Pagājušās nedēļas nogalē Jūrmalā notika Eiropas kustības Latvijā rīkotais Eiropas lietu forums.
Pagājušās nedēļas nogalē Jūrmalā notika Eiropas kustības Latvijā (EKL) rīkotais Eiropas lietu forums, kura atklāšanā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga aicināja sākt diskusijas par referendumu, kura laikā Latvijas pilsoņi izlemtu par valsts iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) vai palikšanu ārpus tās. Prezidente arī atzina, ka Latvijas Republikas Satversmē jāveic integrācijai nepieciešamie grozījumi.
Kā zināms, Latvijas iestāšanās ES radīs problēmas gan valsts konstitucionālajā iekārtā, gan tiesību sistēmā. Iestājoties savienībā, nonāksim izvēles priekšā – izdarīt grozījumus Satversmē vai pieņemt jaunu konstitucionālo likumu, kas noteiktu ES un Latvijas tiesību normu hierarhiju. Juristi gan ir norādījuši, ka pēdējais variants nebūtu labākā izvēle. Grozījumi nepieciešami arī tamdēļ, ka Latvijai, iestājoties ES, vajadzēs pieņemt vairākus normatīvos aktus, kuriem būs augstāks spēks par Satversmi.
Kā acīgi pamanījusi prezidente, Latvijas uzaicināšana sākt sarunas par iestāšanos savienībā vēl negarantē valsts uzņemšanu ES. To vajadzētu atzīt visiem – gan eiroskeptiķiem, gan eirocentristiem. Darāmā vēl ir daudz.
Latvijas integrācija ES iespējama tikai pakāpeniski
Eiropas Savienības paplašināšanās būtība
ES paplašināšanās ir viens no būtiskākajiem jautājumiem Eiropā, ieejot 21. gadsimtā. Pieteikumus iestāties savienībā ir iesniegušas 13 Eiropas valstis, no tām 10 – Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis: Bulgārija, Čehija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija, kā arī Kipra, Malta un Turcija.
Saskaņā ar līgumu par Eiropas Savienību pieteikumu iestāties ES var iesniegt jebkura Eiropas valsts. Katra vēlme tiek vērtēta individuāli un objektīvi. Eiropas Komisija sagatavo viedokli ar priekšlikumiem iestāšanās sarunu uzsākšanai. Minētais viedoklis tiek izskatīts ES Padomē, kurā tiek pieņemts lēmums, vai ar attiecīgo valsti tiks sāktas iestāšanās sarunas. Tās norisinās starpvaldību konferences veidā starp ES dalībvalstīm un kandidātvalsti. Ja sarunas ir sekmīgas, tiek sagatavots iestāšanās līgums. Lai tas stātos spēkā, līgums jāapstiprina katras ES dalībvalsts parlamentam, kā arī Eiropas Parlamentam.
Saskaņā ar Luksemburgas ES Padomes lēmumu 1997. gada decembrī tika sāktas iestāšanās sarunas ar sešām valstīm – Čehiju, Igauniju, Poliju, Slovēniju, Ungāriju un Kipru. 1999. gada decembrī ES Padome Helsinkos nolēma uzsākt sarunas ar otrā viļņa valstīm, tai skaitā ar Latviju. 2000. gada februārī oficiāli tika atklātas sarunas par iestāšanos ES ar Latviju, Lietuvu, Rumāniju, Bulgāriju, Slovākiju un Maltu.
Situācija izglītības politikā
Izglītības likums nosaka, ka katram Latvijas Republikas pilsonim un personai, kurai ir tiesības uz Latvijas Republikas izdotu nepilsoņa pasi, personai, kurai ir izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kā arī ES valstu pilsoņiem, kam izsniegta termiņuzturēšanās atļauja, un viņu bērniem ir vienlīdzīgas tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīvesvietas. Valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītība tiek iegūta valsts valodā. Citā valodā izglītību var iegūt privātās izglītības iestādēs, valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas. Profesionālās kvalifikācijas eksāmeni kārtojami valsts valodā. Kvalifikācijas paaugstināšana un pārkvalificēšanās, kas tiek finansēta no valsts un pašvaldību budžeta, notiek valsts valodā.
Ārvalstnieks vai bezvalstnieks maksā par izglītības ieguvi saskaņā ar noslēgto līgumu ar attiecīgo izglītības iestādi. ES valstu pilsoņiem un viņu bērniem, kas izglītību iegūst Latvijā, maksa par to tiek noteikta un segta tādā pašā kārtībā kā Latvijas Republikas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Tādējādi var uzskatīt, ka Latvijas izglītības politika principā atbilst ES izglītības politikai.
Latvijā izsniegto diplomu atzīšana citās Eiropas valstīs un citu zemju diplomu atzīšana mūsu valstī ir viens no visvairāk apspriestajiem jautājumiem sarunās par izglītību un Eiropas Savienību. Ja arī pieņemtu likumdošanas kopumu, kas atļautu mūsu valsts iedzīvotājiem strādāt uzņēmumos citur Eiropā, bez Latvijas izsniegto akadēmiskās un profesionālās izglītības apliecinošo dokumentu starptautiskas atzīšanas tas tāpat nebūtu iespējams.
Diplomu, sertifikātu un citu kvalifikācijas dokumentu savstarpēja atzīšana ietekmē ne tikai brīvību veikt uzņēmējdarbību, bet arī arodapmācības politiku. Par spīti uzņēmēju un nacionālo valdību ieinteresētībai, līdz šim diplomu savstarpējās atzīšanas jomā izdarīts visai maz. Jau septiņdesmito gadu vidū ES nodibināja vairākas konsultatīvās komitejas, kuru uzdevums bija izpētīt situāciju un izstrādāt priekšlikumus, kā risināt ārstu, arhitektu, ķīmiķu un citu kvalifikācijas apliecinošu dokumentu savstarpējas atzīšanas problēmu. Visbeidzot – pēc piecpadsmit gadu ilga darba tika radīta augstākās izglītības, kas ilgāka par trīs gadiem, diplomu atzīšanas sistēma. Tās pamatprincips ir ES valstu savstarpēja uzticēšanās un divas nostādnes. Pirmā – savstarpēja diplomu atzīšana bez atsevišķās profesijās nepieciešamo kvalifikāciju noteicošās likumdošanas saskaņošanas. Otrā – atšķirīgos apmācības nosacījumus dalībvalstu starpā var aizstāt ar papildu profesionālo apmācību.
ES atbalsts lauku attīstībai Latvijā
Pretēji tendencēm ES, kur tradicionālās lauksaimniecības loma arvien samazinās un lauki vairāk pilda vides un atpūtas vietas funkcijas, Latvijas lauku apvidos galvenās ekonomiskās aktivitātes joprojām ir saistītas ar lauksaimniecību un mežniecību. Tomēr, līdzīgi ES, lauku iedzīvotāju skaits pie mums sarūk, un ir vērojama vietējās infrastruktūras izzušana. Lai mazinātu šīs problēmas, arī Latvijas lauku iedzīvotājiem būs pieejamas vairākas ES iniciatīvu un finansu palīdzības programmas.
Eiropas Savienībā darbojas LEADER iniciatīvas programma, kuras pamatprincipi pamatojas uz pieeju «no apakšas uz augšu» un vietējās sabiedrības iniciatīvu līdzdalību, kā arī vairāku nozaru pārstāvju iesaistīšanos projektu izpildē. Programmas ietvaros atbalstu ar bezpeļņas organizāciju starpniecību saņem nelieli projekti ekotūrisma, lauku mājiņu industrijas, lauku mantojuma saglabāšanas jomā.
Latvijas lauku sabiedrība
no 2000. gada varēs izmantot SAPARD (pirmsiestāšanās finansējums lauksaimniecībai un lauku attīstībai) programmas līdzekļus. Tās mērķis ir sniegt pirmo ieguldījumu pakāpeniskā kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) ieviešanā un likumdošanas kopuma harmonizēšanā.
Tendences un prognozes ES iekšienē
Prognozes rāda, ka ES tirgū joprojām veidojas jauni produkcijas uzkrājumi. Tomēr iepriekšējās sarunās ar Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO) par tirdzniecību ar trešajām valstīm tika noteikti ierobežojumi eksporta atbalstīšanai. KLP budžets nonāk grūtībās, jo pastāvīgi jāsedz intervences izdevumi, lai uzturētu vēlamo cenu līmeni
ES iekšējā tirgū. Tiks ņemti vērā arī tādi konkurētspējas aspekti kā kvalitāte, izvēle, veselība un drošība.
Lauksaimniecības ekonomiskā nozīme, īpaši nodarbinātības jomā, lauku reģionos samazinās, un iedzīvotāji arvien vairāk sāk meklēt darbu pilsētās. Tāpēc dažviet laukos, kur lauksaimniecība nav konkurētspējīga un nav citu alternatīvu uzņēmējdarbībai, rodas izdzīvošanas problēmas. ES meklē jaunus ceļus, kā lauksaimniecību padarīt daudzveidīgu.
Vienotajam Eiropas līgumam stājoties spēkā, 1986. gadā «zaļā» politika skāra gandrīz visus sektorus, un lauksaimniecībai kā galvenajam zemes izmantotājam ir ļoti svarīga loma vides aizsardzības mērķu īstenošanā. 1992. gadā tika ieviesti noteikumi mazāk intensīvai liellopu audzēšanai, un 1996. gadā arī augļu un dārzeņu sektora tirgus mehānismi ciešāk tika sasaistīti ar vides prasībām. Ar to tika samazināts nitrātu daudzums ūdens piegādes sistēmās un pieļaujamais minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu izlietojums.
Eiropas ekonomikai kopumā ES paplašināšanās process radīs jaunas iespējas, taču lauksaimniecības sektors saskarsies ar papildu grūtībām, jo ES kandidātvalstīs lauksaimniecība vēl arvien ir nozīmīga ekonomikas sastāvdaļa, kaut arī tā tiek pārstrukturēta. Pievienojoties jaunajām kandidātvalstīm, iekšzemes kopprodukts palielināsies par 3,8 procentiem, kopējais iedzīvotāju skaits – par 28,2 procentiem, bet lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība – par 25 procentiem, kas kopumā tikai radīs pārprodukciju.
Viens no vienotā tirgus jeb brīvās preču kustības priekšnoteikumiem ES dalībvalstu starpā ir vienotu kvalitātes normu ieviešana, kas ietver divus galvenos aspektus – pārtikas drošību un kvalitāti.
Pārtikas standartu harmonizēšanas pamatā ir savstarpējās atzīšanas princips, kas nosaka, ka produkcija, ko «likumīgi saražo un piedāvā tirgū» vienā dalībvalstī, ir jāpieņem arī zemē, uz kuru tā tiek eksportēta. Šis princips attiecas arī uz produkciju, kas tiek importēta no zemēm, kas neietilpst ES, ja tā atbilst importētājvalstī pastāvošajiem likumiem.
Jāspēj reāli raudzīties uz ES
Nepareizi būtu domāt, ka iestāšanās ES būs brīnummetode, kas automātiski nodrošinās Latvijas ekonomikas augšupeju. Arī cerības iegūt līdzekļus no dažādajiem ES fondiem tādā pašā apjomā, kā tos pašlaik saņem vājāk attīstītās dalībvalstis, var nepiepildīties.
ES vienlaikus iestājoties daudzām Austrumeiropas valstīm, pretendentu skaits uz atbalstu strauji augs, paliekot nemainīgām attīstītāko zemju iespējām veidot kopējos fondus. ES nekādā gadījumā nav uzskatāma par labdarības iestādi, kas nodarbojas ar vāji attīstītu valstu ilgstošu aprūpi no kopējiem fondiem. Piemēram, viens no kritērijiem, lai saņemtu līdzekļus no strukturālajiem fondiem, ir prasība dalībvalstij arī ar saviem līdzekļiem iesaistīties projektā. Šī līdzdalība var būt neliela, bet ar to jāapliecina ieinteresētība.
Galvenais ieguvums no iestāšanās ES ir preču realizācijas un pakalpojumu īstenošanas areāla paplašināšana. Tādējādi būtībā tiek radīti ārējie nosacījumi modernu uzņēmumu darbībai, bet par to izveidošanu pašiem vien būs jārūpējas. Turklāt ES diktē stingras prasības attiecībā uz preču un pakalpojumu kvalitāti, nenodrošinot iespēju tās dalībvalstu uzņēmumiem realizēt savu produkciju vai pakalpojumus kādā iepriekš noteiktā apjomā. Tādēļ jāapzinās, ka arī ES katram uzņēmumam un valstij kopumā savs stāvoklis būs jānodrošina konkurences cīņā.
ES rūpes gadsimtu mijā
ES paplašināšanās nav vienīgais jautājums, kura risināšana pašlaik savienībā ir aktuāla. Ne mazāk būtiska ir Eiropas Ekonomiskās un monetārās savienības izveidošana, institucionālā reforma, savienības politikas reforma, nodarbinātības un noziedzības jautājumu risināšana. Tieši tas tuvākajā laikā ES ir izvirzīts par prioritāti. Šo jautājumu atrisināšana ir arī saistīta ar paplašināšanās procesa tālāko gaitu. Daudzās ES dalībvalstīs valda uzskats, ka pirms jaunu dalībvalstu uzņemšanas ir jāvienojas par institucionālo reformu, par realizējamo politiku, galvenokārt lauksaimniecības, par nodarbinātības politiku, ES budžeta veidošanu, kā arī jāpārliecinās par Ekonomiskās un monetārās savienības funkcionēšanu.
Galavārds – Latvijas pilsoņiem
Eiropas lietu forumā daudz tika runāts par nepieciešamību vairāk informēt un izglītot Latvijas iedzīvotājus par eirointegrācijas jautājumiem. Pozitīvi vērtējama foruma dalībnieku atklāsme: iedzīvotāji ir jāinformē ne tikai par ieguvumiem, iestājoties ES, bet arī par zaudējumiem. Valdībai nevajadzētu censties «kūdīt» pilsoņus referendumā balsot «par», bet jāļauj viņiem pašiem to izlemt, pēc tam, kad viņi ir saņēmuši objektīvu informāciju «no abām pusēm».
Mūsdienu pasaules valstīm raksturīgā pārstāvniecības demokrātija paredz, ka valsts pilsoņi, vēlēšanās balsojot par deputātu kandidātiem, nodod viņiem uz deputāta pilnvaru laiku tiesības pārstāvēt sevi valsts ikdienas pārvaldes jautājumu risināšanā.
Taču vienlaikus, lai noskaidrotu iespējami plašākas sabiedrības viedokli valstij svarīgākajos jautājumos, tiek izmantoti arī referendumi (tautas nobalsošanas) kā tiešās demokrātijas izpausmes. Iestāšanās ES ir mūsu valstij nozīmīgas izvēles jautājums, jo tas saistīts ar zināmas suverenitātes daļas nodošanu ES institūcijām un grozījumiem Satversmē. Līdz ar to pirms iestāšanās ES būs jārīko referendums, lai noskaidrotu Latvijas pilsoņu politisko gribu.
Tātad būtībā tikai Latvijas pilsoņiem pieder galīgās izlemšanas tiesības izvēlēties vai nu līdzīgi dāņiem iestāšanos Eiropas Savienībā, vai līdzīgi norvēģiem to noraidīt.
Publikācijas tapšanā izmantota informācija no Eiropas integrācijas biroja mājas lapas internetā: www.eib.lv
