Jautājums par korupcju ir neapēstās cepures problēma: kādēļ es netiku notiesāta? Ja atceramies vēl nesenā pagātnē «Latvijas ceļa» priekšsēdis, arīdzan komisijas «trīs miljonu lietā».
Jautājums par korupcju ir neapēstās cepures problēma: kādēļ es netiku notiesāta? Ja atceramies vēl nesenā pagātnē «Latvijas ceļa» priekšsēdis, arīdzan komisijas «trīs miljonu lietā» vadītājs Panteļējevs klapēja rokas pret krūškurvi un zvērēja lemt nelaimīgu galu savai hūtei, ja vien nauda un zaglis nebūs atrasti. Neatrada. Vienubrīd Panteļējeva sacītais «Mēs esam viņiem pie rīkles. Pie rīkles! Pie rīkles…» gan iedrošināja nodokļu maksātājus, ka teju teju parādīsies arī galva kā loģisks turpinājums teiksmainajai rīklei. Nekā nebija. Komisija strandēja priekšvēlēšanu vētrās, priekšsēdis atdeva lietas galus prokuratūrai, trīs miljoni tāpat kā daudzi citi kur gāja, tur arī palika.
Pasaules Bankas pētījums par korupciju 35 pasaules valstīs ierindo Latviju līdzās Hondurasai, Venecuēlai, Kolumbijai, Indonēzijai, Krievijai un Baltkrievijai viskorumpētāko valstu vidū. Lai Latvijas tēls šajā rangu tabulā būtu pilnīgs, jāpiebilst, ka šis pats pētījums mūsu kaimiņzemi Igauniju raksturo kā vismazāk korumpēto valsti līdzās Vācijai un ASV. Apelēšana pie «pārejas laika», «smagā» komunistiskā mantojuma vai postkomu-nistiskās situācijas šoreiz neder.
Latvijas politiķu izteikumi pēc šā pētījuma rezultātu publicēšanas liecina par vēlmi korumpētības cēloņus reducēt uz blakus parādībām vai pat sekām. Vaina esot pārlieku formālajos likumos, kas jānomainot ar «dzīvākiem»; plašsaziņas līdzekļos, kas neadekvāti atspoguļojot patieso stāvokli un tādējādi negatīvi ietekmējot sabiedrisko domu; politiķu neieinteresētībā apkarot korumpētību; atbildīgu amatpersonu un attiecīgo valsts institūciju inertumā un tā tālāk. Fakts, ka šī ļaunuma izcelsme netiek saistīta ar naidīgu ārzemju izlūkdienestu darbību vai arābu ekstrēmistu tīkojumiem Latvijā, liecina jau par mūsu politiķu briedumu.
PB pētījums ir par zema līmeņa korumpētību Latvijā, kā viskorumpētākos iestādījumus nosaucot muitu un ceļu policiju. Kā ar augšām Saeimu, valsts pārvaldes institūcijām, tiesu sistēmu, prokuratūru? Par to pētījums smalkjūtīgi klusē. Atbilde nav tālu jāmeklē: politiķu «neieinteresētību» un ierēdņu «inertumu» var skaidrot vienīgi ar pretim liktu to pašu politiķu ieinteresētību un ierēdņu izdevīgumu spēlē, kur korumpētais vairākums diktē noteikumus (vēl) nekorumpētajam mazākumam. Tādēļ arī vienīgais vērā ņemamais precedents korumpētības problēmas aktualizēšanā tika pārvērsts par farsu. Daži (paš)upurēti ministri, neliels sajukums Saeimā un lētais skandāls tika aizmirsts, pirms kārtējā saorganizētā komisija bija nodzīvojusi līdz savai otrajai sēdei.
Ciniķi steidz mierināt līdzko būs apēsta treknā privatizācijas zoss, nebūs vairs spalvu ko dalīt un pirkt, nebūs arī korumpētības. Tiesa, vēl nevienā valstī privatizācija nav noritējusi bez korumpēšanas ekscesiem. Galu galā tās gaitu nosaka cilvēki, kas ir šī procesa neatņemama sastāvdaļa. Taču ir valstis, kurās korumpētība kļūst par normu, par folklorizētu ikdienu. «Prihvatizācija» nav tikai vārdu spēle. Aiz šī nevainīgā jēdziena vīd sociālās demoralizācijas atbaidošais vieplis. Vērtību zudums ir arī rezultāts reālās prakses neatbilstībai sludinātajiem ideāliem. Īslaicīga dezorientācija ir bīstama atsevišķiem indivīdiem, ilglaicīga tautām un valstīm…
Likteņa ironijas (?) pēc PB pētījums publiskots vienā laikā ar Panteļējeva «kredītkartes lietas» atgriešanos plašsaziņas līdzekļos. Trīs miljonu meklētājs abu «lietu» fonā izskatās nožēlojami. Pat ja pieņemam, ka cepure partijas biedru pulciņā ir klusi notiesāta, vēl nenozūmētā kredītkarte met visnotaļ melnu ēnu pār Panteļējeva godu. «Latvijas ceļa» priekšsēdim, kā atzinusi prokuratūra, ir «aizmirsies» deklarēt šaubīgajai kredītkartei piederīgos naudas līdzekļus, tā klaji pārkāpjot korupcijas novēršanas likumu. Taču krimināllieta netiks ierosināta, jo.. nevar taču pierādīt, ka Panteļējevs bijis apzināti «aizmāršīgs».
Savukārt 4150 ASV dolāru par kuru atrašanos savā kartes kontā sākotnēji Panteļējevs bija gana izbrīnījies un sašutis, bet vēlāk atpazina kā savu komandējuma naudu ceļš ir bijis Marko Polo piedzīvojumu vērts. Bija dolāri Trasta komercbankā (TKB) Panteļējeva kontā, līdz kādu dienu deputāts nolēma tos pārvietot citā Zemes bankas kontā. Tāpēc viņš dolārus izņem no bankas un, paļaudamies uz TKB padomes locekļa Viļņa Vītoliņa ieteikumu, iedod (!) tos kādam «nepazīstam» TKB darbiniekam (Andrejam Osim). TKB darbinieks Panteļējeva dolārus nevis pārskaita pa tiešo uz Zemes banku, bet caur Lihtenšteinā reģistrētu firmu, kuras vadītājs reizē bijis priekšnieks firmai, kurā pazūd «Latvenergo» «trīs miljonu» pēdas. Šo jauko ķēdīti vēl krāšņāku dara fakts, ka ieteicējs Vītoliņš ir līdzīpašnieks bankai, caur kuras korespondentkontu TKB tika pārskaitīti (atlikušie) «Latvenergo» miljoni. Cik gan apbrīnojami vientiesīgs ir «Latvijas ceļa» priekšsēdētājs un trīs miljonu meklētājs! Turklāt divkārši aizmāršīgs: 4150 USD savu brīnišķīgo ceļojumu veica un gulēja Panteļējeva kontā «aizmirsti» kopš 1996. gada… Kas atliek Panteļējevam? Zvērēt, ka apēdīs uzvalku, ja tiks pierādīta tieša viņa saistība ar «trīs miljonu» lietu. Ja nu tomēr notiek maz ticamais tautas kalpam nāksies uzrunāt savus nākamos vēlētājus gluži kailam.
