Lai kā arī to negribētos atzīt, lēniem, pamatīgiem soļiem dižķibele Latvijā izstaigā katru dzīves jomu, un kultūra tās ceļā nav izņēmums. Kā šajos grūtajos laikos izdzīvot, mainīties un rast jaunas iespējas, par to saruna ar Lielplatones, Platones un Elejas pagastu jauktā kora «Sidrabe» vienu no trim diriģentiem Gunti Pavilonu.– Kā «Sidrabei» šovasar klājies?Pagājusī sezona izvērtās ļoti bagāta. Arī vasarā notika dažādi pasākumi un tradicionāli – ekskursija. Šoreiz uz Poliju. Mums korī ir ļoti svarīga sabiedriskā dzīve, katram savi pienākumi, darāmais. Visi jūtamies kā liels un stabils kolektīvs. «Sidrabe» ir īsts lauku koris, visi dziedātāji ir savējie, tepat no pagastiem. Jau vairākus gadus no malas nevienu neņemam palīgā pat atbildīgos pasākumos, kur svarīgi ļoti labi nodziedāt. Ilgtermiņā ar to tikai iegūstam, jo koris sevi apzinās kā stabilu un spēcīgu vērtību. – Ko nozīmē trīs pagastiem apvienoties vienā korī?Tas noteikti nav sarežģītāk kā tagad apvienoties vienā novadā. Vienkārši esam izdarījuši to ievērojami ātrāk. Padomju laikos koris bija teju katrā pagastā. Tomēr 90. gadu sākumā, kad viss juka un bruka, reti kur varēja noorganizēt pilnvērtīgu kolektīvu, tāpēc tuvākie, kam bija izveidojušās ciešākas saites, brauca kopā un dziedāja. Sākumā Lielplatonei pievienojās Platone, tad Eleja. Tagad mums ir dziedātāji arī no Sesavas un Jelgavas.– 90. gadu krīze bijusi desmitreiz lielāka par šo dišķibeli.Grūti salīdzināt. Pirmā bija politiska, notika daudz reformu, tagad visu diktē naudas trūkums. Toreiz bija grūti pierādīt, ka šis vai tas nepieciešams. Pašlaik it kā saprot, ka vajadzība ir, bet nav līdzekļu.– Vai koru virsuzdevums ir gatavoties dziesmu svētkiem?Tas ir īpašs jautājums. Dziesmu svētku birojs un cienījamie virsdiriģenti gribētu, lai tas tā būtu. Tomēr vēsturiski dziesmu svētki radušies no tautas un tās sabiedrisko darbinieku iniciatīvas, vēlmes nākt kopā, dziedāt, paust savu latviskumu jau krietni pirms valsts nodibināšanas. Taču pēdējos desmit gados tie aizvien vairāk centralizējas un komercializējas. Šķiet, dziedātāji ir dziesmu svētkiem, nevis dziesmu svētki dziedātājiem. Tas kļuvis par lielu projektu, ar ko kāds vēlas nopelnīt un piepildīt savas ambīcijas. It kā reizi gadā diriģentus sauc uz Rīgu diskutēt par repertuāru un koncepciju, bet tas ir apmāns, jo patiesībā iespējas ko mainīt ir mazas. Repertuārs kļūst aizvien sarežģītākas, jāiegulda aizvien vairāk laika, spēka un enerģijas, lai to sagatavotu. Brīžam diriģenti sāk justies kā treneri. Arī koristiem dziedāšanas prieks no tā nevairojas, jo kūpošām galvām jāmācās savas balsu partijas.– Varbūt krīze šajā procesā nesīs savas korekcijas?Iespējams, jo neesam vairs droši, vai valsts 2013. gadā spēs noorganizēt dziesmu svētkus, kaut arī konceptuāli pieņemts, ka tie būs. Tomēr, lai svētkus noorganizētu, jāpastāv institūcijām, kam nepieciešams finansējums. Varbūt tagad ir tā reize – ja augša vairs nespēj, apakšas, tauta, to tā neatstās, jo vēlas nākt kopā un dziedāt. Lai šajos grūtajos laikos noturētu svētku ideju, neraugoties, vai to spēs valsts, šosestdien Rīgā tiek dibināta Dziesmu svētku biedrība. Ja to iesaistīs arī svētku organizēšanā, ticu, biedrība daudz vairāk ieklausīsies, ko grib diriģenti un dziedātāji, kas savukārt ļaus viņiem ar lielāku prieku gatavot programmu, kā arī justies patiesi piederīgiem visās mūsu dziesmu svētku norisēs.– Ja piepildītos ļaunākais scenārijs un dziesmu svētki nenotiktu, vai cilvēki vairs nedziedātu koros?Notiktu ķēdes reakcija, jo šajos grūtajos laikos finansējums koru vadītājiem vēl kaut kādā mērā tiek uzturēts, pateicoties dziesmu svētku idejai. Dziesmu svētku likums un UNESCO ir karogs, ar ko var iet pie pašvaldību vadītājiem un teikt, ka jāatrod līdzekļi diriģentu algām un citiem sava novada cilvēku ar māksliniecisko darbību saistītiem izdevumiem, piemēram, transportam. Pēc inerces kādu laiku, protams, daļa kolektīvu varbūt turpinās strādāt bez finansējuma, kaut es to neatbalstu, jo tā nav profesionāla pieeja, nerunājot jau par to, kas notiks, kad tauta zaudēs savas kultūras saknes.– Kāda patlaban ir koru finansiālā situācija?Ļoti dažāda. Vietām finansējums ir pamatīgi samazināts. «Sidrabē» esam trīs diriģenti, mums katram sava pašvaldība maksā algu. No jaunā gada gan novadā kolektīvu vadītājiem tiks veidota vienota sistēma. Turklāt tā būs motivējoša, kur finansējums būs atkarīgs no kolektīva snieguma kvalitātes un ieguldījuma. – Kāda iezīmējas kolektīva tuvākā nākotne?Patlaban koru kultūrā valda liela neskaidrība, piemēram, nav zināms gada plāns. No otras puses šis ir ideāls laiks, jo uzspiestā repertuāra pagaidām nav, tāpēc arī jaunajiem dalībniekiem, kas domā, ka gribētu un varētu dziedāt korī, bet nedaudz kautrējas, šī būtu īstā sezona, kad to sākt darīt.– Ko nozīmē dziedāt korī?Es kā dziedātājs bez tā nevaru iztikt. Nepārspīlējot – tas mani dziedē! Korī visas negatīvās emocijas un spriedze tiek izdziedāta ārā. Turklāt cilvēkiem ir svarīgi nākt kopā, lai socializētos, bet laukos jau nav dižas izvēles iespējas. Un svarīgākais – sanākot, darot kopīgu darbu, mēs apzināmies, ka neesam katrs par sevi ar savām likstām un grūtībām. Rodas pārliecība, ka izdzīvosim līdz ar dziesmu, ko dziedam, un sirsnību, ko sniedzam sev un klausītājiem.
