Pēc sasniegtajiem rezultātiem četrās aizvadītā gada pasaules kausa sacensībās šorttrekā Starptautiskā Slidošanas asociācija Latvijai piešķīrusi divas ceļazīmes uz 2018. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Dienvidkorejā. Latvijas Slidošanas asociācija, ņemot vērā valsts šorttreka izlases komandas un treneres Evitas Krievānes viedokli, lēmusi, ka uz Pjončhanu dosies Roberto Puķītis, kas šosezon trenējas Itālijā, un Roberts Zvejnieks, kas kopš pērnā gada maija kopā ar citiem vadošajiem izlases dalībniekiem savu meistarību audzē Jelgavas Ledus hallē bāzētajā šorttreka centrā E.Krievānes un četrkārtējā pasaules vicečempiona ilggadējā Lielbritānijas izlases sportistu trenera Stjuarta Horspūla vadībā.
Sastapts pēc kārtējā rīta treniņa Ledus hallē, Roberts atklāj, ka ar šorttreku saistīts teju pusi no sava divdesmitgadnieka mūža. “No 2008. gada ziemas,” viņš precizē. “Slidot man patika, brālis arī slidoja un mani rosināja. Iesāku ar hokeju, bet tad uzzināju, ka sporta skolā ir šorttreka grupa, un drīz vien sapratu, ka tas ir kas aizraujošs un manam raksturam atbilstošs.”
– Kas īsti ir tas aizraujošais, salīdzinot, piemēram, ar ātrslidošanu, kurai pēc šorttrekista karjeras pievērsies Haralds Silovs?
Ātrums, apdzīšana, situācijas neparedzamība, spēja acumirklīgi novērtēt sīkāko iespēju distancē – šādi gūtais adrenalīns laikam būs tas pirmais, kas atšķirībā no parastas ātrslidošanas mani saista šorttrekā. Tā netveramā sajūta, kad šķiet – gandrīz vai laužu fizikas likumus.
– Kas šajā sporta veidā svarīgāks – ātrums vai taktika?
Saistībā ar sasniedzamo rezultātu nebūs tikai šīs divas sadaļas. Ne mazāk svarīga tām līdzās ir sportista personība. Emocionāli stipram jābūt, jāspēj sekundes simtdaļā novērtēt situāciju un saprast, kas notiek. Ātrums, jā, bet ne mazāk nozīmīga arī izveicība, plastiskums. Vari būt divus apļus ātrs un visiem priekšā, bet šorttreks iet līdz finiša līnijai, un, kamēr neesi līdz tai ticis, viss var mainīties – vari pats apkrist, var sāncensis iztraucēt.
– Kritieni patiesi ir redzēti pat augsta ranga šorttreka sacensībās. Pašam laikam arī gadījās apkrist vienā no Latvijas čempionāta distancēm nupat Ventspilī. Mēģinājums pretoties fizikas likumiem vai tomēr ne tik godīga konkurence – kas ir biežākie iemesli?
Tāds nu ir šorttreks – vienu dienu vari uzvarēt distanci, bet otrā dienā esi jau ārā. Ne katrs spēj vienā distancē nokrist un pēc tam otrai emocionāli saņemties. Tāpēc nozīmīga treniņu sastāvdaļa ir personības veidošana, kas lielā mērā ir arī komandas ziņā. Protams, neviens cits nevar tavas sajūtas izprast un kontrolēt, bet komanda var palīdzēt un šo procesu ietekmēt. Par minēto godīgumu – ir komandas, kas strādā uz niansēm, ir šajā ziņā “tīrāki” un “netīrāki” sportisti, bet tā ir šorttreka sastāvdaļa.
– Dibinoties izlases treniņcentram Jelgavā, arī trenere Evita uzsvēra, ka šorttrekā nepieciešami spēcīgi sparingpartneri.
Jā, šorttreks ir individuāls sporta veids, bet, lai kvalitatīvi trenētos, vajadzīgi līdzvērtīgi treniņbiedri. Jo tie spēcīgāki, jo labāka iespēja izaugsmei. Soli pa solim visi kopā ceļ arī pašu treniņu līmeni.
– Starp centra dibināšanas mērķiem ir arī stafetes komandas izveidošana startam 2022. gada olimpiādē. Vai tev tas šķiet reāli sasniedzams?
Tādu mērķi redzu ļoti reāli. Protams, neesam liela komanda. Domāju, ir bijuši cilvēki, kas atbildīgi par šā skaita samazināšanos. Taču arī no sešiem cilvēkiem iespējams to izveidot kā pamatu sporta veida un sportistu tālākai izaugsmei. Šķiet, tikai vienu vai divas olimpiskās medaļas ir izcīnījuši sportisti no valstīm, kurām nav savas stafetes komandas.
– Solis paša izaugsmē bija arī pārcelšanās uz Jelgavu – kā esi iedzīvojies?
Esmu ļoti apmierināts ar pārcelšanos uz vietu, kur vairāk cilvēku un cita dzīve. Treniņu apstākļi Ventspilī varbūt bija pat labāki, bet citā ziņā – man šeit patīk. Pārvācāmies trīs puiši – arī divi brāļi Krūzbergi –, iestājāmies Ozolnieku vidusskolā, kur pabeidzu 12. klasi. Ozolniekos skola ir ļoti pretimnākoša, novērtē un atbalsta to, ka trenējamies profesionālā režīmā.
– Tavā sportista biogrāfijā lasīju, ka uz Pjončhanu esi gribējis jau 13 gadu vecumā.
Lieli mērķi man ir no bērnības, tomēr jāatzīst, ka arī šobrīd tie nav sasniegti. Protams, kad paziņoja, prieks bija, bet ne tāds, kā domāju. Esmu kvalificējies, jā, bet, kamēr neesmu sevi tur pierādījis, nav tā lielākā gandarījuma. Ceļš līdz tam gan arī sagādājis prieku – ja paraugos atpakaļ, kā esmu līdz tam nonācis…
– Esi izvirzījis iespējamos mērķus arī pašiem startiem Pjončhanā?
Kā jau teicu, šorttreks ir neparedzams sporta veids un prognozēt nav iespējams. Gribētos tikt TOP 16, kas varētu būt reāli. Taču līmenis mūsu sporta veidā pašlaik ir augstāks nekā jebkad. Nāksies adaptēties starp konkurentiem ar trīsreiz lielāku pieredzi. Protams, gribu izbaudīt olimpisko garu un sagaidu, ka sajūtas būs īpašas, jo olimpiāde notiek Korejā, kur šorttrekam ir pasaulē lielākā popularitāte. Tur tas būs sporta veids numur viens. Rezultātu ziņā – ir jāgatavojas un jācenšas, izteikt prognozes man patiesībā nepatīk.
– Vai līdz ar oficiālo iekļaušanu olimpiešos treniņu process arī kā mainījies?
Pašā programmā nē, ir tikai palielināti treniņu apjomi. Treneris Horspūls ir galvenais programmas “rakstītājs” un arī seko tās izpildei gan klātienē Latvijā, gan attālināti, bet regulāri. Informē mūs par treniņiem, izskaidro, ko katrs no tiem dos, kurā brīdī būs grūtāk, kad sāksim “vērties vaļā”. Viņš ir profesionālis, domāju, viens no pasaules labāko treneru piecnieka, kas to pierādījis gan ar paša, gan savu audzēkņu sasniegumiem visaugstākajā līmenī. Protams, mums nav tādu finanšu un apstākļu, kā šorttreka lielvalstīm, bet tas tiek kompensēts ar citiem līdzekļiem. Par mūsu ikdienu, sekojot Stjuarta norādījumiem un programmas izpildei, rūpējas Evita. Saliekot kopā divus labus trenerus, kas ir profesionāli arī motivēšanā, aug ticība, ka vari…
– Kāda ir viena tava treniņdiena, teiksim, šī trešdiena?
Ap septiņiem no rīta, lai sagatavotu ķermeni pirms došanās uz ledus, iesildījāmies kādas 40 minūtes ar šorttrekam specifiskiem vingrinājumiem. Tad ap pusotru stundu ar dažādiem uzdevumiem uz slidām, jo tā tomēr ir slidošana. Pēc tam – ķermeni nostiprinoši vingrinājumi vai skriešana. Starp rīta un vakara treniņiem paēdīšu pusdienas un centīšos arī nedaudz pagulēt. Pēcpusdienas treniņš šodien būs ap pusčetriem. Atkal specifiski vingrinājumi divas trīs stundas dažādā intensitātē ar intervāliem.
– Neizklausās, ka atliktu laika arī kādam citam hobijam. Vai tādi vēl saglabājušies?
Saglabājušies jau ir, bet pagaidām vairāk prātā. Dabas cilvēks esmu, kam patīk ceļot, redzēt jaunas vietas. Kino skatīties, ko tagad vismaz var arī internetā. Mājās ir grāmatas, kuras gribētu izlasīt, bet nesanāk laika.
– Sākumā pieminēji brāļa piemēru. Vai viņš vēl slido? Un ģimene – vai Ventspilī bija atbalstītājos?
Brālis vairs neslido, bet ģimene un radinieki manām gaitām seko līdzi diezgan aizrautīgi. Pats gan neesmu tik dedzīgs uz to visu, nepatīk, ja ik pēc piecām minūtēm apliecina, ka esmu malacis. Bet, protams, ģimenes atbalstu prieks redzēt un just. Katrā ziņā – mani sasniegumi nav tikai mans nopelns.
