Pie mums kooperatīvi joprojām nav īpašā cieņā. Par iemesliem esam vairākkārt rakstījuši.
Pie mums kooperatīvi joprojām nav īpašā cieņā. Par iemesliem esam vairākkārt rakstījuši. Tomēr beidzamajā laikā arī Latvijas zemniekos kooperācija rada arvien lielāku interesi. Iespējams, ka viņiem būs noderīga Francijas pieredze, ar ko savus lasītājus iepazīstina informatīvais izdevums “Latvija ES”.
Francijā lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvus pazīst kopš 1933. gada, taču to pirmsākumi meklējami jau 1884. gadā, kad tika izdots likums par Francijas zemnieku federāciju – sindikātu – izveidošanu kā zemnieku interešu aizstāvības organizāciju.
Zemnieku federāciju galvenais mērķis bija dažādot produktus un ieviest tos tirgū, apmierinot patērētāju pieprasījumu, kā arī noteikt lauksaimniecības produktu tirgus cenas. Lauku attīstības veicināšanai un zemnieku interešu aizstāvēšanai līdztekus zemnieku federācijām laukos veidojās arī dažādas citas asociāciju veida struktūras.
Lauksaimnieku banka “Credit Agricole”
Lauksaimnieku interesēs 1894. gadā tika izveidota banka “Credit Agricole” – finanšu palīdzības institūcija lauksaimniekiem. “Credit Agricole” bija neatkarīga no Francijas Finanšu ministrijas. Tās pamatkapitāls tika iegūts līdzīgi kā kooperatīvām sabiedrībām – no lauksaimnieku iemaksām. Par bankas biedriem kļuva ne tikai lauksaimnieki, bet arī lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības, kuras noslēdza sadarbības līgumu un ieguldīja līdzekļus bankas pamatkapitālā.
Sākotnējā veidošanās stadijā zināmu ieguldījumu aizdevuma veidā deva arī Francijas Banka. Tā 1897. gadā ieguldīja 40 miljonus Francijas franku. Vēlāk banka izveidoja arī deviņas reģionālās filiāles.
Kopš 1920. gada Francijas valdība ar likumu noteica bankas turpmāko pastāvēšanu nacionālā līmenī, piešķirot tai krājbankas statusu, un “Credit Agricole” sāka izsniegt aizdevumus individuālajām zemnieku saimniecībām, kurās lauksaimniecībā strādāja ne vairāk par diviem darbiniekiem. Būtībā tie bija aizdevumi individuālajām zemnieku saimniecībām un ģimenes uzņēmumiem. Nedaudz vēlāk banka izsniedza aizdevumus arī uzņēmumiem, lai pievienotu elektrību un ierīkotu citas komunālās sistēmas.
Tikai 1971. gadā “Credit Agricole” pievienojās Francijas banku sektoram kā īsteni nopietna banka, izsniedzot kredītus ne tikai mazajiem lauksaimniecības uzņēmumiem, bet arī pārstrādes uzņēmumiem. Jāpiebilst, ka pirmajos piecos darbības gados banka bija atbrīvota no nodokļu maksājumiem.
“Credit Agricole” izsniedz divu veidu aizdevumus:
1) īstermiņa aizdevumus zemniekiem uz vienu diviem gadiem (ar astoņu līdz 15 procentu likmi) administrācijas nodrošināšanai, sēklas iepirkšanai, materiālu iegādei; īstermiņa aizdevumi organizēti tā, lai naudu varētu saņemt pirms sējas, bet atdot aizņēmumu (vai daļu no tā) var gada beigās, kad raža jau realizēta;
2) termiņa aizdevumi uz pieciem līdz septiņiem gadiem paredzēti tehnikas iegādei ar septiņu procentu likmi, bet reāli zemniekiem tas bija bezprocentu aizdevums, jo 3,5 procentus maksāja no valsts budžeta, lai veicinātu lauksaimniecības attīstību, bet pārējos 3,5 procentus sedza ES.
Nekomerciāla rakstura sabiedrības
Francijas likumdošanā pastāv divējas sabiedrību grupas, kuras tiek iedalītas pēc atbildības pakāpes, – nekomerciāla un komerciāla rakstura sabiedrības.
Nekomerciāla rakstura sabiedrībām nav peļņas, un tās neapliek ar ienākuma nodokli. Tādas sabiedrības galvenokārt darbojas lauksaimniecībā kā personālsabiedrības un sabiedrības ar neierobežotu un solidāru atbildību, kur katrs biedrs atbild ar visu savu mantu.
Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības darbojas pēc sadarbības modeļa. Starp lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvu biedriem, kuru vidū ir arī sabiedrības ar ierobežotu atbildību un noteiktu biedru skaitu, tiek noslēgts sadarbības līgums, kas ir statūtu formā, un to paraksta visi kooperatīvās sabiedrības biedri.
Francijā par mazām uzskata tās sabiedrības, kurās ir līdz 50 biedriem; ja biedru ir vairāk, tas tiek uzskatīts par lielu kooperatīvu. Atkarībā no kooperatīvās sabiedrības lieluma katra dalībnieka atbildība ir divas (mazajām sabiedrībām) vai piecas (lielajām) reizes lielāka par ieguldīto. Tas nozīmē, ka, aizņemoties kredītus bankā, lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības biedri tos garantē ar savu mantu.
Kooperatīvajām sabiedrībām jāievēro šādi nosacījumi: to biedriem jābūt vairākām personām, kas vēlas sadarboties; tā kā kooperatīvās sabiedrības nav komerciāla rakstura sabiedrības, to pamatmērķis ir sniegt pakalpojumus, nevis gūt peļņu. Dalībnieki iegulda līdzekļus kopējai darbībai, bet peļņa tiek pārdalīta saskaņā ar kopsapulces lēmumu.
Kopsavilkumā varu sacīt, ka kooperatīvās sabiedrības ir nekomerciāla rakstura organizācijas. Šīm sabiedrībām nav peļņas, un tās neapliek ar ienākuma nodokli, nodokļus maksā to biedri. Ja biedrs ir SIA, tad tā maksā nodokļus kā komerciāla statusa juridiska persona.
Kooperatīva izveidošanā primārais nav veikt uzņēmējdarbību, bet veicināt savu biedru komercdarbību – sniegt tehnikas pakalpojumus un piedāvāt saviem biedriem izdevīgākus nosacījumus tirgū, piemēram, panākot izdevīgākas produktu cenas. Tehnika ir kooperatīvās sabiedrības biedru kopīpašums, kas iegādāta no tā biedru ieguldījuma pamatkapitālā un izveidotās rezerves peļņas gadījumā. Kooperatīvo sabiedrību biedri, ja tie ir ieinteresēti sabiedrības pastāvēšanā un tās pakalpojumu saņemšanā, vairāk būs gatavi atteikties no šīs peļņas kooperatīvās sabiedrības attīstības labā.
Kooperatīvās sabiedrības biedri var būt arī komercsabiedrības, kas maksā ienākuma nodokli.
Francijā gadījumā, ja kooperatīvā sabiedrība tiek likvidēta, tās kustamais īpašums, galvenokārt tehnika – traktori, sējmašīnas u. c. –, tiek nodota citai kooperatīvajai sabiedrībai, kas darbojas tajā pašā rajonā vai teritorijā. Uz to pāriet arī likvidējamās sabiedrības biedri, tā kā viņi ir ieguldījuši šajā tehnikā savu naudu un garantējuši līdzdalības maksu. Tādējādi tiek nodrošināta kooperatīvās sabiedrības turpmākā pastāvēšana un pakalpojumu sniegšana lauksaimniecībā.
***
Starptautiski atzītie lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību darbības pamatprincipi
1. Atvērtības princips. Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajā sabiedrībā var iestāties visas personas, kas ražo lauksaimniecības produktus un kas vēlas izmantot sabiedrības pakalpojumus; vēlas būt par šīs kooperatīvās sabiedrības biedriem bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem.
2. Demokrātijas princips. Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība tiek dibināta kā demokrātiska organizācija, kuras darbību kontrolē tās biedri, kas piedalās sabiedrības politikas veidošanā un lēmumu pieņemšanā; kur vīrieši un sievietes ir vienlīdz tiesīgi tikt ievēlēti kooperatīvās sabiedrības vēlētajās institūcijās un vienlīdz tiesīgi balsot pēc principa viens biedrs – viena balss, kā arī kontrolēt sabiedrības darbību.
3. Vienlīdzīgas līdzdalības princips. Kooperatīvās sabiedrības biedri ir vienlīdz tiesīgi piedalīties sabiedrības dibināšanā un atbildībā, pamatkapitāla veidošanā, kooperatīvā īpašuma un mantas izmantošanā un kontrolē, tā kā tas ir kooperatīvās sabiedrības biedru kopīpašums vai koplietošanai paredzēta manta, kas ieguldīta sabiedrībā tās biedru veiksmīgai darbībai, lauksaimniecības produktu ražošanai un pārstrādei. Biedri ir vienlīdzīgi tiesīgi sadalīt un saņemt ienākumus saskaņā ar statūtiem (lemjot kopsapulcē) atbilstoši apgrozījumam, ieguldījumam pamatkapitālā un kooperatīvās sabiedrības darbībā, kā arī noteikt pārpalikuma izmantošanu sabiedrības attīstībā.
4. Brīvības princips. Kooperatīvajām sabiedrībām ir tiesības apvienoties ražotāju organizācijās un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas ekonomiskās un profesionālās tiesības un nozares intereses.
5. Neatkarīgas pašpārvaldes princips. Kooperatīvās sabiedrības un ražotāju organizācijas ir autonomas un neatkarīgas savā darbībā, biedru kontrolētas, vienlīdz tiesīgas slēgt sadarbības līgumus ar citām līdzīgām (t.sk. starptautiskām) organizācijām, veidot neatkarīgas struktūrvienības un patstāvīgas daļas, filiāles un lauksaimniecības uzņēmumus, apvienības, kā arī veidot nozares viedokli un pārstāvēt lauksaimniecības produkcijas ražotāju un pārstrādātāju intereses sarunās ar valsts pārvaldes institūcijām.
6. Apmācības, izglītības un informācijas sniegšanas brīvības princips. Kooperatīvās sabiedrības un ražotāju organizācijas ir tiesīgas apmācīt savus biedrus, ievēlēto institūciju darbiniekus un darbiniekus, kas nav kooperatīvās sabiedrības vai organizāciju biedri, bet darbojas tajās uz noteiktu saistību izpildes laiku.
7. Kooperācijas princips. Kooperatīvās sabiedrības darbojas tās biedru interesēs, sekmējot sadarbību ar citām organizācijām, apvienībām un asociācijām, lai stiprinātu to darbību un veidotu sadarbības tīklu vietējā, nacionālā, reģionālā un starptautiskā mērogā.
8. Lauku vides attīstības veicināšanas princips. Lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības var ieguldīt daļu peļņas sabiedrības attīstībā, tādējādi veidojot lauku vides pakalpojumu infrastruktūru.
