Pēc Eiroparlamenta deputāta Riharda Pīka uzaicinājuma aprīļa beigās apskatīt Eiroparlamentu Briselē devās grupa Latvijas reģionālo avīžu un televīziju žurnālistu. Pateicoties kolēģu atbalstam, šajā grupā biju iekļauts arī es.
Pēc Eiroparlamenta deputāta Riharda Pīka uzaicinājuma aprīļa beigās apskatīt Eiroparlamentu Briselē devās grupa Latvijas reģionālo avīžu un televīziju žurnālistu. Pateicoties kolēģu atbalstam, šajā grupā biju iekļauts arī es.
Pirms brauciena aprunājos ar dažiem prātīgiem cilvēkiem. Nospriedām, ka ceļasomā paņemšu maisiņu ar sviestmaizēm (klātas ar Jelgavas tirgū Driksas malā pirkto ar slapju alkšņa malku žāvēto lauku speķi). Nu kāpēc man Briselē uz ielas būtu jāēd pankūkas vai nesmaržīgas zemenes ar putukrējumu! Jūs, naudīgie rietumeiropieši, vismaz uz sīkumiem mūs, letiņus, neapspēlēsiet. Jā, vēl katrā ziņā jāpaņem pase. Pamācoši var izstāstīt, kā man gāja pirms vienpadsmit gadiem, kopā ar Nacionālo bruņoto spēku pūtēju orķestri ceļojot uz Angliju. Bija karsts augusts, brauciens autobusā (caur Poliju vien 26 stundas!) ilgs. Vīri, protams, atvēsinājās ar alu. Beidzot nokļuvām Lamanša jūras šauruma krastā. Vajadzēja doties uz prāmi, bet, loģiski, pirms tam franču robežsargi prasīja dokumentus. Visiem viss kārtībā, bet priekšā sēdēja klarnetists Jānītis. Franču robežsargs viņam atkārtoja prasību uzrādīt pasi. Jānītis pavēra vienu aci, aizvēra, atvēra otru, pasmaidīja un gulēja tālāk. Nekādu saasinājuma abu personu saskarsmē. Beigās jau trīs latviešu vīri meklēja Jānīša dokumentu somā, kabatās, drēbēs, jo skaidrs, ka orķestrim nevajadzētu palikt bez pirmās klarnetes… Beidzot kādā kabatā pase atradās. Autobusā sēdošie uzelpoja un pēc brītiņa atstāja Eirāzijas kontinenta krastu… Vēl trakāk nekā orķestriem problēmas ar pasēm esot koriem. Reiz gadījās būt klāt, kad maestro Māris Sirmais teica šādus vārdus: “Dodoties ārzemju braucienos, gandrīz katru reizi lidostā atklājas, ka kādam koristam nav pases.”
Žurnālisti tomēr ir lietišķāka tauta. Mums, divdesmit rajonu avīžu pārstāvjiem, ne Rīgā, ne Briselē aizķeršanās ar dokumentiem negadījās. Arī alus un vīna baudīšana bija stipri ierobežota, jo Briselē pavadījām 23 stundas. Pie kopējās bilances vēl jāpieskaita lidmašīnās un lidostās pavadītais laiks – kopā astoņas stundas.
Šogad aprīļa beigās pārlidojot Latviju (Kalnciemu ar Lielupes tiltu no augšas varēja pazīt ļoti viegli), dominēja brūnie toņi. Jo tālāk uz Rietumiem pretī siltajai Golfa straumei, jo viss kļuva zaļāks. Interesantas finansiālas pārvērtības notika arī manā somā. Proti, sasmērēto maizīšu kolekcija desmit kilometru augstumā bija vērtējama ne vairs pāris desmitos santīmu kā Driksas krastā, bet gan padsmit latos. Jāatceras, ka Induļa Emša valdības laikā ministrs Ainārs Šlesers Latvijā ievilināja lētās aviokompānijas. Nu stipri draudzīgāka kļuvusi lidojumu cena, taču virs mākoņiem tevi neviens par velti nebaro.
Vieta, kur tiekas amata brāļi
Es labā nozīmē apskaužu LLU (agrāk LLA) absolventus. Ja reiz esi diplomēts lauksaimnieks, mērnieks, ekonomists vai veterinārārsts, zini, ka ik pēc pieciem gadiem Jelgavā tevi gaidīs agrākie studiju draugi, pasniedzēji un no jaunības dienām mīļas vietas. Automašīnas ap pili vai fakultāšu ēkām būs sabraukušas vienā strīpā un stāvēs tur līdz rīta gaismai. Turpretī, ja esi mācījies Latvijas Universitātē (varētu nosaukt vēl virkni citu augstskolu), ņem vērā, ka nekādi absolventu sarīkojumi vismaz tuvākajā laikā rīkoti netiks. Bet kaut vai tīri profesionāli aprunāties taču vajag! Tādēļ, lidojot uz Briseli, biju priecīgs satikt kolēģus no dažādām Latvijas malām, ko citādi laikam gan nesatiktu. Visvairāk dabūju padiskutēt ar laikraksta “Talsu Vēstis” galveno redaktoru Eduardu Juhņēviču. Kopā esam smaiļojuši pa Lielupi. Viņš tolaik bija Zemes ierīcības fakultātes students, kas centīgi turpināja Ventspilī sāktos treniņus. Par slavenu čempionu Eduards nekļuva, bet par cienījamu avīzes redaktoru un līdzīpašnieku gan.
Braucot no lidostas uz Briseles centru, Eduards pukojās par skatu, kas pavērās ceļmalās. Jā, Latvijā vēl kārtīga zāle nebija izdīgusi, toties Briseles nomalēs tā zaļoja apmēram līdz ceļiem. “Kad mūsu zemnieki kādu grāvmalu neizpļauj, viņi nevar dabūt Briseles subsīdijas. Bet ko mēs redzam Briselē!” bija sašutis Eduards. Tajā pašā laikā gribējās aplaudēt mūsu autobusa šoferim. Brisele ir automašīnu pārblīvēta pilsēta (satiksmes sastrēgumu dēļ nereti deputāti kavējot sēdes), tomēr šoferis spēja izgriezties, vedot mūs līdz viesnīcai Bēthovena ielā, gan tūlīt tālāk – līdz pilsētas centram.
Mārtiņš runā latviski
Jau no pirmajiem satikšanās mirkļiem patīkamu iespaidu atstāja mūsu gids – deputāta Riharda Pīka palīgs Mārtiņš Zemītis. Divdesmit sešus gadus jauns puisis no Pārdaugavas, kas bakalauru ieguvis, studējot ASV starptautiskās attiecības, beidzis arī prestižo Rīgas Juridisko augstskolu un nokārtojis pārbaudījumus ierēdņa statusa iegūšanai darbam ES institūcijās. Tajā pašā laikā Mārtiņš runāja skanīgā latviešu valodā (bez samākslotām angļu valodas piedevām), bieži smaidīja un ik brīdi bija gatavs pakalpot tautiešiem.
Vispirms Mārtiņš brīdināja par drošību. Pilsētā ir zināms sabiedrības slānis, kas ES institūciju pārstāvjus jeb eirokrātus diez ko neieredz. Vai nu skauž lielās algas (ierēdnim tā ir, sākot ar četriem tūkstošiem eiro mēnesī) un privilēģijas, vai vienkārši nepatīk ārzemnieki. Arī latvieši jau dabūjuši ciest. Kāds mūsu puisis sadurts ar nazi. Bet musulmaņu rajonos, kas atrodas mazliet nostāk no centra, vienatnē labāk vispār nerādīties.
Staigājot pa Briseli, nebija sajūta, ka atrodies lielā pilsētā (tā pēc iedzīvotāju skaita ir līdzīga Rīgai). Taču, ja tev akurāt ļoti vajag to nebeidzamo burzmu, turpat blakus pusotras stundas autobrauciena attālumā ir Parīze. Brīvdienās nav grūti aizceļot arī uz Londonu. Brisele tiešām lielā mērā ir Vakareiropas centrā.
Puisēns ar vestīti
Mūsu grupas brauciena mērķis bija iepazīšanās ar Eiroparlamentu. Taču pirms tam – kāds mirklis vecpilsētā. Par “varas makti” mūsu grupai vajadzēja apskatīt “Manneken – pis” jeb čurājošā puisēna skulptūriņu, kas kļuvusi par Briseles simbolu. Nekāda dziļa mākslas tēla it kā tur nav – apaļīgs puisēns un ūdens strūkla, kas viņam no attiecīgas vietas līst jau apmēram trīssimt gadu. Tomēr tūristi gar to vietu arī plūda gandrīz vai nepārtrauktā straumītē. Todien šo apstākli bija izmantojuši kādi reklāmas speciālisti. Proti, puisēns, droši vien par attiecīgu maksu, bija ietērpts vestītē kāda karoga krāsās (iespējams, šo akciju bija sarīkojuši kādas Latīņamerikas vai Āfrikas valsts patrioti). Domāju gan, ka Jelgavā cilvēki lāgā nepieņemtu, ja kāds, piemēram, iedomātos Ernstam Johanam Bīronam vai Konrādam fon Mandernam, kas pārakmeņojušies stāv Driksas tilta galā, uzlikt savas firmas cepuri vai pēc vecmāmiņas mustura adītu šalli. Taču es nebrīnītos, ja tāda “apģērbšanās” jau būtu iekļauta nākamajā novembrī Studentu dienu programmā. Laiks iet, paražas mainās. Jo sevišķi tad, ja paraugi nāk no Briseles.
Interesanti, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās dzimumlīdztiesības aizstāvji panāca, ka turpat netālu no “Manneken – pis” tika novietota čurājošas meitenītes skulptūriņa. Pēc “skatītāju lūguma” Mārtiņš pieveda arī pie tās. Taču aizrestotā strūklaciņa nedarbojās, arī tūristu straumi tur nemanīja.
Mēs – jautrie pavāri!
Ejot uz Eiroparlamenta pusi, Mārtiņš sāka runāt par degvielas cenām. Viņš bieži ceļo ar automašīnu maršrutā Brisele – Luksemburga – Strasbūra (tur arī reizi mēnesī notiek Eiroparlamenta plenārsēdes). Un, izrādās, Luksemburgā daudzi braucēji piepildot bākas, jo tur degviela ir lētāka nekā Beļģijā vai Francijā. “Ja stāsta, ka Latvijā degvielas cenām jāsasniedz ES līmenis, tad jāteic, ka tāda vienota līmeņa nemaz nav un, piemēram, mazā Luksemburga, kas ir arī ES dibinātājvalsts, pastāv uz savām cenām.
Laika nebija daudz: Beļģijas karaļa pils (tā iekšpusē nav publiski apskatāma), Zinātnes muzejs, Mūzikas instrumentu muzejs, arhitektoniski skaistais rātsnams palika kaut kur iesāņus. Iegājām tikai lielākajā Briseles dievnamā Svētā Maikla katedrālē (beļģi galvenokārt ir katoļi), un par stundu atpakaļ sagrozītais pulkstenis rādīja, ka mūs gaida Eiroparlamentā.
Ēka moderna, vienos stiklos, pēc tilpuma apmēram desmit reižu lielāka par Jelgavas pili. Blakus Leopolda parka krūmos dziedāja lakstīgalas, bet turpat netālu uz trotuāra apmales sēdēja bariņš skaļu ļaužu. Tie, izrādījās, bija streikotāji. Proti, Eiroparlamenta ēdnīcas darbiniekiem maksā ap 900 – 1000 eiro mēnesī. Ar to viņiem nepietiek. Tādēļ gan neēduši nepalikām – Eiroparlamentu apkalpo ne viena vien sabiedriskās ēdināšanas firma.
Ja labi pabeidz skolu…
Turpat pie ieejas ēkā satikāmies ar latviešu tulkiem. Viena no viņām izrādījās Jelgavas 2. vidusskolas absolvente (astoņdesmito gadu beigās) Krista Bergmane. Pēdējā laikā gan dzīvojusi Rīgā, bet kopš pērnā augusta ir starp tiem astoņiem Latvijas tulkiem, kas strādā Eiroparlamentā Briselē. Krista pastāstīja, ka latviešu “būdā”, kā vietējā žargonā sauc tulkošanas kabīni, nodrošina tulkojumus no piecām valodām – angļu, vācu, franču, dāņu un zviedru. Kas notiek, ja deputāts uzstājas portugāliski vai kādā no citām 14 neminētajām ES valodām? Tulks no mūsu “būdas” tulko citā “būdā” pārtulkoto. Tā esot diezgan pieņemama prakse. Problēmas sākas, ja latviskais tulkojums pastarpināti “izgājis” caur divām “būdām”. Tad gan gadoties pārpratumi kā kluso telefonu spēlē.
Lielajā zālē vietu daudz
Ieejot plašajā Eiroparlamenta zālē (kur ir vietas 732 deputātiem un vēl gandrīz tikpat daudz ieinteresētajām personām – deputātu palīgiem, lobistiem, žurnālistiem u.c.), tūlīt varēja pamanīt aizstikloto tulku balkonu rindu. Rosība bija arī latviešu “būdā”. Paklausoties austiņās, varēja pārliecināties, ka deputātu runu tulkojums bija momentāns. Lielās zāles parterī deputātu kādi divdesmit – parējās vairāk nekā septiņsimt vietas tukšas. Latviešus nemanīja. Taupīgs saimnieks secinātu – lieks elektrības un apkures patēriņš. Tomēr nevar teikt, ka pārējiem deputātiem šo divdesmit kolēģu diskusija bija vienaldzīga. Ļoti iespējams, viņi tai sekoja savos darba kabinetos. Katrā ir monitors, kurā var redzēt plenārsēžu zālē notiekošo. “Rīt, kad notiks balsošana, zāle būs pilna. Šodien diskusijā piedalās tikai tie, kas sagatavojuši ziņojumus vai arī tiem oponē,” paskaidroja R.Pīks.
Todien parlamentā apsprieda jautājumus par kopīgu datu bāzu veidošanu cīņai ar auto zādzībām, par gruntsūdeņu piesārņojumu, gada ziņojumu par cilvēktiesību ievērošanu pasaulē u.c. Visas šīs lietas acīmredzot nerādīja asas politiskas diskusijas, tādēļ arī lielā zāle bija gandrīz tukša. Deputātu diskusijas tonis – labvēlīgs un cieņas pilns.
Runājot par latviešiem Briselē, mūsu gids Mārtiņš piebilda, ka visi cenšoties cits citam izpalīdzēt. Eiroparlamentā, Eiropas Komisijā, Eiropas Ministru padomē, NATO mītnē esot apmēram četrsimt latviešu. Mūsu lielākie sabiedrotie, protams, ir igauņi un lietuvieši, arī poļi, kurus, piemēram, Eiroparlamentā pārstāv 54 deputāti. Lietuviešus – 13, igauņus – 6. Mums, kā zināms, ir deviņi deputāti.
Astoņi mīnus viens
Pēc ielūkošanās plenārsēžu zālē notika saruna ar pašu “svētku vaininieku” – žurnālistu grupas uzaicinātāju deputātu R.Pīku. Viņš uzstāšanos sāka ar to, ka ES dibināšanas pamatā ir Eiropas valstu sadarbības savstarpējs izdevīgums un samierināšana pēc kara. Pasaules saimnieciskajā konkurencē grūti būtu gūt sekmes, ja pat Eiropas lielvalstis darbotos atsevišķi. Par ES nelaimi R.Pīks minēja pārmērīgo liberalizāciju un demokratizāciju, kas aizgājusi tik tālu, ka apdraud kristīgās vērtības un pat Eiropas kultūras eksistenci. Tā rezultātā mūsu pasaules daļā nav pienācīgas paaudžu nomaiņas. Tādēļ vien ES būšot jāpieņem Turcija, kur bērnu ir daudz, tādēļ mazināsies problēmas ar darbaspēku. Ar R.Pīku runājām, ka diez vai kaut kas tāds būs pieņemams. Pirmkārt, ja Turcija eiropeizēsies šā vārda bēdīgākajā nozīmē, tad jau tur arī dzimstība samazināsies. Bet galvenais – nav ticams, ka Latvijas sabiedrība varētu pieņemt, ka valsts ekonomiskā izaugsme balstītos uz viesstrādnieku darba resursiem. Tieši iebraucēju plūsmas apturēšana bija pirmais, ko latvieši prasīja, tiklīdz, sākoties “perestroikai”, bija iespējams kaut mazliet pacelt balsi. Jā, ir lietas, ko lielās un mazās tautas saprot citādi. Cik lielas ir deviņu Latvijas eirodeputātu iespējas ietekmēt pārējos 723 kolēģu prātus? R.Pīks teica, ka šo to varot, tikai skaidri jāformulē ideja un jāatrod domubiedri. Latvijas tuvākie sabiedrotie parasti esot vācieši, poļi, protams, baltieši. Franči, kas tradicionāli bieži vien esot krievu pusē, pēc Polijas iestāšanās ES kļuvuši piezemētāki, mazāk ietekmīgi. R.Pīks gan piebilda, ka Latviju pārstāv diemžēl nevis deviņi, bet gan astoņi deputāti. Tatjana Ždanoka, kas tribīnē galvenokārt runā labā latviešu valodā, lobējot Krievijas impērijas intereses. Esot tiešām žēl, ka augsti izglītota profesore, kas Briselē varētu daudz ko paveikt Latvijas saimnieciskajās interesēs, to nedara.
Viena no problēmām, kāpēc uz Briseli bija aicināti rajonu avīžu žurnālisti, bija tāda, ka pēdējā laikā palielinās eiroskeptiķu skaits. Proti, 1979. gadā ES parlamenta vēlēšanās piedalījās 63 procenti balsstiesīgo iedzīvotāju, bet 2004. gadā šis skaitlis bija tikai 45. Jaunās dalībvalstis, tostarp arī Latvija, ir aktīvākas, taču, kopumā ņemot, tādai šai tendencei nevajadzētu būt. Kā lai tautas pietuvinās eiroparlamentam un Briseles birokrātiem? Tas droši vien ir jautājums par kultūru. Protams, var zūdīties par savu nabadzību un neiet pat uz pagasta padomes vēlēšanām. Taču, kā dzejnieks saka: “Nedzīvojam Āfrikā, arī Antarktīdā – ne…” Protams, tam ir gan plusi, gan mīnusi. Tomēr vecajai Eiropai, kas varbūt šajā vēsturiskajā momentā nav tā galvenā noteicēja pasaulē, mums vajadzētu būtu mīļai.
