Neskatoties uz atšķirībām vīriešu un sieviešu domāšanā, viņi agrāk vai vēlāk, satiekot otro pusīti, uzsāk kopdzīvi.
Neskatoties uz atšķirībām vīriešu un sieviešu domāšanā, viņi agrāk vai vēlāk, satiekot otro pusīti, uzsāk kopdzīvi. Ko darīt, lai tā nepārvērstos par vieniem vienīgiem strīdiņiem un savas taisnības pierādīšanu? Kā atrisināt sadzīves problēmas, kas nereti rada saspīlētas attiecības starp abiem cilvēkiem?
Par to ar “Ziņām” padalījās divas sievietes, kas jau ilgāku laiku dzīvo kopā ar otro pusīti.
Ar vīrieti ir jābūt viltīgai
Sanita (24): Ar draugu dzīvoju kopā divus gadus. Pirms sākām kopdzīvi, viss likās pavisam citādi. Bija romantiski vakari, uzmanības apliecinājumi un daudz kā cita attiecību sākumam raksturīgā. Dažreiz es biju pārsteigta, cik gan viņš var būt uzmanīgs un romantisks. Tādēļ nopriecājos, ka esmu atradusi īpašo cilvēku, kas nepieder vispārzināmajai vīriešu kārtai. Jau pēc pāris mēnešiem sapratu, ka neizbēgama ir gaismas neizslēgšana aiz sevis, televizora pults un līdz ar to arī televizora konfiscēšana, nespēja atrast tukšā ledusskapī pastētes paciņu un citas lietas. Viņš bez problēmām tikko sakārtotu istabu var pārvērst pilnīgā haosā un pēc tam vienkārši aiziet. Pats interesantākais, ka viņš nemaz neapzinās, ka tas ir nozīmīgi – aiz sevis savākt vai vienkārši savu vakariņu vietu neuztaisīt par cūku kūti.
Lai arī mans draugs nebūt nav konservatīvs savos uzskatos, māju uzkopju, traukus un veļu mazgāju es. Ja kādreiz viņš pats savas iniciatīvas pēc nomazgā traukus, par to dabūju klausīties ļoti ilgu laiku – cik viņš ir labs, cik čakls un strādīgs! Ka nevienu citu tādu es neatradīšot! Protams, ar to trauku mazgāšanas pasākums ir pārtraukts vismaz uz vairākiem mēnešiem.
Viss minētais nenozīmē, ka es tādēļ viņu mazāk mīlētu. Vēl joprojām viņu uzskatu par sev vislabāk piemēroto un negribētu mainīt ne pret vienu citu šīs pasaules vīrieti. Vienkārši esmu sapratusi, ka mans priekšstats par to, ka kopdzīve ar otru cilvēku ir viegla, skaista un bez nervu bojāšanas, ir kļūdains. Tā ir viena vienīga kompromisu spēle, kur jāmāk piekāpties un diplomātiski izkļūt no situācijas.
Vecmāmiņa man sen deva padomu: “Ar vīrieti ir jābūt viltīgai, citādi nekas jums neiznāks. Tev ir jāmāk viņu palielīt arī par tādu darbu, kas tev liekas pats par sevi saprotams, daudz kur jāpaklusē un daudz kas “jānorij”. Tev ir jāļauj viņam justies kā valdītājam.” Toreiz nodomāju: “Pilnīgas muļķības! Ar mani tā nebūs!” Tagad saprotu, ka tās ir lietas, ar ko jārēķinās, un tā var daudz labāk sadzīvot. Ne vienmēr pats galvenais ir pierādīt savu taisnību. Ir vērts mēģināt saprast otru un viņa argumentus, jo mēs taču gribam dzīvot kopā.
Vīrs mani uzklausa klusējot
Inga (35): Esmu precējusies piecus gadus. Mūsu kopdzīvē nav lielu strīdu un nepārvaramu nesaskaņu. Varbūt tāpēc, ka mans vīrs ir ļoti mierīgs un nosvērts – kā liels, mīļš lācis. Viņš ir diezgan liels pedants, tādēļ māja vienmēr ir kārtībā. Pēc vakariņām uzreiz tiek nomazgāti trauki, jo, viņaprāt, nekārtība rodas tad, ja aiz sevis nesatīra uzreiz. Tādēļ par tādām lietām kā nedēļu sakrājusies netīra trauku kaudze vai liels bardaks mājās nevar būt ne runas. Mājas un saimniecības darbi netiek uzkrauti tikai uz maniem pleciem – to darām vai nu kopā, vai pārmaiņus, bet abi divi. Pie darba tiek likti arī bērni.
Man kā jau visām sievietēm vajag izrunāties. Es runāju par savām un arī par viņa problēmām. Tajos brīžos – tas ir diezgan bieži – viņš mani uzklausa klusējot un nekādās lielās diskusijās neielaižas. Mani šī viņa klusēšana var “izbesīt”!
Mūsu viedokļi atšķiras bērnu audzināšanā un mūzikas izvēlē. Lielākie strīdiņi izceļas tieši par bērnu audzināšanas jautājumiem. Bet no lieliem strīdiņiem paglābj viņa lielais miers. Jāatzīst, ka šis miers un nosvērtība kalpo par zibensnovedēju, īpaši, kad esmu uzvilkusies. Ja viņš tikpat aktīvi strīdētos man pretī, mūsu strīdi varētu izvērsties par skandāliem.
Viena no vīra negatīvajām īpašībām ir tendence uzspiest savu viedokli. Esmu diezgan spītīga, tādēļ nereti gadās, ka paliekam katrs pie sava.
