Juris un Kristīne Ozolnieki nodarbojas ar uzņēmējdarbību, rūpējas par attiecībām un talantiem
Ozolnieku ģimeni – tēti Juri, mammu Kristīni, Gabrielu, kurai pirmajā skolas dienā apritēs septiņi gadi, trīsgadīgo Valteru un viņu mīluli runci Viljamu – Ozolniekos satieku skaistā un nesteidzīgā vasaras rītā. Ir darba diena, taču neviens no vecākiem steigā nebrokasto, lai skrietu uz darbu. Jau vairākus gadus viņi paši plāno savu dienas kārtību. Juris vada nelielu uzņēmumu «Valtera grupa», kura sešu cilvēku komandā darbojas arī Kristīne. Kamēr puiši taisa mēbeles, stendus veikaliem un arī stikla akvārijus, viņa gādā, lai birojā, sākot no dokumentiem līdz grīdām un plauktiem, viss būtu kārtībā. Kristīne piedalās arī pasūtījumu izgatavošanas procesā, lai klienti paliktu apmierināti ar materiālu un krāsu izvēli.Krīze vieš korekcijas«Akvārijus taisām vien pāris pēdējos gadus. Krīzes sākums mums lika kārtīgi domāt, ko darīt tālāk. Agrāk man bija stiklinieka darbnīca, tā ka stikls nav svešs. Pieaicinājām cilvēkus, kas no tā nebaidās, un strādājam,» stāsta J.Ozolnieks. Viņš gan piebilst – lai arī gribētāju ir daudz, atrast darbiniekus, kas prastu un būtu ar mieru strādāt ar bīstamo materiālu, nav viegli. To var saprast. «Savulaik, kad pats strādāju stiklinieku darbnīcā, neuzmanības dēļ rokas griezu gandrīz katru dienu un dzīvoju vienās sāpēs,» atceras Juris.Ekonomiskā lejupslīde ieviesusi korekcijas arī citās J.Ozolnieka uzņēmējdarbības jomās. Piemēram, vietējā tirgū pastiprinājusies konkurence un mazinājies pieprasījums pēc korpusa mēbelēm, tāpēc to izgatavošana vairs nav tik intensīva. Savukārt tirdzniecības vietu stendu noietu «Valtera grupa» lielākoties atradusi ārvalstīs. «Arī šeit ver veikalus vaļā. It kā vajadzētu jaunus stendus, bet daudzi cenšas izmatot jau lietotus. Tā ir krīzes specifika,» raksturo uzņēmējs. Spriedelēšanā par valsts politiku šajā jomā viņš gan necenšas ielaisties. Grūti pateikt, kā būtu, ja būtu. Tāpēc jādzīvo šodienā ar mērķi strādāt, lai «nebūtu jādomā, ka pēc mēneša varētu nepaēst,» pārliecināts Juris. Plāno savas vecumdienasJuris un Kristīne ir Jelgavas 4. līnijas rajona «bērni». Vienā skolā abi gan negāja. Saskatījās draugu lokā, iepatikās viens otram un nu jau 11 gadus abi ir kopā. Lai izveidotu stabilas attiecības, kas ir nozīmīgas ne tikai emocionālas labsajūtas, bet arī ģimenes labklājības vairošanā, arī viņiem nācies «izēst» puspudu sāls. «Krīzes brīžos, manuprāt, svarīgi paskatīties no malas, kāpēc esam kopā. Atcerēties labo ideju, mērķus un domas, kāpēc sākām draudzēties. Ieraudzīt otrā cilvēkā labās īpašības, kas sākumā pievilka,» pārliecināta Kristīne. Viņa piebilst, ka sarežģījumi attiecībās jārisina uzreiz, lai tie neievilktos un neradītu vēl dziļāku un sāpīgāku konfliktu. Tā ir dzīves skola, no kuras Juris un Kristīne negrasās izstāties, kaut, kā abi smej, bīstami tuvu pietuvojušies vidējiem statistiskajiem 13,5 gadiem, cik ilgi pāri Latvijā nodzīvojot laulībā. Tā vietā viņi plāno vecumdienas. «Noapaļojot mums ir 35 gadi. Lai arī iekšēji visu laiku jūtamies stipri, fiziskais resurss izsīkst un mēs pamazām «pazūdam». Tāpēc ir svarīgi padomāt, ko šodien varu darīt, lai vecumdienas būtu stabilas un nevajadzētu cīnīties par izdzīvošanu,» teic Kristīne. «Viss norāda, ka pašam būs jācīnās par sevi. Valsts attieksmi var redzēt, piemēram, bērnu pabalstos, kas ir astoņi lati mēnesī. Vai par to iespējams ko mazajam nopirkt? Tādēļ plānojam, kā sevi nodrošināt. Nav izslēgts, ka mēs varētu izceļot uz ārzemēm, jo svarīga ir sadarbība ar valsti – sniegt tai, skaidri zinot, ka saņemsi pretī,» turpina Juris.Maratons Jelgavas Tirkīzzilajā korīPa starpu intensīvam darbam, dzīves plānošanai, attiecību uzturēšanai un bērnu audzināšanai noteikti jāatrod laiks arī hobijiem, pārliecināti Ozolnieki. Un tie viņiem ir gruntīgi! Kristīne brīvajos brīžos glezno. Šoziem kopā ar Jelgavas Tautas gleznošanas studijas dalībniekiem bija viņas pirmā izstāde. Savukārt Jurim dzīvē līdzi nāk mūzika. «Mācījos Jelgavas 4. vidusskolā. Apguvu klavierspēli, flautu, protams, dziedāšanu. Mans tēvs spēlēja ansamblī «Sentiments». Kamēr viņi vecajā «Lauktehnikā» mēģināja, es noliktavā situ bungas,» atceras Juris. Muzicēšana turpinājusies arī pēc skolas. Juris spēlējis dažādās kristīgās mūzikas grupās, kā arī Jelgavas Tīrkīzzilā kora sastāvā piedalījies «Koru karos».«Raidījuma pirmajā sezonā Jelgavas kora nebija, bet Juris ieminējās, ka viņš labprāt būtu dziedājis. Kad padzirdēju par atlasi Jelgavā, atgādināju to viņam. Viņš gan vairs nebija tik apņēmības pilns. Taču teicu – ja palaidīsi to garām, nekad neuzzināsi, kā varēja būt!» stāsta Kristīne, priecādamās, ka vīram itin viegli izdevies izturēt lielo atlasi. Juris šo laiku atceras kā lielu un saspringtu piedzīvojumu, kas devis neatsveramu pieredzi. «Sākās maratons. Mēģinājumi, no agra rīta līdz vēlam vakaram aizņemtas svētdienas. Darbs nedaudz palika otrajā vietā. Domāju, ka tas neattiecās ģimeni, jo Kristīne mani ļoti atbalstīja. Cik varēju, ņēmu viņu līdzi uz visiem koncertiem un tiešraidēm. Mums patīk būt kopā. Patīk arī dziedāt, bet visam savs laiks. Vienu brīdi nācās teikt «stop»,» teic Juris, pauzdams pārliecību, ka dzīvē nekas jau neapstājas. Nāk jaunas iespējas, kuras jāprot gudri izmantot.
