Šovasar 9. augustā aprit 90 gadu, kopš dzimis Sesavas draudzes mācītājs dziedātājs Aleksandrs Pētersons (1914 – 1971). Pateicībā par 27 gadus ilgo svētīgo kalpošanu svētdien, 8. augustā, pulksten 11 Sesavas baznīcā notiks piemiņas dievkalpojums.
Šovasar 9. augustā aprit 90 gadu, kopš dzimis Sesavas draudzes mācītājs dziedātājs Aleksandrs Pētersons (1914 – 1971). Pateicībā par 27 gadus ilgo svētīgo kalpošanu svētdien, 8. augustā, pulksten 11 Sesavas baznīcā notiks piemiņas dievkalpojums. Par Aleksandru Pētersonu visvairāk pastāstīt var dēls Elmārs. Tā, pateicoties viņa atbalstam, tapa šis raksts par baznīcai grūtos laikos uzticīgi kalpojošo vīru, kurš atstājis par sevi gaišu piemiņu Sesavas baznīcas draudzes apvidū, bija garīgs un morāls balsts daudziem inteliģences pārstāvjiem.
Aleksandrs Pētersons piedzima tiem laikiem augsti izglītota muižas pārvaldnieka jeb muižkunga ģimenē Liepājā. Pirmajā pasaules kara un revolūciju juku laikā viņš kopā ar vecākiem bija Krievijā. Divdesmito gadu sākumā atgriežoties Latvijā, ģimene dzīvoja Rīgā. Interesanti, ka skolas gados Aleksandrs Pētersons sēdēja vienā solā ar aktieri Artūru Dimiteru. Zēnu draudzība turpinājās visu mūžu.
Baznīca vai opera
Pēc ģimnāzijas beigšanas Aleksandram bija grūti izvēlēties studēt Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē vai apgūt vokālo mākslu konservatorijā. Galu galā viņš nolēma nodoties gan vienam, gan otram dzīves aicinājumam. Diemžēl astoņpadsmit gadu vecumā Aleksandram nomira tēvs, tāpēc līdzekļu trūkuma dēļ viņš konservatoriju atstāja. Tomēr vokālās studijas viņš gan toreiz, gan vēlāk turpināja, arī piestrādāja uz operas un Nacionālā teātra skatuves, ko Teoloģijas fakultātes vadība skatījās visai noraidoši, taču skaistā balss nesaskaņas nolīdzināja. Studiju laikā viņš arī strādāja Draudzīgā aicinājuma ietvaros. Trīsdesmito gadu vidū, braucot bezbēdīgā studentu korporācijas biedru “Fraternitas Livonica” kompānijā vilcienā Rīga – Daugavpils, viņš iepazinās ar savu nākamo dzīves draugu Tamāru Mirdzu. Viņa kā pianiste bija beigusi mūzikas vidusskolu un lieliski prata pavadīt dziedātājus, kā arī baznīcā līdz pat astoņdesmit gadu vecumam spēlēja ērģeles.
Mācītāja amatā Aleksandru Pētersonu ordinēja kara laikā. No 1945. gada līdz pat savai pāragrajai nāvei piecdesmit septiņu gadu vecumā 1971. gadā viņš kalpoja Sesavas draudzē. Tostarp īsāku vai garāku laiku viņš veica mācītāja pienākumus arī Jelgavā Sv.Annas, Vircavas, Vecumnieku, Mežotnes un Bērsteles draudzēs.
Draud izraut no gājiena
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Sesavas draudze bija izaugusi līdz vairāk nekā četriem tūkstošiem draudzes locekļu. Taču padomju armijai otrreiz ienākot Latvijā, agrākais mācītājs Jānis Rubenis pārcēlās uz Vidzemi. Draudze bija palikusi bez sava gana. Tā šeit ieradās kalpot tolaik trīsdesmit vienu gadu vecais Aleksandrs Pētersons. Viņam līdzi bija kundze un četrus gadus vecais dēlēns Elmārs. Kara beigās arī viņi bija domājuši emigrēt uz Rietumiem, taču apstākļi sagadījās tā, ka ģimene nevarēja izbraukt kopā, galu galā – viņi visi trīs palika.
Laiks bija sarežģīts. Draudzes locekle Ņina Neimane atceras: “Mana sirdslieta ir bērni, jaunieši. Tūlīt pēc kara strādāju Lielplatones pamatskolā par pionieru vadītāju. Taču ģimenē ieaudzinātā ticība, kristīgie ideāli nebija atraujama no jaunās paaudzes audzināšanas. Arī Aleksandra Pētersona personības iespaidā es nolēmu iesvētīties. Partorgs draudēja, ka mani izraus no iesvētāmo gājiena, kad tas gāja no mācītāja mājām uz baznīcu. Tomēr es nepadevos. Tajā reizē 1948. gada 11. jūlijā mēs bijām 72 iesvētāmie. Divas no mūsu meitenēm, kuras gāja tūlīt aiz mācītāja, bija melnās, nevis baltās iesvētību kleitās. Viņas bija tikko atbrīvotas no izsūtījuma Sibīrijā, kur bija palikuši viņu vecāki, tuvinieki. Šeit baznīcā, draudzē viņas tādējādi varēja izteikt savu sāpi.
Vēlāk pēc 1949. gada izsūtīšanām un ideoloģiskā spiediena iesvētāmo, kā arī draudzes locekļu skaits jūtami samazinājās. Tomēr tā vai citādi visu dzīvi esmu centusies jaunajai paaudzei ieaudzināt mūsu ticības baušļus: Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas, un tu ilgi dzīvo savā zemē. Tev nebūs zagt un citus.”
Ja sadarbosies, laimēsi pat loterijā
Aleksandrs Pētersons piesaistīja ne tikai ar savu skaisto, izkopto balsi, literatūras zināšanām, erudīciju, spēju saskatīt Svēto rakstu līdzības ikdienas dzīvē, bet arī sportisko garu. Vecajā mācītāja muižā bija izveidots stadions ar volejbola laukumu, tāllēkšanas un augstlēkšanas sektoriem. Turpat piecdesmit metru tālāk tagad apsīkušajā un aizaugušajā Audruves upītē varēja lieliski peldēties, ziemā slidot un spēlēt hokeju. Tas viss bija pieejams pagasta bērniem. Labus rezultātus, startējot Elejas vidusskolas komandā, guva mācītāja dēls Elmārs. Tomēr tēvu noskriet simts metru sprintā viņš spējis tikai četrpadsmit gadu vecumā.
Runājot par partorgiem, Elmārs Pētersons atceras, lai kādas bija runas, pat draudi, vietējā padomju vara tomēr bija spiesta ar mācītāju samierināties un dzīvot pa labam. Citādi bija ar slepeno varu, tā saukto čeku. Tā centās iedarboties gan it kā ar labu, gan ar ļaunu. Mācītājs tika aicināts atstāt savu amatu. Pabeigšot konservatoriju, būšot vieta Rīgā operā, lai tikai mazliet pastāstot, kāds apkārtējiem cilvēkiem noskaņojums. Dēlam Elmāram šajā ziņā gāja vēl “interesantāk”. Pēc tam, kad viņš, vidusskolu beidzis, netika pieņemts nevienā padomju augstskolā, uz Eleju piezvanīja arhibīskaps Tūrs. Lai atbraucot ar tēvu uz Rīgu, esot kas svarīgs runājams. Nāca piedāvājums arī mazliet uzlabot angļu valodas zināšanas un studēt… Oksfordas universitātes Teoloģijas fakultātē. Protams, jāparakstās par sadarbību čekas mājā, bet tā, pēc arhibīskapa vārdiem, “tik tāda formalitāte”. Kaut arī tēvs ieteica braukt uz Angliju un tur arī palikt, dēls atteicās. Viņa vietā aizbrauca cits. Šī cilvēka pēdas pazudušas Maskavā. “Tā par Latvijas luterāņu naudu Oksfordā tika izskolots cilvēks, kurš diemžēl kalpoja čekai un zuda savai tautai,” piebilst Elmārs Pētersons. Čekas darbinieki aizgāja pat tik tālu, ka piedāvāja mācītāja dēlam aizceļot pie radiem uz Ameriku. Braucienam nepieciešamo naudu varēšot iegūt… nopērkot loterijas biļeti. Par lielo laimestu čeka pagādāšot. Kopš tās sarunas, Elmārs vairs padomju laika loterijās neesot piedalījies.
Baznīca ir dzīva
Ja čeka nespēja mācītāju ietekmēt ar labu, tad darīja to ar ļaunu. Mācītāju strostēja un pratināja par bezdievju valdības kritizēšanu. Vissmagākais trieciens bija baznīcas izdemolēšana. Ar cirvi bija cirsti ziloņkaula ērģeļu taustiņi, ar nazi sagriezta altāra glezna… Šīs nežēlības un pārdzīvojumu iespaidā cieta viņa veselība un tādēļ, kā uzskata dēls, tēvs tik agri no dzīves aizgāja. Tomēr Sesavas baznīcu, lielā mērā pateicoties Aleksandra Pētersona veiktajam darbam, izdevās saglabāt līdz tautas atmodai. Tagad, rosīgi strādājot draudzes priekšnieces Irmas Laščenko un draudzes mācītāja Sanda Ratnieka vadībā, baznīca atgūst savu gara spēku.
Šosvētdien baznīcā tiek gaidīti visi, kas jūt līdzi novada garīgajai dzīvei, atceras pašu mācītāju. Kā Pētersonu tradīcijās pieņemts, būs arī piemiņas koncerts. Viens no piemiņas dievkalpojuma organizatoriem ir mācītājs Jānis Tālums, kuru Aleksandrs Pētersons šajā pat baznīcā kristīja 1959. gadā. Dievkalpojumā piedalīsies Pētersonu ģimenes draugs agronoms un vijolnieks Kārlis Biters, emeritētie garīdznieki prāvests Pauls Žibeiks un mācītājs Ludvigs Sidrevics, kā arī daudzas citas pazīstamas personas.
Padomju gadu bezbēdīgie stāsti
Pētersonu ģimenē vienmēr plaši tika atzīmēts 18. novembris. Jau labu laiku iepriekš tika ietaupīti līdzekļi svētku galdam. Tad nu Sesavas mācītājmuižā sabraukuši vecie studentu korporācijas biedri, operas mākslinieki, aktieri. No viņiem šodien pazīstamākie ir Artūrs Dimiters, Vija Artmane, Ārijs Geikins, Juris Laviņš. Bija tradīcija, ka gan viesiem, gan mājas saimniekiem jādzied ne tikai pie galda, bet zālē jāsniedz koncerts. Kad pēc svētkiem čekā bija pratināšana par izdarībām Latvijas valsts gadadienā, mācītājs atbildēja: “Jūs man visu varat aizliegt, bet vārdadienu svinēt gan ne.” 18. novembris taču ir Aleksandri.
Samērā bieži Sesavas baznīcā mēdza viesoties arhibīskaps Gustavs Tūrs. Reiz vecais vīrs savā izklaidībā bija uzvilcis vienā kājā melnu, bet otrā – brūnu kurpi. Kļūmi garderobes izvēlē viņš pamanīja tikai tad, kad pie baznīcas kāpa ārā no automašīnas. Tad nu mācītājs Pētersons ar savu augumu centās visādi arhibīskapu piesegt, lai pārpratums nekristu nevienam acīs.
Reiz vēl Staļina laikā agrā pavasarī notika tā saucamās vēlēšanas. Ārā sniegs, lielas kupenas. Partorgs Zviedrs un Elejas ciema Padomes priekšsēdētājs Maižus, iejūguši kamanās zirgu un paņēmuši vēlēšanu urnu, ņēmās apbraukāt vēlētājus. Tad nu viņi pacienāti vienās, otrās mājās. Te pēkšņi skatījušies, ka, kamanām zveļoties, vēlēšanu urna pazudusi. Tad nu pat mācītājam kļuvis zināms, ka pagasta priekšstāvju dzīvības ir briesmās. Par šādu neuzmanību Staļina “demokrātijas” lietās tik tiešām draudēja bargs sods. Tad nu visi Elejas šķūrnieki gājuši pa kamanu pēdām, līdz beidzot kādā kupenā urnu atraduši.
