Saejot kopā pie pašas Latvijas robežas Baltkrievijā, Buraki izveidojuši kuplu ģimeni Jelgavā.
«Bērnībā bieži viesojāmies pie vecvecākiem Daugavpilī. Viņi viens otram nekad nav pateikuši kādu sliktu vārdu. Tas arī ir viņu kopdzīves noslēpums – viņi viens otru ciena,» par saviem vecvecākiem Genovefu un Arkādiju Burakiem, kas novembrī nosvinēja 62. laulības gadadienu, saka mazmeita Irina Deičmane.Mūzika ausīs skan vēl šodienGenovefa dzimusi četru bērnu ģimenē, bet Arkādijs, kurš pabijis arī vācu gūstekņos, bija vecākais no desmit bērniem. «Ziņu» sarunā piedalās arī dēla ģimene, kas palīdz atminēties interesantus faktus, kuru ilgajā kopdzīvē nav bijis maz.Bērnība un jaunības gadi pavadīti Baltkrievijas ciematā, no kura līdz Latvijai ziemā var tikt, pārejot Daugavu. «Tuvāk iepazināmies dančos. Laukos tie parasti notika šķūņos. Tas bija pavasarī, viņš mani pavadīja mājās, bet jau rudenī apprecējāmies. Es domāju, varbūt vēlāk, jāpagaida līdz pavasarim, bet viņš teica – nē, jo viņa ģimenē vēl deviņi bērni, visiem kopā dzīvot grūti,» stāsta mazdēla un trīs mazmeitu vecmamma. Arkādijs sarunā iesaistās retāk – vecums neļauj vairs būt tik aktīvam kā kundzei.Laulību abi noslēdza katoļu baznīcā Latvijas pusē – Piedrujā. Tas notika 1950. gada 3. novembrī. «Kolhoza priekšnieks iedeva ratus, braucām vairākus desmitus kilometru, skanēja zvaniņi. Ziemā pāri upei varējām tikt pa ledu, bet toreiz braucām apkārt, jo upe daudzviet bija vaļā. Todien lija un ūdens uzreiz aizsala – mēteļus, kas bija mums mugurā, varēja nolikt stāvus,» atminās Genovefa, kurai joprojām atmiņā ir mūzika, kas skanēja baznīcā – klarnete, gusļi, vijole un akordeons. Tā kā tēvs bija miris no tīfa, nākamo jelgavnieci baznīcā sagaidīja tēvocis. Radu kāzās bija daudz, visi tika izguldīti sešās ciema mājās, un tad jaunlaulātie saprata, ka pašiem nav kur gulēt, tāpēc pirmo kāzu nakti pavadīja, mīļi apķeroties, uz lādes mājas virtuvē.Savukārt, kad pieteicās meita, abi apprecējās vēlreiz – 1952. gada 15. janvārī ciema padomē. «Toreiz gājām tikai divatā, viesu nebija,» piebilst Genovefa.No ciemata uz DaugavpiliJaunā ģimene dzīvoja trūcīgi Genovefas mājās kopā ar viņas māsu. «Viņa bija tā kā pusmūķene – dzīvoja ļoti noslēgti, gribēja iet klosterī, bet pēc krievu ienākšanas klostera telpās izveidoja slimnīcu. Bijām draudzīgi, turējām govi, arī pa kādai cūkai,» stāsta saimniece, atceroties, ka kāzu dienā no striķa pazuda veļa – tā radinieki pauda to, ka ir pret jauna vīrieša ienākšanu, jo viņas brālēns saimniecību gribēja paturēt sev. Karš ģimeni izmētāja pa visu pasauli: gan Zviedrijā, gan Polijā un pat Brazīlijā ir radi.Visi ģimenē bija ļoti ticīgi, katru svētdienu gāja uz katoļu baznīcu. Arī Jelgavā, kamēr veselība ļāva, abi laulātie apmeklējuši katedrāles dievkalpojumus poļu valodā.1963. gadā ģimene pārcēlās uz Daugavpili, kur devās labākas dzīves meklējumos. Pirms tam jau bija sagaidīts pieaugums – meita Miroslava un dēls Staņislavs. Latgales pilsētā ģimene nosvinēja arī Zelta kāzas, vēlreiz laulājoties katoļu baznīcā.Arkādijs Daugavpilī 40 gadu nostrādāja par elektromontāžnieku, bet sieva piedalījās ķīmiskās rūpnīcas būvniecībā, vēlāk strādāja par pulētāju mēbeļu fabrikā. «Celtniecībā darbs bija smags. Kad pretī mājai sāka būvēt mēbeļu kombinātu, teicu, ka iešu tur strādāt. Tā arī notika,» smaida Genovefa, piebilstot, ka problēmu ar darbu viņiem nav bijis, abi gan nožēlo, ka pabeiguši tikai piecas klases poļu skolā. «Daugavpils laika ļoti žēl, tur ilgi nodzīvojām, jo iepriekš jau nekādas dzīves nebija – redzējām gandrīz tikai karu, no vienām rokām citās tikām.»Veiksmīgi māk grozīt galvuPirms desmit gadiem, kad vecāku veselība sāka pasliktināties, abi bērni, kas tolaik jau bija izveidojuši ģimenes Jelgavā, mudināja viņus pārcelties uz Zemgali. «Kad meklējām dzīvokli, viņiem bija divi nosacījumi – lai tuvumā būtu baznīca un poliklīnika,» stāsta dēls Staņislavs. Taču paveicās vēl vairāk – vienā kāpņu telpā ar Burakiem nopirka dzīvokli vēl kāda daugavpiliete, ar kuru ģimene pašlaik cieši draudzējas un runā poliski, lai neaizmirstu dzimto valodu.Tagad Burakiem ir arī četri mazbērni un seši mazmazbērni. Ģimene lepojas, ka visi ir laulājušies baznīcā, smejot, ka vecvecmamma, tiklīdz piedzimst mazmazbērns, uzreiz jautā, kad plānotas kristības. Svētdienās Buraki nestrādā, pat ēdienu sagatavo iepriekšējā dienā. Radi slavē Genovefas gatavotprasmi, ko viņa īpaši var parādīt svarīgākajos svētkos – Ziemassvētkos un Lieldienās. Savukārt Arkādiju sauc par dārznieku revizoru, jo viņš, kamēr atļāva veselība, atbraucis pie bērniem, vienmēr sniedza padomus par augu izvietošanu dārzā un to kopšanu, arī paša dārzā viss bija iekopts.«Man šķiet, ka ģimenes galva ir tēvs, bet mamma prot šo galvu pareizajā virzienā grozīt. Jo viņa ir tā, kas mudina, piemēram, pārkārtot dzīvokli,» stāsta Staņislavs, piebilstot, ka abu ilgās kopdzīves noslēpums ir savstarpējā cieņa, ko viņi iemācījuši arī bērniem. Buraku ģimene Genovefa Buraka – dzimusi 1929. gada 9. janvārī, Arkādijs Buraks – 1925. gada 3. janvārī Laulību katoļu baznīcā noslēdza 1950. gada 3. novembrī, laulības reģistrācija – 1952. gada 25. janvārī Atkārtoti laulājās Zelta kāzu jubilejā Daugavpilī 2000. gada novembrī. Bērni Miroslava un Staņislavs Viens mazdēls, trīs mazmeitas Četri mazmazdēli – vecākajam desmit gadu, jaunākajam gads Divas mazmazmeitas – vienai septiņi gadi, otrai – pieci mēneši
