Bailes neatrisinās problēmu – pārliecināti Blomnieki, kas stājās pretī smagām slimībām, tika tām pāri un turpina baudīt dzīvi uz «pilnu klapi».
Pirms desmit gadiem izdzīvotais murgs Mariju un Oļģertu Blomniekus padarījis ievērojami stiprākus un ļāvis dzīvē uz lietām paskatīties no citas puses. Daudzus gadus dzīve ritēja kā pa diedziņu, līdz virs viņu galvām savilkās melns mākonis – ārstu nolaidības dēļ Oļģerts teju šķīrās no šīs pasaules, un, tikai pateicoties ticībai sev un veselīgam dzīvesveidam, viņš turpina šodien dzīvot ar dubultspēku. Visās bēdās un nelaimēs vienmēr līdzās bijusi dzīvesbiedre Marija. Šomēnes pāris nosvinēja 33 kopdzīves gadu jubileju, un ir pārliecināti, ka viens bez otra nevar iztikt, tādēļ mājās, uz ielas, darbā un ceļojumos viņi allaž sastopami abi, lai visu atlikušo dzīvi baudītu kopā.Par kāpostu naudu tiek pie mājasUz jautājumu par kopdzīves noslēpumiem Marija un Oļģerts smaida, sakot, ka receptes tam neesot. Taču jaunībā rozā briļļu aizsegā viņi savstarpēji vienojušies, ka abu attiecībās valdīs tiešums un atklātība, lai kas arī atgadītos, jo jebkāda patiesība ir labāka par meliem. 1976. gada vasarā pāris svinēja kāzas un deva viens otram solījumu.«Atceros – kāzu dienā pie sevis domāju, ka sieva nu man ir, bet dzīvē noteikti vēlos vēl uzcelt māju, izaudzināt dēlu un meitu un nopirkt automašīnu. Uz mērķi tiecos pakāpeniski. Ozolniekos strādāju meleorācijas ministrijas mācību kombinātā, un vissavienības ministrs man deva iespēju ārpus kārtas iegādāties «žiguli». Ar Marijas vecāku atbalstu nopirkām pirmo mašīnu, ar ko būtībā «uzstutējām» savu ģimeni. Atvaļinājumos braukājām uz Krieviju tirgot pašu audzētos kāpostus un tulpes, lai sapelnīto naudu ieguldītu mājas celtniecībā. Tolaik bija iespēja tikt pie dzīvokļa, bet atteicos, jo gribēju savu māju,» atceras Oļģerts. Kā putnēni ligzdu būvē, tā Blomnieki savu māju. Nepagāja ne desmit gadu, kad tā bija gatava un vēl viens posms dzīvē tika noslēgts, nenojaušot, ka ar ienākšanu jaunajā mītnē saimnieku sāks vajāt likstas.Operācijas piecu gadu garumā1992. gadā Oļģerts nonāca uz operāciju galda, it kā nekas sevišķs – apendicīts. Ja vien ķirurgs nepieļautu tādu «sīkumu» kā vēderā atstātu un iešūtu operācijas dvieli…, kura dēļ sākās īsts «golgātas ceļš». Pēc slimnīcas atgriežoties mājās, sāpes un vēdera problēmas nerima, bet palielinājās. Veselības stāvoklis pasliktinājās. Ārsti cēloni nevarēja atrast, un Oļģerts bija spiests uz operāciju galda gulties atkārtoti, bet svešķermeni vēdera dobumā nepamanīja un tikai trešajā reizē lupatu izņēma. «Tas ir brīnums, ka viņš izdzīvoja un nesākās asins saindēšanās,» saka Marija, kura vīram viņa smagajās dienās bija lielākais spēks un atbalsts. Pamazām Oļģerts sāka trenēt muskuļus, ēst pareizu uzturu un atgūties no murga. Diemžēl likstas vīru vēl nebija pametušas. Oļģertam tika atklāta onkoloģiska saslimšana, un viņu gaidīja nākamais nopietnais pārbaudījums – galvas operācija. Ārstējošais ārsts silti ieteica uzturā lietot pēc iespējas vairāk dabīgo produktu un tik daudz, cik maks atļauj, stāsta Oļģerts, bet sieva piebilst: «Šūnas bija pareizi «jābaro», ja organisms būs vājš, cilvēks atradīsies uz sabrukšanas robežas, bet, ja šūnām dos visu nepieciešamo, cilvēku iespējams «uzbūvēt» no jauna.»Slimību novārdzinātais Oļģerts svēra tik, cik pusaugu zēns, imunitāte bija ļoti zema, un jau drīz sekoja nākamā operācija. Nepilnu piecu gadu laikā vīrs bija pārcietis četras nopietnas operācijas. «Tikai tagad, to atceroties, es redzu, cik daudz cilvēkam otrs var vai nevar palīdzēt. Man prātā palikuši vīra vārdi, kas vēl tagad aizķer manu sirdi: «Sieviņ, es un slimība esam divi, un mums palīgu nav!» Tas ir tik drausmīgi, ka tu redzi un saproti, bet neko nevari ne palīdzēt, ne ietekmēt. Slimības grauzts, tikai cilvēks pats nostājas «jā» vai «nē» pusē,» asaras valdot, atzīst Marija. Pa šiem gadiem pāris ļoti daudz ko pārrunājis un analizējis. Marijai šķiet – lielākais ieguvums ir tas, ka Oļģerts visiem piedevis un ne uz vienu ļaunu prātu netur, kas Mariju saviļņo līdz sirds dziļumiem. Šodien vīrs ir atkopies un jūtas lieliski, visi brīnās, kā 57 gadu vecumā pēc tik nopietnām slimošanām viņš spēj dzīvot atvērtu, priekpilnu un optimistisku dzīvi. Savukārt Mariju neviena kaite nav piemeklējusi. Viņa vienmēr ir smaidīga un starojoša kā ziedoša ābele. Brīvajā laikā – ceļošana un līnijdejasLai aizmirstu grūtības un no dzīves gūtu arī ko skaistu, Blomnieki pamazām pievērsās ceļošanai un saprata, ka tas palīdz justies labi. «Brauciens uz Spāniju bija tik vilinošs, ka tieši Barselona iedvesmoja turpmākiem ceļojumiem. Agrāk naudu krājām mājas celtniecībai, bet tagad – lai kaut ko apskatītu. Ja nelidojam ar lidmašīnu, braucam ar velosipēdiem, laivām vai ejam kājām. Tuvākajā laikā esam iecerējuši doties kruīzā pa Vidusjūru,» stāsta Marija. Otra aizraušanās Blomniekiem ir līnijdejas. Reizi nedēļā viņi apmeklē nodarbības un uzstājas koncertos. Dejošana abus saista jau septiņus gadus. Oļģerts Jelgavā esot vienīgais vīrietis, kurš aizraujas ar līnijdejām un dāmu kolektīvā tiek lutināts un cienīts. Privātais biznessTā kā Marija ilgus gadus interesējās par veselīgu pārtiku un sabalansētu uzturu, kā arī pētīja tā nozīmi, ģimene nolēma dibināt savu veselības salonu.«Bail pat apzināties, cik nekvalitatīvu pārtiku cilvēki lieto ikdienā. Miglotie āboli, bumbieri, apelsīni nebojājas un stāv mēnešiem, arī skaisto kūku derīguma termiņš ir ļoti liels, kas liecina, ka produkts nav dabīgs, bet «iekonservēts» neskaitāmās E vielās, piedevās, saldinātājos. Cilvēkus arvien vairāk skar kuņģa un zarnu trakta problēmas. Visapkārt tiek runāts, kādas vielas un vitamīnus satur konkrēti produkti, bet reāli to tur nav. Esmu sapratusi, ka daļēji tos var aizstāt, lietojot pareizus un drošus uztura bagātinātājus, taču arī pašu audzēti salāti, tomāti, āboli, lauku piens ir tie, kur smelties vitamīnus, un vasarā tas jāizmanto par visiem 100 procentiem. Veselīgam dzīvesveidam pievērsušies arī abu mūsu bērnu Ingas un Arvja ģimenes. Kopīgiem spēkiem esam izveidojuši CD par veselīgu uzturu un tā pamatvērtībām. Tā pētīšana ir mans hobijs, kurā esmu iesaistījusi visu ģimeni,» smej Marija.
