Pieci joprojām nepārspēti Latvijas rekordi kopš 2009. gada, viens no 2002. gada un divas zelta medaļas nupat šoruden Latvijas veterānu 57. sporta spēlēs. Gan to pirmo, gan šāgada panākumu autors ir jelgavnieks Andrejs Dūda, kas jau gandrīz 20 gadu dzīvo ASV, bet patlaban uzturas Latvijā, un “Ziņas” izmanto iespēju peldētāju izjautāt par dzīvi šo notikumu starplaikā. Mūsu saruna notiek LLU Sporta nama telpās, kamēr baseinā startam sāk sildīties Latvijas jaunatnes meistarsacīkšu dalībnieki.
– Peldēšanas skolas direktorei Zelmai Ozoliņai palicis prātā, ka tevi uz šejieni pirmoreiz atvedis tētis. Vai atminies ko tādu?
Neatminos, bet gan jau droši vien, ka tas bija viņš.
– Cik gadu tev tad bija? Vai peldēt jau mācēji?
Pēc vecāku stāstītā, man bija kādi astoņi, varbūt pat deviņi gadi. Pirmo ūdens pieredzi biju guvis “Tonusā”, kad tur vēl darbojās tāds nestandarta baseins. Kaut cik mācēju peldēt kraulā un uz muguras, bet lielā baseina dziļajā galā sākumā baidījos, un trenere Gaļina Broka secināja, ka sporta treniņiem esmu par vecu. Vecākiem kaut kā tomēr izdevās viņu pierunāt no manis neatteikties. Bet – šo visu arī zinu tikai pēc viņu nostāstiem
– Tava trenere, šķiet, bija gana stingra un prasīga. Kāds tagad izskatās šis laiks no atstatuma?
Jā, tāda viņa bija un, domāju, ir viena no labākajām peldēšanas trenerēm, ja ne pati labākā, Latvijā joprojām. Dusmojās, ja esi trenējies, bet sacensībās nopeldēt nevari. Taču arī priecājās, ja sanācis labi. Katram trenerim, protams, ir savas darba metodes, bet tas, ko un kā viņa dara, acīmredzot strādā.
– “Strādāja” laikam tad arī pie tevis, ja ar saviem peldētāja sasniegumiem varēji tikt ASV koledžā?
Jā, noteikti. Ar laba vārda aizlikšanu palīdzēja arī Agnese Ozoliņa, kas tajā pašā Kenjonas koledžā jau mācījās. Diezgan labi zināju angļu valodu, un kopā ar peldēšanas rezultātiem tas viss tā veiksmīgi salikās.
– Amerika – sportisko cerību zeme. Kā izjuti un piedzīvoji jaunās pārmaiņas?
Varu teikt, ka tā ir “pilnīgi cita planēta”. Bet ne jau tādā ziņā, ka labāka. Tur vienkārši ir salīdzinoši ļoooti daudz cilvēku, un tas daudz ko maina. Šeit, piemēram, komandā bijām piecpadsmit peldētāju, bet tur – ap astoņdesmit. Treneri – nevis viens, bet jau, teiksim, četri. Jūti, ka tas vairs nav individuāls, bet komandas sports.
– Kas droši vien liek vairāk censties, lai tevi pamanītu?
Tā ir. Man rezultātu ziņā vissekmīgākais bija tieši pirmais studiju gads. Pirmā kursa beigās 2003. gadā izpildīju arī normatīvu vienā distancē startam Atēnu olimpiādē. Pēc tam gan izaugsme dažādu iemeslu dēļ apstājās. Arī olimpiādē nopeldēju sliktāk par iepriekšējo rezultātu. Bet pēc koledžas beigšanas tomēr izlēmu, ka gribu vēl peldēt un ko sasniegt. Iesaistījos klubā “Swim Atlanta”, iztikai tur arī mazliet piestrādāju, un, kaut kādā mērā ņemot vērā pieredzējušā kolēģa Daga Gjertsena padomus, sāku pats sevi trenēt.– Līdz nāca arī rezultāts – pieci jauni Latvijas rekordi 2008. gadā un divkārt paša laboti gadu vēlāk.
Jā, pēc koledžas beigšanas bija pienācis, ja tā var teikt, dzīves ceļa lūzuma punkts – pamest sportu un nodarboties ar kaut ko, kas nes vairāk naudas, vai tomēr ko mainīt savā pieejā peldēšanai un sasniegt rezultātus, par kādiem vienmēr biju sapņojis. Tas bija 2007.–2008. gads, un esmu priecīgs, ka izvēlējos vēl vismaz pāris gadus palikt pie sporta, kas izrādījās veiksmīgi.
– Esi arī divu olimpisko spēļu dalībnieks. Kas no Atēnām un Pekinas palicis prātā?
Protams, tas viss greznums, ciematiņu arhitektūra, it kā no milzu burbuļiem būvētā peldbaseina ēka Pekinā! Atklāšanas ceremoniju piedzīvoju vienīgi Atēnās. Pašu šovu, kas vairāk domāts skatītājiem, atminos ne tik ļoti, taču populāros sportistus, ko iepriekš biju redzējis tikai televīzijā, gan. Kaut vai Ķīnas basketbolista Jao Minga iespaidīgo stāvu pāri visiem nebūt ne maza auguma atlētiem. Pekinā, kad nācās aklimatizēties pēc 12 stundu laika starpības un jau nākamajā dienā bija paredzēts starts, izlēmu atklāšanā nepiedalīties.
– Atgriežoties pie taviem rekordiem, – sava loma, cik zināms, tajos tiek piedēvēta arī jaunizstrādāta materiāla tērpam, kādus vēlāk aizliedza izmantot. Kas šajā peldtērpā bija tik īpašs?
2010. gadā aizliegtie pilna auguma peldēšanas tērpi vīriešiem, šķiet, bija atļauti jau kopš Sidnejas olimpiādes, taču jauninājums, kas parādījās 2008. gada sākumā, bija NASA zinātnieku izstrādātais audums, kas pēc pirmās rekordu krišanas tūlīt kļuva populārs. Materiāla elastība ļāva izvēlēties pat pāris izmēru mazākus peldtērpus, un tāda veida apspīlējums, īpaši “būdīgākiem” sportistiem, mazināja ūdens pretestību.
– Šķēpa mešanā līdz ar jauna materiāla un konstrukcijas ieviešanu rekordus sāka reģistrēt “pirms un pēc”, varbūt tā varēja arī peldēšanā?
Varbūt arī varēja atstāt divas rekordu tabulas, taču izvēlējās aizliegšanu. Ilgu laiku par tā perioda rekordiem liecināja ierakstam pievienotā “zvaigznīte”, bet nu jau tas varētu būt nenozīmīgi, jo kādi 95 procenti šo sasniegumu jau ir pārspēti.
– Tavējie gan vēl nav. Kā tā?
Tas jāprasa latviešiem. Domāju, ka peldētāji Latvijā nav sliktāki. Arī ģenētisku spēju mums netrūkst. Viens no iemesliem varētu būt jau iepriekš minētais iedzīvotāju skaits. 1,9 un 330 miljoni – nav grūti iedomāties, no kuras valsts varētu nākt vairāk pasaules rekordistu. Ļoti svarīgs ir arī finansiālais atbalsts – gan vecāku, gan valsts, pašvaldību un sponsoru, kas šejienes apstākļos ir salīdzinoši nepietiekams. Pašlaik, ilgāk uzturēdamies Latvijā, redzu, ka lietas šajā ziņā iet uz labo pusi.
– Kāpēc izlēmi te pabūt ilgāk?
Teikšu, kā ir, – mazliet tur “pieriebās”. Pandēmijas ierobežojumu dēļ arī mans pēdējā laika darbs nekustamo īpašumu jomā apstājās, un sagribējās mājās – pie radiem un draugiem.
– Septembra vidū aizstāvēji Jelgavas krāsas veterānu spēlēs, mēneša nogalē piedalījies Nakts peldējumā Ķīpsalā. Ko vēl esi paspējis un ieplānojis?
Ja pirms kāda laika man jautātu, vai gribu piedalīties veterānu spēlēs, gan jau, ka atbildētu noliedzoši. Bet šoreiz padomāju, ka tā taču ir laba iespēja – gan papeldēt, gan satikt vienkopus vecos draugus. Citādi – eju baseinā reizi nedēļā, varbūt divas, faktiski bez nekāda sportiska mērķa. Rītdien tādā pašā nolūkā braukšu ar pāris čomiem uz veterānu klubu sacensībām “Atvasaras relax” Ventspilī. Tāda kā nostalģija pārņēmusi vai kas. Nesen aizbraucām ar māsu uz bijušo Stropu baseinu Daugavpilī. Uz vietu, kur kādreiz notika Latvijas čempionāti, kur dzīvojām treniņnometnēs. Mājiņas nojauktas, baseins aizaudzis… Sākām bijušajiem peldētājiem prasīt, vai nav saglabājusies kāda bilde no deviņdesmitajiem gadiem, kad kopā tur trenējāmies, un visi sāka likt feisbukā… Pašvaldība tagad it kā esot atpirkusi to teritoriju, bet vēl nekas nav izdarīts.
– Un Nakts peldējums, ko tajā sasniedzi?
Tur bija 30 minūtēs jānopeld pēc iespējas lielāks attālums. Federācijas prezidents Aivars Platonovs sataisīja arī tādu nelielu ažiotāžu, paziņodams, ka piedalīsies bijušais olimpietis un tie, kas viņu pārspēs, nopelnīs balvas. Biju domājis vienkārši “paplunčāties”, bet nu sanāca arī mazliet pacensties. Kādi astoņi cilvēki mani tomēr apsteidza.
– Izskatītos taču mazliet negodīgi, ja pie solītās balvas neviens netiek.
50 metru distancē varbūt arī spētu būt ātrākais, bet peldēt 30 minūtes no vietas – tur vairs tās formas nav.
– Pirms pāris gadiem Līgo peldējumā Lielupē, kur piedalījāties abi ar Ņikitu Gorbatko, arī jau pēc pāris kilometriem apstājies.
Ūdens bija par aukstu. Esmu tomēr siltummīlis.
– Ņikita laikam ar tevi solidarizējās.
Tā bija. Ņikita ir vairākkārtējs pasaules čempions ziemas peldēšanā, un šogad arī es ļāvos pierunāties. Piedalījos “roņu” sezonas atklāšanā oktobra sākumā Lucavsalā. Mēģinu sevi izaicināt ar jaunām lietām, pēc kurām agrāk nejutu vēlmi. Uz kādām 20 sekundēm jau varēju 15 grādu siltā ūdenī ielīst.
– Šķietami “iebremzētais” koronas laiks, izrādās, var būt arī iedvesmojošs. Varbūt taisies atgriezties Latvijā?
Uz janvāri ir nopirkta biļete atpakaļceļam. Ir man tur tirgojami vairāki nekustamie īpašumi. Arī pats savu māju esmu līdz gada beigām izīrējis. Velk jau atpakaļ uz Latviju, bet ir lietas, par kurām jāpiedomā. Biju aizgājis uz vairākām darba intervijām un sapratu, ka patlaban negribu tik maz pelnīt. Šis sanāca tāds izlūkošanas periods. Tāds garāks atvaļinājums, kāds trenera darbā bija neiespējams.
