Brīvdienas parasti ir tās dienas, kad izdodas vairāk pastaigāt pa pilsētu, apskatīt, kas jauns uzradies pilsētvidē, satikt paziņas, ieskriet zemnieku veikaliņos un tirgū.
Katru reizi ar prieku vēroju, kā pastaigājas jaunās māmiņas ar ratiņiem, mazuļi kā tādas sēnītes izkārtojas apkārt saviem vecākiem rotaļu laukumos. Dīdās, savā starpā komunicē, pat atdarina mūs, pieaugušos. Šajos brīžos man gribas domāt, ka ar mums, latviešiem, nav nemaz tik švaki. Lai arī daudzi ir aizbraukuši prom, tukša vieta nav palikusi, to itin naski aizņem mazie pilsoņi.
Un tad es aizdomājos par tām mammītēm, kuras izvēlas atstāt savus mazuļus aukļu uzraudzībā, bet pašas dodas veidot profesionālo karjeru. Jā, katram ir jādara tas, ko viņš vislabāk prot – vienam tā ir bērnu audzināšana, otram naudas pelnīšana, nenoliedzami, bet dabā ir iekārtots, ka mazulim pie mammas jābūt pēc iespējas ilgāk un tuvāk. Kā ķengurēnam. Lai cik laba būtu aukle, lai cik ļoti viņa mīlētu mazo ķiparu, viņa nekad nebūs mamma šim bērnam – tā apziņa nekur nepaliek, vispirms jau pašam bērnam, kurš pieaugot sapratīs, kas patiesībā ir viņu audzinājis. Pusaudžu vecuma niķu ragi būs divtik lieli.
Pirmais zobs, pirmais vārds, pirmais solis ir vissvarīgākais mammai tieši tad, kad tas notiek, nevis aukles atstāstījumā. Otrais solis nekad vairs nebūs pirmais.
Nav attaisnojuma tam, ka, pelnot naudu, cilvēki aizmirst par mazo cilvēciņu vai, vēl ļaunāk, savu mīlestību izrāda ar materiāliem labumiem. Ja sev tā godīgi pajautātu katrs: kas man, bērnam, bija svarīgāk – nopirktā manta vai ar vecākiem kopā pavadītais laiks, recepte, kā izturēties pret savu bērnu, kā būt labam vecākam, būtu gatava.
Lai vai kā, mēs saviem bērniem esam vislabākie vecāki, jo tieši mūs viņi ir izvēlējušies par savējiem. Attaisnosim viņu cerības, mīlēsim viņus! No sirds!
