Vērienīgākais un arī apspriestākais Latvijas simtgades kultūras pasākums ir klāt – jau sestdien Rīgā sāksies XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki, kas pulcēs 43 290 dalībnieku no 118 Latvijas pašvaldībām un 21 pasaules valsts – to vidū 16 500 dziedātāju no 427 koriem un 18 174 dejotājus no 739 kolektīviem. Viņu rindās arī mūspuses dziedātāji, dejotāji, aktieri, orķestru, folkloras kopu, tautas lietišķās mākslas studiju, mazākumtautību kolektīvu dalībnieki. Jelgavu Dziesmu un deju svētkos pārstāvēs 40 kolektīvu (1188 dalībnieki), Jelgavas novadu – 33 (676 dalībnieki), bet Ozolnieku novadu – septiņi (165 dalībnieki). Nedēļas garumā mākslinieciskie kolektīvi piedalīsies vairāk nekā 65 svētku pasākumos Rīgā. Pirms došanās ceļā lūdzām dalībniekus atminēties spilgtākos svētku brīžus un dalīties šo svētku gaidās, kā arī atklāt mīļāko dziesmu, deju vai teātra izrādi.
Jāizjūt vismaz vienreiz dzīvē
Andris Bolmanis, Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra režisors
Teātra nozarē darbojos jau 14 gadu. Par režisoru, sākumā režisora asistentu, strādāju gadus septiņus. Šie man būs trešie Dziesmu un deju svētki, visi aizvadīti kopā ar Ādolfa Alunāna teātri.
Režisoram mīļš ir tas darbs, pie kā pašlaik strādā vai kas bijis pēdējais, jo tajā ir visaktuālākā problēma vai nepateiktais, kas prasās ārā. Pirms trīs gadiem iestudēju “Koridoru”, kas šķita ļoti aktuāls. Tagad diez vai es šādu materiālu vairs ņemtu. Pēc “Koridora” nāca “Grenholma metode”, šobrīd esmu atkal jaunos meklējumos. Katra izrāde top atkarībā no dvēseles stāvokļa, dzīves situācijām un citiem aspektiem.
Man teātris ir ļoti mīļš. Esmu gribējis gan dejot, gan dziedāt, bet sapratu, ka nevaru trāpīt nevienā notī un nevaru arī dejai soļus atcerēties. Bet gribas sevi kaut kur parādīt, un tad ir jāiet uz teātri. Teātris ir visa apvienojums – tur ir gan dziesma, gan deja. Ja nemāki ne dziedāt, ne dejot, vienalga vari sevi parādīt ar aktiermeistarību un visu pārējo, kas tev ir. Teātris neuzliek vienu zināmu rāmi, dod iespēju skatīties plašāk. Lai arī šķiet, ka teātris ir pilnīgi nesaistīts ar Dziesmu un deju svētkiem, tomēr tajos piedalāmies. Tas ir kompliments mums, ka varam tur būt. Ir prieks un lepnums, un pacilātas sajūtas, ka esam aicināti un tiekam gaidīti.
Spilgtākās atmiņas no Dziesmu svētkiem noteikti ir sadziedāšanās nakts pēc fināla koncerta – tas ir super moments, tautas vienotība! Mēs, teātri, paliekam kopā ar koriem un dejotājiem līdz rīta gaismai. Tā kopā būšana ir fantastiskas sajūtas, ko, manuprāt, nevar gūt nekur citur kā vien Dziesmu svētkos. To nevar izstāstīt! Katram kārtīgam latvietim vismaz vienreiz dzīvē tur ir jābūt un tas jāizjūt!
Laukumā kopā ar ģimeni
Ineta Greļevska, TDA “Diždancis” dejotāja
Man šie būs otrie lielie Deju svētki kopā ar Tautas deju ansambli (TDA) “Diždancis”, pirmie bija skolēnu dziesmu un deju svētki kopā ar Ilūkstes novada Kultūras centra jauniešu deju kolektīvu “Ance”. 2010. gadā atsāku dejot tautas dejas – dejoju gadus desmit.
Deja man ir atslēgšanās no ikdienas rutīnas, dažādu emociju izjušana un izpaušana dejā, jaunu draugu iepazīšana. Tā nav vienkārši kustība, man tas ir dzīvesveids. Šogad sirdī iekritušas tādas dejas kā “Ir 1873. gads, dimd Rīga”, “Dejotprieks”, “Audēju deja”, “Meitu māte”, “Jumalo”, “Pie Daugavas”, un tā varētu turpināt.
Dziesmu svētki ir notikums, ko visi gaida, protams, arī es. Tā ir kopības sajūta, kas liek tirpiņām skriet. Svētki ir sajust sevī latvietību un to lielo prieku pret deju un dziesmu. Sajūtas, kas ir deju lielkoncerta finālā, kad skatītāji ceļas kājās, nav vārdiem aprakstāmas. Manuprāt, tā ir tā augstākā pakāpe, ko visus šos gadus esi mēģinājis iegūt parastos sezonas koncertos, tas ir tas kaifs, ko noķert dejojot.
Noteikti ilgi atcerēšos, kā mēs braucām uz skolēnu deju svētkiem. Šķita, ka braucam visu dienu un nemūžam uz to Rīgu netiksim (no Ilūkstes līdz galvaspilsētai ir apmēram 220 kilometru). Atceros, kā pagājušajos svētkos pēc noslēguma koncerta balles “Daugavas” stadionā braucām uz jūru. Tas bija fantastiski – beidzot atvēsināt nogurušās kājas un ieraudzīt saullēktu, daži drosminieki vēl nopeldējās. Protams, nevar aizmirst arī Mežaparka noslēguma koncertu, ko iepriekšējos svētkos apmeklēju pirmo reizi. Vissaviļņojošākais brīdis noteikti bija dzirdēt dzīvajā dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”.
No šiem svētkiem sagaidu pozitīvas emocijas. Ļoti gribas redzēt, kā izskatīsies deju lielkoncerts, jo šogad tas veidots kā uzvedums. “Daugavas” stadionā dejos arī visa mana ģimene, ko neredzu tik bieži, kā gribētu, bet mēs visi satiksimies deju laukumā.
Svētku dalībniekiem un apmeklētājiem novēlu tos izbaudīt! Šie svētki būs īpašāki nekā citi, notiks dažādi pasākumi, tāpēc tiem, kuri nepiedalās, jādodas baudīt latviskās tradīcijas! Dalībniekiem novēlu izturību un pozitīvismu. Pat ja šķiet, ka kaut kas nesanāk, nebēdāties un darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, izstāstīt dziesmas un dejas stāstu, lai tas tiktu aiznests līdz skatītājiem. Novēlu izbaudīt svētkus, sniegt savstarpēju atbalsta plecu! Lai top!
Uzvilkt tautastērpu ir skaisti
Ruta Arāja, Zaļenieku sieviešu kora dziedātāja
Šie man būs piektie svētki. Jaunībā desmit gadu dziedāju pie Jāņa Zirņa korī “Ausma”, ar kuru esmu piedalījusies četros svētkos.
Man ir tuvas kora dziesmas un arī garīgās dziesmas. Ar Zirni mēs braukājām pa konkursiem, ar “Ausmu” ļoti daudz esmu bijusi ārzemēs un piedalījusies garīgās mūzikas festivālos. Dziedu visu dzīvi – Rīgas ansambļos, Zaļeniekos mums bija sieviešu ansamblis. Savā laikā, pirms aizgāju pie Zirņa, mēģināju iestāties “Dzintarā”, tad es dziedāju “Tumša nakte, zaļa zāle”. Tā man ļoti patīk.
Atceros – jau biju aizbraukusi uz laukiem dzīvot un devos no Zaļeniekiem uz mēģinājumiem Rīgā. Transports mums te ir galīgi švaks. Mēģinājums beidzas, pusdivpadsmitos braucu ar “liepājnieku” un naktī biju Glūdā. Un tad piecus kilometrus vēl gāju kājām. Vienreiz Zirnis mani veda no kāda koncerta mājās. Daudz braukāts no laukiem uz Rīgu.
Dziesmu svētkos uzvilkt tautastērpu ir skaisti, visa kopības sajūta ar koriem ir skaista. Kaut ir tie grūtie ģenerālmēģinājumi, kur citreiz saulē karsējies, bet tas viss ir stipri pacilājoši. Šajos svētkos vēlētos tādas pašas emocijas kā agrāk. Esmu vecāka, un varbūt tas būs vēl spilgtāk nekā tad, kad jauns un pārgalvīgs. Lai arī citi svētku dalībnieki un apmeklētāji izjūt to pašu skaistumu!
Svētkus veidojam mēs
Baiba Ķestere, TDA “Lielupe” dejotāja un studijas vadītāja
Pirmie Deju svētki man bija 1. klasē, kad skolēnu dziesmu un deju svētku mēģinājumi notika Spilves lidlaukā. Šie būs jau ceturtie Vispārējie dziesmu svētki pēc kārtas. Divus aizvadīju izbijušajā Smiltenes TDA “Ieviņa” A grupas sastāvā, un tagad divi ir kopā ar TDA “Lielupe” pamatsastāvu. Dejoju kopš trīs gadu vecuma. Nu aizrit 27. gads, kopš esmu sākusi, un pauzes neesmu taisījusi.
Deja, skatoties plašākā mērogā, ir atsevišķa pasaule, kur katram mainās lomas un tiek dota iespēja izbaudīt visplašāko emociju klāstu. Šaurākā mērogā deja ir mazs stāsts, un, tai pievēršot vajadzīgo daudzumu uzmanības un ieguldot milzīgu darbu, šo stāstu ir iespējams bez vārdiem izstāstīt skatītājam. Starp mīļākajām dejām noteikti varu minēt Jāņa Ērgļa “Man deviņi bāleliņi” un Agra Daņiļeviča “Apkal manu kumeliņu”. Šajos svētkos būs sanācis piepildīt senu sapni un izdejot “Dejotprieka” solokoncertā “Vēl simts gadu dejai” arēnā “Rīga”. Ļoti tuva no tām, kas tiks dejotas “Daugavas” stadionā, ir “Ir 1873. gads, dimd Rīga”. Tajā ir kāda īpaša aura.
Katri Deju svētki attiecīgajā piecgadē sasummējas atšķirīgi. Kad biju jaunāka, tie bija citādas nozīmes svētki un kopā būšanas prieks. Tagad, strādājot ar dejotājiem un gatavojoties svētkiem, tie veidojas citādi. Ikdienas darbos un gatavošanās procesā svētki, kas tuvojas, nav tik ļoti izjūtami, jo ir liela atbildība sagatavoties lielajiem koncertiem kopā ar dejotājiem. Domāju, ka šogad svētku sajūta būs koncertu izskaņā, kad būsim visi kopā uz laukuma un būs gandarījuma sajūta par padarīto kopā ar vēl tūkstošiem citu dejotāju.
Viena no spilgtākajām atmiņām noteikti ir pirms 15 gadiem “Daugavas” stadionā dejotā “Lietus deja” ar akmeņu skandināšanu. Tajā visas meitenes izmirka līdz pēdējai vīlītei. Pirms desmit gadiem “Daugavas” stadionā tika izdejota “Uguns deja” ap dzīviem ugunskuriem. Deja uz laukuma liesmu spēlēs bija maģiska. No pēdējiem svētkiem visvairāk atmiņā palicis nogurums. Slodze bija milzīga. Visspilgtāk atmiņā ir deja “Meitu māte”. Tur dejotājiem parādījās īstā “garša” un azarts.
No šiem svētkiem gaidu izdošanos – visiem kopīgu. Gan arēnā “Rīga”, gan “Daugavas” stadionā lai izdodas tas skaistums, kas iecerēts! Ceļš uz šiem svētkiem ir bijis dažāds, tāpēc gribas cerēt, ka izdosies visu realizēt lieliskos koncertos.
Novēlu ikvienam atrast brīdi vai lietu, kad izjust gandarījumu! Vai tas būtu koncertu laikā, vai beigās, vienalga kurā svētku norises vietā – dalībniekiem novēlu sajust gandarījumu. Jo bez ikviena dalībnieka, bez tiem cilvēkiem, kas veido kolektīvus un darbojas savās mājās – pilsētās, pagastos, novados –, svētku nebūtu. Svētkus veidojam mēs, tāpēc – lai top!
Visi koncentrējas uz vienu mērķi
Krista Lūsiņa, Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora “Spīgo” kormeistare
Dziesmu un deju svētkos esmu pārstāvējusi tikai kori “Spīgo”. Esmu piedalījusies visos skolu jaunatnes un pieaugušo svētkos kopš 2003. gada.
Dziedāt sāku bērnudārzā. Līdz 9. klasei mācījos Jelgavas 4. vidusskolas mūzikas novirziena klasē, pēc tam studēju Latvijas Universitātē un dziedāju korī “Juventus”. 2017. gadā absolvēju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, dziedāju sieviešu korī “Balta”. “Spīgo” esmu kopš 6. klases. Pēc vidusskolas divus vai trīs gadus izlaidu, bet jutu, ka kaut kā pietrūkst. Atgriezos un nekur projām negrasos doties! Kopumā ar “Spīgo” esmu pavadījusi nu jau gadus piecpadsmit.
Ejot cauri dažādiem dzīves posmiem, mainās cilvēka daba, domas, emocijas. Tāpat arī mīļākā dziesma. Šobrīd tā varētu būt Raimonda Paula dziesma ar Jāņa Petera vārdiem “Grezna saule debesīs”, ko pirmo reizi iepazinu “Juventus” sastāvā, bet ar “Spīgo” dziedājām koru “Eirovīzijā” un solo koncertā ar Maestro.
Kordziedāšana ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa un daļa manis pašas. Tas ir mans darbs un hobijs vienlaicīgi. Dziedāšana korī attīsta daudz prasmju. Tas ir liels uzdevumu komplekss, ko, darbojoties citā sevis izpaušanas veidā, manuprāt, nav iespējams paveikt. Mūzikai ir arī smarža. Un, ticiet vai ne, ir iespējams sadzirdēt Latvijas meža smaržu pēc vasaras lietus.
Dziesmu svētki ir mirklis, kad jūtu – ar abām kājām esmu te, piederīga šai zemei, kokiem, jūrai un saulei. Tas ir brīdis, ko gaida ikviens, kam dziesma vai deja ir tuva. Mēs sanākam kopā, lai saņemtu elektrisko lādiņu, ko veido vairāki tūkstoši cilvēku, kas iedegas par kopīgu mērķi.
Spilgtākās svētku atmiņas ir pašas nesenākās. Koru pusfināla rezultātu paziņošanas laikā mēs ar Artu un Agitu (kora otro diriģenti Artu Jurgenovsku un prezidenti Agitu Zunduri – red.) sēžam Latvijas Universitātes aulā. Vēderā ir milzīgs uztraukuma kamols, ļoti līdzīgs kā pagājušā gada jūlijā, kad kāpām uz koru “Eirovīzijas” skatuves pārstāvēt Latviju. Bijām noklausījušās savas pusfināla uzstāšanās audioierakstu. Un, būdamas ļoti paškritiskas, dzirdējām visus sīkumus, kas nelika cerēt uz tik augstu žūrijas novērtējumu. Bet “Spīgo” spēks vienmēr ir bijis pārsteigumā un tajos mistiskajos brīnumu mirkļos, kas var rasties tikai tad, kad viss koris ir par 99 procentiem koncentrējies uz vienu mērķi, raugās vienā virzienā. Vai “Spīgo” ir labākais sieviešu koris Latvijā? Nedomāju vis, jo kora dziedātāju vidējais vecums nesasniedz pilngadību. Latvijā ir ļoti daudz izcilu koru. Vai “Spīgo” ir īpaša aura? Viennozīmīgi!
No šiem svētkiem sagaidu pozitīvi sportisko enerģiju, ko vienmēr sniedz “koru kari”. Noslēguma koncerts dos cita veida enerģiju, ne tik taustāmu un aprakstāmu. Lai visi svētku dalībnieki izbauda kopā būšanas prieku!
