaģitēju, ka mums par visām varītēm vajag ratificēt minoritāšu konvenciju. Var saprast Saeimas vairākumu, kam pašreizējā nokaitētajā situācijā labāk vispār ir to necilāt. Taču tik klaji noraidoša labējā spārna attieksme, kas droši vien saistīta ar puicisku apvainošanās uz Maskavas atbalstītajām kreiso spēku pēdējā laika destruktīvajām provokācijām, nav attaisnojama. Interesanti, ka Krievu skolu aizstāvības štāba apoloģēti nerīko protestus, aicinot ratificēt konvenciju, sak, mūsējie nesapratīs, jo vieglāk un demagoģiskāk propagandai ir izmantot bērnus, nevis norādīt uz nepadarītiem darbiem.
