To visvairāk varētu attiecināt uz tiem 90 tūkstošiem ekonomiski aktīvo lauku saimniecību, kuru apsaimniekojamā zemes platība nepārsniedz desmit hektāru. Pārsvarā tie ir vecāka gadagājuma zemnieki, kuri neko daudz nezina ne par LOSP, ne Zemnieku saeimu – valstī lielākajām lauksaimnieku interešu pārstāvētājām un aizstāvētājām. Ievērojamāko daļu informācijas šie lauksaimnieki iegūst no televīzijas un avīzēm, taču tās nesniedz vispusīgu ainu par lauksaimniekus. Daudzās lauku saimniecībās valda neziņa un pesimisms. To īpašnieki bieži vien nav informēti par kooperatīviem, kas veiksmīgi darbojas, un tādu Latvijā jau ir pietiekami daudz – to skaits pārsniedz 60. Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids teicis, ka «kooperācija ir nabadzības meita un pārticības māte». Šo kooperācijas ābeces patiesību nezina un neizprot daudzi naturālo saimniecību pārstāvji.Atslēgas vārdi zemnieku pārticībai ir izdevīga savas produkcijas realizācija. Ar retiem izņēmumiem ne tikai mazajām, bet arī lielajām saimniecībām tas nav iespējams, jo visi tirdzniecības tīkli un veikali ar retiem izņēmumiem pieder nevis lauksaimnieku kooperācijai, bet privātiem «investoriem», kurus interesē lētāk iepirkt un dārgāk pārdot lauksaimnieku saražoto produkciju. Zemnieku peļņa viņus neinteresē, jo atvērtais globālais tirgus ļaus gan tirgotājiem, gan pārstrādātājiem iepirkt vajadzīgo preci ārvalstīs.Šovasar Stokholmā kārtējo reizi pārliecinājos, ka Zviedrijas zemniekiem nav jārisina tādas savas produkcijas noieta problēmas kā latviešu zemniekam. Visa lauksaimnieku produkcija tiek realizēta zviedru zemnieku kooperācijai piederošos veikalu tīklos. Pēdējos gados nav arī dzirdēts par zviedru zemnieku protestiem. Visa ražošanas ķēdīte pieder lauksaimniekiem, sākot ar lauksaimniecisko ražošanu, pārstrādi un tirdzniecību savā veikalu tīklā. Arī apdrošināšana un daļa banku pakārtoti pieder lauksaimniekiem.Kā panākt šādu lauksaimnieku paradīzi arī Latvijā?Lauksaimnieku organizācijas uztraucas par statūtsabiedrībām un lielsaimniecībām. Viņu darbība galvenokārt vērsta uz lielāku maksājumu panākšanu no Latvijas un ES un, protams, arī daudzo birokrātisko šķēršļu novākšanu. Taču pastāv diezgan liela plaisa saimniekošanas līmenī starp dažādām saimniecībām. Un noteicošais nav to lielums, bet galvenokārt tīri subjektīvi apsvērumi.Tātad kā trūkst ne visai veiksmīgi saimniekojošiem lauksaimniekiem? Pirmkārt, jaunu ideju un cerības.Otrkārt, uzņēmības, neatlaidības un pacietības.Treškārt, savstarpēja godīguma, solidaritātes.Bez šīm lietām kooperēšanās nav iespējama, jo vienmēr atradīsies kāds «gudrinieks», kas preci pārdos uzpircējam nakts tirgū, nevis savam kooperatīvam. Šī īstermiņa domāšana un ne tikai bijušā ministra Mārtiņa Rozes nostāja novedusi mūs pie tā, ka Latvijā vairs nav savas cukurrūpniecības. Līdzīgi notikumi norisinājās arī pēc piena un gaļas kombinātu privatizācijas. Sākumā daudzos kontrolpakete piederēja zemniekiem vai viņu veidotiem kooperatīviem. Tagad atgūt pazaudēto ir daudz grūtāk, bet ne neiespējami.Tāpēc aicinu visus lauksaimniekus, gan lielus, gan mazus, vērsties lauksaimnieku sabiedriskajās un kooperatīvajās organizācijās un nākt ar priekšlikumiem, lai beidzot lauksaimnieki tiktu pie pašiem sava lielveikalu tīkla. Tas ar laiku ļaus celt produkcijas iepirkuma cenas un samazināt veikala cenu.
