Ingus Leilands vairāku kolektīvu kormeistara postenī nejūtas saslimis ar «otrā cilvēka» sindromu.
Aizvakar koncerts Ogrē, svētdien Inčukalna baznīcā, nākamajā sestdienā un svētdienā pa diviem pasākumiem – Ingus Leilanda laika plānotājā, kurā ar saimnieka laipnu atļauju «Ziņām» bija izdevība ieskatīties, ierakstu intensitāte, tuvojoties Ziemassvētkiem, kļūst arvien blīvāka. Ko padarīsi, svētku priekšvakarā tāds ir gandrīz visu ar skatuvi vai mūziku saistītu cilvēku liktenis, sevišķi, ja esi Jelgavas Tirkīza kora kormeistars. Reiz TV šovam izveidotais, bet tagad aktīvi koncertējošais kolektīvs ar dziedātāju Žoržu Siksnu priekšplānā nebūt nav vienīgā I.Leilanda muzikālā aktivitāte, tāpēc Ingus spēju neapjukt daudzo pasākumu gūzmā var tikai apbrīnot.– Tirkīza koris, kā redzams tavā sarakstā, gada nogalē gaidīts gan komercstruktūrās, gan dievnamos. Kā izskaidrosi tik krasu auditoriju dažādību?Pavisam vienkārši. Ar vienu no savām programmām tiekam aicināti uz tā saucamajiem korporatīvajiem pasākumiem. Tas ir tāds jestrs uzvedums ar Raimonda Paula mūziku un Ādolfa Alunāna tekstiem, ko savienojumā ar «Meža gulbjiem» otrā daļā esam rādījuši arī Jelgavas kultūras namā. Alunāna dziesmiņas ir ļoti piemērotas, lai uzjautrinātu cilvēkus nedaudz neformālā gaisotnē, kāda valda gada nogales ballītēs. Ja nemaldos, šogad paredzētas vēl vismaz astoņas tādas uzstāšanās.Piebildīšu, ka pareizāk tomēr saukt mūs par Tirkīza kora ansambli, jo šajos pasākumos no kora piedalās pieci seši cilvēki.– Un kas notiek baznīcās?Tā bija Žorža ideja. Viņam ir arī akadēmiskā žanra solista pieredze, ko viņš joprojām praktizē un ir labā formā. Līdztekus solo dziedājumiem ansamblis papildina programmu ar garīgās mūzikas bloku savā izpildījumā. Cenšamies neatpalikt un turēties līmenī, lai klausītājiem dāvātu skaistus mirkļus.Mazam sastāvam dziedot baznīcā, turklāt ļoti niansēti, saskarsmes strāvas ar publiku ir daudz savādākas, nekā uz apgaismotas skatuves «slēpjoties» aiz mikrofoniem. Brīžiem tiešām jūti saikni ar ko dievišķu, tā ka pat asaras grūti novaldīt. Kaut man ir profesionāla pieredze arī darbā ar akadēmiska sastāva koriem, pašreizējā pirmssvētku trauksmē koncerti baznīcās ļoti, dažreiz pat līdz sāpēm, atsvaidzina.– Viens šāds Žorža Siksnas un jūsu ansambļa garīgās mūzikas koncerts Jelgavā bija 18. novembrī Sv.Annas katedrālē. Vai tagad jāmēģina jūs «noķert» kādā citā Latvijas dievnamā?Tas ir iespējams, bet jelgavniekiem visērtāk 17. decembrī pulksten 14 aiziet tepat uz mūsu Sv.Jāņa baznīcu.– Tirkīza kora «seja» ir Žoržs Siksna, lai gan nav noslēpums, ka lielākā daļa ikdienas darba ir uz taviem pleciem. Līdzīga situācija ir ar kori «Zemgale», kur galvenais diriģents bija Aigars Meri, tagad Zane Stafecka. Piedod par jautājumu, bet vai nerodas tāds «otrā cilvēka» sindroms?Kādam ir jābūt ideju ģeneratoram un mākslinieciskajam vadītājam, un kādam jāveic kapelmeistara vai kormeistara funkcijas, jāapstrādā nošu materiāls un jāveido ansambļa profesionālā varēšana. Būtībā esmu pat ļoti apmierināts ar situāciju, jo organizatoriskais, kā arī formālais plānošanas darbs ir tas, kurā es nebūtu laimīgs atrasties pirmajās pozīcijās.Ir jau arī kolektīvi, kur esmu vadītājs – 4. vidusskolas jauktais koris «Spīgana» (faktiski absolventu sastāvs), paralēli skolas vīru ansamblis, kuru ir sapnis reiz izveidot par īstu vīru kori. Skaitliski pat it kā daudz netrūktu līdz korim, bet balsis vēl ir pārāk nenobriedušas.– Pats arī esi dziedājis ne vienā vien korī?Loģiski, jo mācījos Jelgavas 4. vidusskolā, tā ka esmu spēlējis arī Agra Celma vadītajā pūtēju orķestrī. Kad jau studēju Mūzikas akadēmijā, goda lieta bija dziedāt sava pasniedzēja diriģētajā kolektīvā. Pirmajā kursā sāku praktizēt kā kormeistars jauktajā korī «Rīdzene» pie Vitolda Rijnieka. Pēc dažiem gadiem Egils Lipšāns uzaicināja uz kori «Burtnieks». Maģistrantūras laikā diriģēšanas pasniedzējs Edgars Račevskis aicināja pievienoties jauniešu korim «Sonore», bet īsi pēc studiju beigšanas tiku slavenajā «Ave Sol», kur trīs sezonas nodziedāju paša Imanta Kokara vadībā.– Tad jau pēdējais Maestro iznāciens, diriģējot «Zemgali» jubilejas koncertā, tev bija ļoti īpašs notikums?Par šo koncertu paliks neaizmirstamas un ļoti jaukas atmiņas. Bija izdevība pasēdēt un aprunāties ar Maestro arī pēc koncerta, tā saucamajā saviesīgajā daļā. Imants Kokars bija tāds cilvēks, no kura, atrodoties ar viņu vienā telpā, pat klusējot, varēja smelties milzu enerģiju. Tas ir tā, kā būt līdzās karalim.– Uzklausot tavu visnotaļ akadēmiski pieklājīgo pagātni, jājautā, kā tad tu pats «sapinies» ar Tirkīza kori?Ja atklāti, tad tas bija Žorža Siksnas kursa biedrenes Anitas Lieknas (koru speciāliste Jelgavas novadā, kora «Asni» diriģente – red.) ieteikums. Man jau bija šāda tāda pieredze ar vieglo mūziku, piemēram, vēl tagad kopā ar kādreizējiem 4. vidusskolas kolēģiem uzspēlēju pirms gadiem 15 izveidotajā grupā «Teachers» (daži koncerti paredzēti arī gada nogalē). Tā ka esmu arī nedaudz «pasists» uz baļļu jeb populāro mūziku.Varu palepoties, ka Tirkīza koris TV šovā bija viens no retajiem, kur visi aranžējumi veikti pašu spēkiem, proti, tie ir manējie. Ingus Leilands Dzimis 1970. g. Jelgavā Kora «Zemgale» diriģents un kormeistars Tirkīza kora un ansambļa kormeistars 4. vidusskolas jauktā kora «Spīgana» un vīru vokālā ansambļa vadītājs Nekustamā īpašuma speciālists firmā «abc Realty»Izglītība 4. vidusskola (1978 – 1989) 1989. g. iestājies Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas pedagoģijas nodaļā 1993. g. beidzis Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas skolotāju nodaļu (bakalaurs) 1995. g. – maģistrs
