Taisnība Rainim: tikai vienībā ir spēks. Jelgavnieku jaunākā izstāde «Atkal kopā» Ģ.Eliasa muzejā ir, kā mākslinieku saimē izsakās, ļoti nelīdzena.
Taisnība Rainim: tikai vienībā ir spēks. Jelgavnieku jaunākā izstāde «Atkal kopā» Ģ.Eliasa muzejā ir, kā mākslinieku saimē izsakās, ļoti nelīdzena. Kāds autors parādās jaunā interesantā talanta pavērsienā, cits klumburē iepakaļ vai meklē jaunu spēka avotu, bet visi kopā veido ļoti rosinošu ekspozīciju.
Izstāde ir ļoti daudzveidīga kā stilistiskā, tā izpildījuma tehniku ziņā, lai gan, kā parasti, dominē glezniecība. Pienāks arī tās kārta, bet sāksim ar tēlniecību.
Dažādi ir divi Nellijas Skujenieces darbi ģipsī. Portrets «Ugne» veidots tēlniecei raksturīgā neoklasikas iespaidā. Tā vien liekas, ka N.Skujeniece vairāk vērības veltījusi skatam no priekšas, bet skulptūras spožums un posts slēpjas tajā, ka darbs skatāms no visām pusēm un katrā rakursā būtu jāatklājas kādai jaunai niansei. Otram darbam ir visai pretenciozs nosaukums – «Cīņa». Diemžēl putna ķermenī par maz sasprindzinājuma, dramatisma.
Mārīte Leimane tekstilmāksliniekiem grūtajos laikos izlīdzas ar auklām, diegiem, līstiņām, krāsām – vienkārši un pārliecinoši («Lapas»).
Dita Veģe batiku «Pēdas» veido izsmalcinātiem krāsu toņiem, uzsvērtiem laukumu ritmiem un dažādu «pēdu» rakstiem – jauka interjera detaļa. Savukārt Annas Kaltiginas batika «Pagājušais laiks» liecina, ka autorei vēl izkopjama vienota stila izjūta. Tā pati vaina arīdzan ir viņas glezniņā «Dzeltenais».
Asnate Zutere apskatei izlikusi visai asprātīgus stikla nieciņus «Dodas ceļā». Daudz veiksmīgāka, manuprāt, ir Didža Krūmiņa debija ar pieciem darbiem «Dzīvība», vairākos no tiem atkārtojot vienu un to pašu guloša bērna motīvu, variējot stikla ietonējumus, faktūras, ornamentus.
Izstādē piedalās četri keramiķi. Georgs Svikulis turpina spēlēties ar skatītāju humora izjūtu («Dupsīši»). Inese Līne tiecas pārvarēt māla ierobežojumus, palīgā nāk arī krāsas, tēlniecisks formu veidojums. Veiksmīgākie un idejas ziņā ietilpīgākie, pēc mana ieskata, ir trīs grozi vai bļodas «Atver acis».
Undīnes Stepkas darinājumi vienmēr izceļas ar formu klasisku skaidrību, krāsu meistarīgs lietojums neignorē trauku funkcionālo uzdevumu. Savukārt Sarmīte Zutere, kā vienmēr, izmanto dabas motīvus, šoreiz taurenīšus – trausli un reizē vitāli, rotaļīgi un dzīvespriecīgi («Uz pavasari»). Īpaši gribas izcelt askētisko krāsu lietojumu.
Fotogrāfa Jura Zēberga sieviešu akti ir profesionāli, bet, manuprāt, pievilcīgāki ir ziedu detaļu krāsu uzņēmumi tuvplānā. Uzteicama ir smalkā dabas formu, krāsu, ritmu fiksācija. Dažbrīd gan pārsmalcinātais estetizējums kļūst par pašvērtību.
Piecus tušas zīmējumus eksponē Ivanda Spulle, kurai dabas formas ir sirreāli romantisko sapņojumu sākumpunkts.
Guntis Švītiņš, jauno tehnoloģiju piedāvātās iespējas pretstatot «dabiskajam» zīmējumam, runā par tehnicisma un dvēseles mūsdienu pretrunām.
Esam nonākuši līdz glezniecībai. Ulda Rogas darbos it kā nekas nebūtu mainījies – sižets, tēma, ierastais smalkais tonālais krāsu salikums, bet šķiet, mākslinieks no kaut kā atbrīvojies, un viņa akvareļos jaušams apskaužams vieglums, pat humoriņš.
Edvīna Kalnenieka pastelis «Izrāde brīvā dabā» rada iespaidu, it kā glezna sastāvētu no nelieliem, daudziem mozaīkas stikliņiem, kas pavirši sabērti uz laukuma, taču bērējs ir meistars: mūsu priekšā redzama dzidra gaisa pielieta plaša ainava, kas tverta no ļoti augsta skatupunkta. Tās priekšplānā lauku ļaudis vēro izrādi. Otrs – eļļas– darbs «Atmiņas par lauku mājām» ir liela formāta sadzīves aina. E.Kalnenieks veikli veido kompozīciju, kurā katram notikumam ierādīta sava vieta, bet liekas, ka visu šo darbību ir par daudz vienai gleznai, lai gan sižetiski tas ir attaisnojams: atmiņās laiks sablīvējas, daudzi atgadījumi norisinās vienlaicīgi. Darbā ir meistarīgas detaļas, romantiski liriska noskaņa. Formas gan mazliet pacietas, taču tā ir tikai piebilde. Vienalga, «Atmiņas» ir lielisks darbs.
Vita Merca ir sevišķi jūtīga tonāliste, kuras gleznās poētiskā pasaules uztvere liegi sabalsojas ar izsmalcinātu krāsu uzlicienu. Viņas darbi šķiet kā trausli brīnumi, kam nedrīkst pieskarties – sabirzīs.
Izcila klusās dabas meistare ir Nellija Darkērviča. Viņas «Klusā daba ar kuģiem» gan diezgan nevienādi nostrādāta. Emaljētā krūze ar spalvām uzgleznota perfekti, bet vecais sakārnis pretējā pusē – pārlieku pieblīvēts detaļām, saplūst arī ar paraibo fonu.
Kā parasti, Silvijas Meškones gleznas nāk pie skatītāja ar atšķirīgu noskaņu – jāgrib saprast, ko māksliniece ar šķietamo haosu atainojusi. Žanriski neviennozīmīga ir arī Kalvja Zutera «34 cm distance». Satīriskā noskaņa nemanāmi noslēpta izmeklēti smalkajā, tonāli filigrānajā gleznojumā. Grūti noteikt Ivara Klapera darbu žanru. Izteiksmīgākas ir lielās «Kompozīcijas», mazākajās viņš acīmredzot meklē jaunas izteiksmes iespējas.
Ainavu, kā parasti, izstādē ir visvairāk, bet patīkami, ka tās stilistiski ir tik dažādas. Gunārs Ezernieks, kā pats stāsta, pirmo reizi mūžā pievērsies ziemas ainavai. Skatītajiem tās ļoti patīk, lai gan jūtams, ka mākslinieks vēl, kā saka, nav «zirgā».
Personīgi mani vienmēr ļoti pievelk Lolitas Zikmanes darbi, to vidū arī temperas glezniņas, tik mazas formātā, sižetiski vienkāršas, bet saturiski daudznozīmīgas. Var tikai apbrīnot, ko var pateikt ar nedaudz detaļām. Māksliniece spēj pasaules lielumu, dzīves vērtību atklāt vienā vienīgā takā uz jūru, zāles stiebrā, mēness gaismas apspīdētā galdā.
Visvaldis Garokalns darbā «Vasara», šķiet, meklē jaunu pieeju iecienītajai, ierastajai un aprobētajai jūras tēmai – aiz košām puķēm, tik tikko jaušama drāšu sēta, kas nodala tās no trakojošā ūdens malas. Varbūt kļūdos? Ja ne, tēma varētu būt ļoti nozīmīga. Jūras skatus gleznojuši arī citi. Pāvils Lūciņš («Nemiers») izjusti attēlojis jūras sabangotos viļņus, tikai iegūtā atmosfēra neturpinās priekšplānā brūnajos akmeņos. Gandrīz tāda pati kompozīcija ir Initas Vilkas «Vējainajā dienā», tik krāsas košākas, gaisotne dzidrāka. Var just, ka autore meklē savu izteiksmi, reizēm jau liekas, ka teju teju būs rokā, bet ik reizi pazūd kā mirāža.
Ludmilas Grīnbergas abi jūras skati un «Puķzirnīši» ir pārlieku maigu toņu pārsātināti. Una Ostvalde akvarelī strādā pludinājuma tehnikā. It kā jau viss būtu labi, Kārlis Sūniņš lai pētīts, tikai personīgā rokraksta vēl pietrūkst.
Miervalža Derkusova darbi ir pilni optimisma un svaiguma, lai gan krāsās visai pļāpīgi, stilistiski neviendabīgi: centrs atšķiras no perifērijas – viens balstās uz krāsu kontrastiem, bet otrs ieturēts vienmuļīgā tonalitātē.
Mārcis Stumbris izstādē piedalās ar diviem visai atšķirīgiem darbiem: pasaldu pils parka ainaviņu («Tiltiņš parkā») un viņa labāko darbu tradīcijās īstenoto panorāmisko «Labības lauku Zemgalē».
Uldis Zuters sevi piesaka ar īsiem, gandrīz punktveidīgiem otas pieskārieniem darinātām pāris gleznām. «Papardes pie mājas» līdzinās fantāzijai vai izkaltušam ziedam. «Atkal trīs šķūnīši» izceļas ar labi uztvertu noskaņu.
Spēcīgi mainījusies Ilze Ezerniece. Smalkā toņu izjūta atkāpusies zīmējuma priekšā, jūtamas atbalsis no Borisa Bērziņa formu traktējuma. Šķiet, ka patlaban māksliniece piedzīvo kādu vērtību pārvērtēšanas brīdi, par ko varētu liecināt tehniku un izteiksmes līdzekļu meklējumi.
Mēs visi ik brīdi maināmies, ne vienmēr paši to jūtam. Tā, bez šaubām, notiek arīdzan ar mūsu pilsētas māksliniekiem: katram ejams savs dangu un līkumu apgrūtināts ceļš. Mērķi mēs nezinām, bet jāiet ir noteikti. Tādēļ nepieciešams draugu un kolēģu plecs – kopā esam stiprāki.
Māris Brancis, mākslas maģistrs
